Ar oktobri beidzu darbu kā žurnāliste “Alūksnes Ziņās”. Šad tad jūs vēl manu vārdu varēsiet manīt zem kāda raksta, taču tas noteikti būs daudz retāk, nekā šobrīd. Daudzi varbūt jautās, kāpēc izvēlējos aiziet no šī darba. Man ļoti patīk cilvēki, kuri šeit strādā, un pāris gadu laikā viņi man noteikti ir kļuvuši kā daļa no ģimenes. Šie cilvēki man ir bijuši līdzās labos un arī ļoti grūtos dzīves brīžos un vienmēr stutējuši – par to viņiem milzīga pateicība! Taču es jau sen zināju, ka žurnālistika, vismaz samērā ātrā tipa žurnālistika, nav domāta man. Es aizeju, jo gribu dzīvē pamēģināt citu virzienu. Vai lecu nezināmajā? Jā. Mani varēs satikt Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā, kur mācīšu bērniem spēlēt ģitāru un ukuleli (mazo havajiešu ģitāriņu), bet arī līdztekus tam esmu uzsākusi vēl kādas gluži neiemītas takas iešanu – kokapstrādes apgūšanas ceļu. Lai arī varētu šķist, ka esmu ļoti komunikabla un žurnālistika bija mana īstā vieta, manī tomēr ir sapnis par savu darbnīcu, mierīgāku ikdienas ritējumu un kaut kā radīšanu ar savām rokām. Vai šis lēmums bija bailīgs? O, jā! Vai man ir bail, ka nekas neizdosies? Protams! Tomēr varbūt šajā brīdī es varu kādam vēl pēdējo reizi būt par iedvesmu – kaut ko mazliet pamainīt savā dzīvē vai arī uzdrošināties kaut mazu piedzīvojumu. Piemēram, aizbraukt kādā ceļojumā vieniem pašiem! Būs bailīgi un neierasti, bet visos šādos ceļojumos – uz citu valsti vai savos dzīves iekšceļojumos – mēs atskārstam: es to varu! Baidies vai raudi, bet beigās – tu vari! Un to es gribētu novēlēt mums visiem – mazliet vairāk, pat ja ne drosmes, tad vienkāršas turpināšanas iet nezināmajā. Esmu pateicīga par šo laiku šeit. Man vienmēr sirdi ir sildījuši jūsu labie vārdi par šajā slejas sadaļā teikto. Ceru, ka kādi iedvesmas vārdi jums ir bijuši dzīvei noderīgi – paliksim viens otram kā mazas dzīves pieturiņas. Agrāk tiešām ticēju, ka dzīves iespējas un cilvēki ir kā tie vilcieni slavenajā teicienā – kas nokavēts, tas aizgājis. Bet esmu sapratusi, ka dzīve ir daudz līkumaināka, un, jā, pat ja kādi vilcieni aiztraucas garām un nekad vairs neatgriežas, ir jāiemācās paņemt plecu somu un kādu brīdi paiet kājām. No pieturām šajā dzīvē neizbēgt – reizēm tikai ceļojums nebūs tik komfortabls. Bet tas nekas. Paldies jums visiem!
