Veltai šonakt miegs ir pazudis atmiņu laukos. Visu iepriekšējo dienu viņa gatavojās savai kāzu 20.gadadienai. Kaut gan tas laiks ir pagājis, kad kāzas Velta un Alfrēds nosvinēja ar dažiem draugiem – Veltas dzīvoklī, bez sarakstīšanās – vienkārši uz savas mīlestības pamatiem, viens otram uzticoties. Ir pagājuši divdesmit gadi, bet pēdējā gadā Velta ir zaudējusi savu uzticamo draugu. Kāda kaimiņiene ir pastāstījusi, ka Alfrēds aizbraucis ceļojumā ar Dzintru no netālām lauku mājām. Veselu gadu ne Velta, ne viņas dēls Artis nezina, kur viņš atrodas. Tas viss noticis bez kādiem strīdiem – kā braucis, tā visu gadu nav nekādu ziņu sūtījis. Velta, protams, skumst.
Kāzu rīts ir skaidrs un veldzējošs. Viņa pamostas agri un dodas pastaigāties. Dēls vēl guļ. Pēkšņi viņai rodas ideja saplūkt dārzā puķes, sataisīt kāzu pušķi un pašai sevi apsveikt. Domāts, darīts. Atgriezusies mājās, viņa kārto ziedus pušķī. Ja atbrauks Alfrēds, lai redz, ka kāds jau viņu ir apsveicis. Pēkšņi zvans pie durvīm.
– Labrīt, Veltiņ! Ko tad tu tagad tur kārto un tīksminies?
– Jā – cītīgi darbojos, lai sevi iepriecinātu 20. kāzu jubilejā.
– Kā tad tu man neesi stāstījusi, ka tev ir tāda svētku diena? Re, kāda tu man draudzene! – saka Aina.
Velta dzirkstošām acīm skatās draudzenē un saka:
– Es pēcpusdienā iešu uz staciju – varbūt kaut ko sagaidīšu, varbūt vienkārši izklaidēšos. Man patīk tā atmosfēra, kad pienāk vilciens ar spalgo svilpi. Cits citu pavadot skūpstās, citi sagaidot…
– Bet kā, Veltiņ, ir ar tiem, kuri neko nesagaida?
– Nu, protams, man to ir ļoti žēl. Jā… ir žēl – tā var notikt arī ar mani.
Aina ir Veltiņas darbabiedrene bērnudārzā “Saulīte”, tādēļ viņām valoda vienai pret otru atklāta. Aina aiziet uz darbu, Velta novēl viņai priecīgu darba dienu. Aina pateicas un saka:
– Es nezināju, ka tev šodien svētki, vēlāk apsveikšu, bet lai tev izdodas sagaidīt to, ko gaidi!
Drīz vien durvis no guļamistabas paver dēls Artis un jautā:
– Vai tad tiešām tu, mammucīt, iesi uz staciju gaidīt manu tēvu?
– Dēliņ, ne tieši, bet varbūt arī sagaidīšu.
Artis paklusē un tad saka:
– Neej, mammīt, viņš neatbrauks, un tu sevi sasāpināsi. Man šovakar ar Ievu ir norunāts iet pie mūsu studiju biedra Valda uz dzimšanas dienu. Vai tu neapvainosies, ka es nebūšu mājās?
– Nē, nē! Es esmu stipra un tikšu pati ar sevi galā. Ejiet vien, ejiet! Tu jau man esi labs dēls, mēs kopā pārdzīvosim tēva netikumus. Jā! Viņš vienmēr mīlēja iet sabiedrībā, bet es ne – mani vairāk saistīja māja, savs darbs bērnudārzā. Tāds nu bija mans vīrs Alfrēds, kurš kādreiz man solīja mūžīgu mīlestību. Es ticēju.
Dēls sāk izvēlēties, ko ģērbt uz balli, skatās skapī – plauktos un atvilktnēs.
– Ievai gan ir citāda gaume nekā man. Tas, kas viņai patīk, man ne visai. Mēģināšu iztapt viņai.
– Arti, man šķiet, ka Ieva ir ļoti moderna, labi mācās, gaumīga un tev piestāv. Nu lai nu tā arī būtu. Es, dēls, jau vakar sagādāju visādus gardumus, ja Ieva pirms balles nāks te, uzcienā!
– Labi!
Dēls saposies aiziet. Velta paliek domās staigāt pa tām takām, pa kurām kopā rokrokā staigājuši ar Alfrēdu. “Nesaprotu – vai es biju vainojama, ka mēs nepratām tā, kā koki ar lapotnēm draudzīgi savijas. Jā! Tā ir un paliks manas dzīves visneatrisinātākā mīkla. Pēcpusdienā pienāks vilciens. Jāpadomā, kā uzpucēties… Varbūt uzvilkšu to kleitiņu, ko pirms divdesmit gadiem uzģērbu pēc mičošanas. Liekas, ka šim laikam tā tīri piemērota, kaut ilgi ir glabāta. Modes mainās un atkal atkārtojas. Vēl daudz darāmā. Jāsafrizējas, jāsakopj telpas un, pats galvenais, jānoliek kāzu pušķis redzamākā vietā, tad jau arī kāzu sajūtas ienāks mājās. Laiks ir brīnišķīgs – saulīte neskopojas ar maigo siltumu. Jāpošas. Visi darbiņi pabeigti. Kādreiz arī vienatnē ir skaisti pabūt un pasapņot par izbijušo, jo nekas jau dzīvē nav mūžīgs. Visskaistākais laiks ir ziedu un cilvēku pilnziedā. To es šodien izbaudīšu.”
