Latvijas skolotāju ētikas kodeksā pedagogiem kā darbības pamatnosacījumi ir minētas personības
īpašības un būtiskas prasmes: profesionalitāte, koleģialitāte, brīvība, atbildība, taisnīgums, patiesums, cieņa, pašcieņa un smalkjūtība. Šobrīd esošie apstākļi, kad parādās arvien vairāk sociālo grupu, kuras vēlas teikt savu vārdu, skolā nepieciešamas daudzas metodes izglītojošajā un audzināšanas darbā. Skolotājs jebkurā situācijā rīkojas kā profesionālis un morāla būtne, ievēro izglītības iestādes tikumisko normu sistēmu, ir tolerants un izveido savas darbības personisko ētisko kodu. Skolās, kurās darbu uzsāk jaunie skolotāji, nozīmīgs kļūst jautājums – kā pozitīvo pieredzi klašu audzināšanas darbā iegūt viņiem?
Alūksnes novada pašvaldības Izglītības nodaļas metodiķe Silva Zariņa
Audzināšanas darbs – daudzveidīgs process
Grūti teikt, jo mūsu novadā nemaz tik daudzi jaunie pedagogi nav skolās sākuši strādāt. Skolotājiem nav pilnās darba slodzes mūsu lauku skolās. Viena daļa skolotāju, kuri ir beiguši augstskolas pirms pieciem desmit gadiem atzīst, ka viņi nav pietiekamā līmenī ieguvuši zināšanas par audzināšanas jautājumiem. Audzināšana pedagoģiskajā procesā ir ne tikai darbs ar bērniem, bet arī darbs ar vecākiem, kam daudzi nemaz nav gatavi. Ja bērni ir vecāku spogulis, tad skolēni skolās ir tāds kā mini valsts modelis. Iespējams, pieaugušie ir noskaņoti pret kādu situāciju, notikumu vai lietu negatīvi, tad šādu attieksmi mēs varam sagaidīt arī no bērniem. Audzinātājam ir jābūt tam, kurš māca bērnam būt labākam, mudina cītīgāk mācīties, cilvēcīgāk attiekties vienam pret otru. Visa atbildība klašu audzinātājam ir jāiznes uz saviem pleciem. Jaunajiem skolotājiem, ienākot skolās, trūkst pieredzes, daļai nav vēl savu bērnu un viņš neizprot, kā ar bērnu strādāt. Viņam ir jāveic arī sava darba dokumentēšana. Motivēt var zināšanas un pieredze.
Alūksnes novada vidusskolas direktore Ilze Līviņa
Laikus pamanīt izmaiņas
Par klases audzinātāju var būt ne katrs, jo tas ir ļoti liels aicinājums un tad pedagogam ir jāpiemīt daudz un dažādām citām īpašībām nekā priekšmetu skolotājam. Audzinātājam ir jābūt saskarei ar bērniem, viņam ir jāpamana un jāsaprot, kas ar bērniem notiek, kā ir ģimenēs, kā viņi jūtas, jo ikdienā ir daudz un dažādas situācijas. Vidusskolā katru gadu notiek individuālas pārrunas ar skolotājiem, kuru laikā tiek uzdots jautājums, vai viņš vēlas būt par audzinātāju, jo tas skolā ir kā papildus pienākums. Lielākoties kolēģi neatsakās no šī pienākuma. Par klases audzināšanu atmaksā stundas atbilstoši skolēnu skaitam klasē, tas ir noteikts Ministru Kabineta noteikumos. Pie tā mēs arī pieturamies, un tā varbūt ir motivācija. Konkrēta kontaktstunda klasē ir viena, taču audzinātājs uzņemas arī risku par bērniem klašu ekskursijās, pārgājienos, kas nereti tajā dienā ilgst līdz 10 un vairāk stundām. Skolā, atrodoties klašu telpās, ne vienmēr iespējams ievērot to, kas savstarpējā saskarsmē ir pamanāms ārpus stundām neierastākā vidē. Uzskatu, ka motivācija ir arī tā, ka bērni 1.septembrī bērni noteikti apsveic klases audzinātājus, kuri saņem visvairāk ziedu. Tā ir cieņas izrādīšana un stimuls. Un gandarījums ir pēc gadiem, kad bijušie audzināmie saka paldies, novērtē skolotāja ieguldīto darbu.
Ziemeru pamatskolas skolotāja, audzinātāja ar daudzu gadu pieredzi
Iluta Sustenberga
Audzinātāja darbs stiprina piederību skolai
Lauku skolās nav līdzekļu un personāla, piemēram, psihologu, kas varētu pedagogam palīdzēt. Reālas motivācijas iespēju mūsu skolās nemaz nav. Tomēr skolotāji strādā no sirds, velta ļoti daudz brīvā laika, strādā papildus un iesaista savas ģimenes, gatavojoties tam vai citam notikumam. Skolotājs nepievils. Kā skolās motivēt jaunos pedagogus uzņemties audzināšanas darbu? Mana atbilde ir – nevar motivēt. Man kā skolotājai ir jāsaka, ka agrāk audzināšanas stundas bija atmaksātas un katram audzinātājam maksāja naudu par to. Lai nu kā, klases audzināšana stiprina piederību skolai.