Velta aizslēdz dzīvokļa durvis ar pārliecību, ka šī diena ienesīs sevī jaunas pārmaiņas. Ejot pa ielu, viņu uzrunā kāda paziņa:
– Kur tad nu Veltiņa tik svinīgā solī ies?
– Es iešu uz staciju – varbūt kādu atbraucēju sagaidīšu.
– Tā jau izskatās. Nu tad lai tev veicas!
Cilvēku pūlis jau stāv pie sliedēm. Citi atvadās, nodod savas pamācības. Vilciens tuvojas ar smeldzīgu svilpi. Tajā, ja ieklausās, var saklausīt gan žēlumu, gan prieku. Ar smagu nopūtu vilciens apstājas gaidītāju un pavadītāju priekšā. Liekas, ka tas saka: “Ņemiet par labu, kāds esmu šodien. Ko atvedu un ko aizvedīšu!”
Drīz beidzas skūpsti, sarunas un cilvēki izklīst. Veltai it kā rodas vēlme vēl uzkavēties. Protams, neliela sāpe… “Alfrēds neatbrauca, bet lai! Es pārdzīvošu.”
Tad, kad Velta grib pagriezt muguru vilciena sliedēm, viņu uzrunā kāda vīrieša balss:
– Jūs arī neko nesagaidījāt?
– Es? Varētu teikt, es nemaz īpaši necerēju, bet man vienmēr ir patikusi stacijas atmosfēra, tādēļ atnācu.
– Nu jā, tad jums ir citādāk. Man neatbrauca sieva Lūcija. Pirms neilga laika aizbrauca kopā ar mērnieku Arvīdu. Cerēju, ka atgriezīsies – jau trešo reizi braucu uz šejieni, jo uz zvanu arī neatbild. Piedodiet, ka es tā izplūdu atklāsmē. Man ir mašīna, es varu jūs aizvest mājās.
– Paldies! Es tepat dzīvoju, pastaigāšos kājām.
Vīrietis Veltai pasniedz roku:
– Es esmu Arnolds Celms.
Velta smaidot atbild:
– Priecājos! Bet es esmu Velta Leja.
– Cik jauka iepazīšanās! – saka Arnolds.
Pēc brītiņa Velta pasmaida un atzīstas Arnoldam, ka arī viņa gaidījusi vīru Alfrēdu, kurš pirms gada aizbraucis kopā ar lauku meiteni Dzintru:
– Tāpat kā jums.
Viņš klusē.
– Starp citu, šodien mums ar Alfrēdu ir svētku diena – 20. kāzu jubileja. Protams, es cerēju, ka varbūt atbrauks. Man ir dēls Artis, mēs kopā pārdzīvosim.
– Ļoti interesanti, tad mums kopīgi šie svētki ir jānosvin, – Arnolds ierosina.
Velta padomā un jautri atbild:
– Tās gan ir skaistas idejas! Un kāpēc gan ne – šodien mēs esam brīvi cilvēki, dēla arī šovakar man nebūs mājās.
– Lai notiek, kāpjam mašīnā un braucam!
Tā kā Veltas māja ir tepat netālu, viņa norāda, kur nolikt mašīnu.
– Lūdzu, lūdzu, ciemiņ, iesim augšā, jo vīriešiem pa kāpnēm jākāpj pirmajiem. Vismaz senāk bija tāds pieklājības likums.
– Labi, būšu paklausīgs.
Pie durvīm Velta apstājas un saka:
– Brīnums gan – durvis ir vaļā, vai es esmu tās aizmirsusi aizslēgt… nevar būt.
Tad durvis veras un atskan kāzu maršs. Dēls uzlicis mūziku, abi ar Ievu stāv ar ziediem rokās. Arnolds ir ļoti apķērīgs – paņem Veltu zem rokas, un abi stalti nostājas jauniešu priekšā. Veltai ļoti priecīgs satraukums. Nezinādama, ar ko iesākt runāšanu, viņa saka:
– Mēs stacijā iepazināmies.
Bet Arnolds piebilst:
– Un ļoti veikli sadraudzējāmies, ņemiet par labu – te nu mēs šajā svētku dienā esam.
Velta viņu pārtrauc:
– Atnācām kopīgi parunāties par savām ģimenēm, jo abiem tās ļoti līdzīgas.
Artis atbild:
– Cik tas ir jauki – tev, mammīt, šovakar nebūs skumji.
Arnolds:
– Un man arī ne.
Divus vienādus likteņus divi vīlušies cilvēki šovakar izvērtēs. Pa to laiku Ieva jau ir paspējusi iedegt sveces un sāk svētku uzrunu.
Artis saka:
– Iedzersim šai dienai par godu glāzi šampanieša un pirms tam ļausim Ievai pateikt vēlējumu.
– Es teikšu tā: iedzersim par laimi, kura ir jau ceļā – klusa, mīļa un paliekoša. Laime nav jāmeklē – tā mēdz dažreiz atnākt pati – pēkšņi un negaidīti.
Artis ar Ievu nobučo mammu ar vārdiem:
– Lai turpmākajā ceļā, māmulīt, tevi pavada balta gaisma un īsta mīlestība!
– Paldies!
Bērni uzcienā Veltu un Arnoldu un aiziet.
– Jums gan, Veltiņ, ir jauks un mīļš dēls – izskatās, ka tā būs jūsu vedekliņa, man viņa ļoti patika. Man nav bērnu. Pilsētas nomalē ir sava mājiņa un dārzs. Pats strādāju autoservisā. Es apprecējos vēlu. Lūcija ir par mani jaunāka un bērnus negribēja. Viņa nebija paspējusi izklaidēties un tā arī pie pirmās izdevības to izdarīja un aizbrauca. Šovakar mēs esam iepazinušies, izrunājušies, sapratušies, bet kā jūs domājat – vai mēs arī nākamo svētdien varētu tikties tajā pašā vietā un tajā pašā laikā?
– Kāpēc gan ne – varam!
Tad Velta pavada Arnoldu līdz mašīnai un ar smaidu atgriežas mājās. “Tik tīkama un neparasta diena. Es sevī jūtu, ka man tas Arnolds sāk iepatikties. Atklāts, pieklājīgs, apķērīgs. Laiks iet gulēt, bet jūtu, ka arī šovakar mans miegs klaiņos un ar mani nebūs kopā. Lai… kā būs, tā būs labi.”
Atskan telefona zvans:
– Ā – tā esi tu, Ainīt!
– Neguli?
– Nē! Es tā mazliet sapņoju.
– Par ko?
– Ienāc, es pastāstīšu!
Aina, atvērusi durvis, brīnās:
– Nu tev ir vairāki pušķi uz galda un sveču smarža.
Pusčukstus:
– Tad sagaidīji gan sava mūža mīlestību.
– Nē, Ainīt, neko es nesagaidīju, bet stacijā iepazinos ar vienu citu simpātisku vīrieti – Arnoldu Celmu. Visu vakaru pavadījām kopā. Tikko kā aizbrauca. Viņš izteica vēlēšanos atkal nākamajā svētdienā tikties tajā pašā laikā un vietā – stacijā.
– Nu tad jau skaisti! Bet man tāda laime nekad nemēdz uzsmaidīt. Būs jāpaliek vecmeitās. Veltiņ, es tev uz kāzu dienu atnesu neaizmirstulīšu podiņu – noliku koridorā uz spoguļa galdiņa.
– Tūlīt eju skatīties. Paldies, tieši manu acu krāsai piemērots. Jauki! Pastāsti, kā pa darbu veicās!
– Nekā jauna nebija. Rītdien dārziņā būs ciemiņi no “Sprīdīša”, grib redzēt, kā ir pie mums, un dalīties pieredzē, bet to uzņemšanu kārto vadītāja. Nu es esmu tavus piedzīvojumus uzzinājusi, iešu – sagurums māc.
– Izgulies! Tiksimies rītdien darbā. Saldus sapņus!
– Paldies! Tev arī!
Aina aiziet. Velta sev atklāj, ka šī diena, pateicoties Artim, Ievai un Arnoldam, tiešām kļuva kā svētku diena. Ko vēstīs nākamā svētdiena, grūti pateikt, bet gaidīta gan tā būs. “Cik labi, ka aizgāju uz staciju! Tagad rodas citas domas bez kādas nožēlas. Ja jau Alfrēdam es esmu apnikusi, tad nav ko viņa priekšā pazemoties.” Šis vakars Veltai paiet, pārcilājot savu dzīvi domās. Rītdien gaida darbs – bērnu priecīgās čalas. Drīz vien Artis ver durvis, klusi paziņojot:
– Es esmu mājās – arlabunakti!
No rīta Velta ar Ainu iet kopīgā solī uz darbu. Ceļā viena otru cenšas uzmundrināt dienas darbam. Un tā katra diena Veltai rit bez pārmaiņām, gaidot tikšanos ar Arnoldu.
Svētdienas rīts Veltai šķiet daudzsološs. Katrs cilvēks dzīvo ar cerībām uz labo, lai aizmirstu to, kas skumjš. Velta izstāsta Artim, ka atkal viņa ies uz staciju, jo Arnolds izteicis vēlēšanos vēlreiz tikties. Artis saka:
– Man šķiet, ka tas Arnolds ir labestīgs un arī pietiekami izskatīgs. Ja esi uzaicināta, tad ej.
– Nav jau patīkami vienai sēdēt mājās. Svētdiena ir brīvdiena, kurai jāatšķiras no darbdienām.
Turpmāk – vēl!
— Vēsma Kokle-Līviņa
