Alūksnes slimnīcā otro gadu uzņemšanas nodaļā par dežurējošo ārstu brauc strādāt rezidente Baiba Koševare. Viņa ir viena no rezidentiem, kas noslēgusi līgumu ar Alūksnes slimnīcu. Tas paredz, ka arī pēc rezidentūras B.Koševare, kura ir topošā ģimenes ārste, strādās Alūksnes novadā. Turklāt jau tagad viņa ar savu ģimeni – vīru Edgaru un četrgadīgo dēliņu Robertu – zina, ka tuvākajā nākotnē pārcelsies uz pastāvīgu dzīvi Alūksnē.
Dzimusi kuldīdzniece
B.Koševare dzimusi un augusi Kuldīgā. Pēc vidusskolas absolvēšanas uzsāktas medicīnas studijas Rīgā. Kāpēc medicīna? Jo jau skolas gados vairāk patika un arī padevās eksaktie mācību priekšmeti – ķīmija, fizika, bioloģija. “Primārais mērķis bija zobārstniecības studijas, bet diemžēl konkursu neizturēju. Toties izturēju konkursu Rīgas Stradiņa universitātē Medicīnas fakultātē un Latvijas Universitātē Ķīmijas fakultātē. Izvēlējos Medicīnas fakultāti, studijām esmu veltījusi jau desmit gadus un laikam nekam citam nederu – būšu ārste. Starp ģimenes locekļiem un radiniekiem manā ģimenē neviens nav mediķis. Mamma ir pavāre, tēvs prot dažādus vīriešu darbus – nāku no īstas strādnieku ģimenes. Lai cik neparasti tas šķistu, būdama no Kuldīgas, neesmu plunčājusies Ventas rumbā! Vietējiem iedzīvotājiem tas nešķiet tik īpaši, salīdzinot, kā to uztver Kuldīgas viesi. Zinu, ka daudziem iešana kājām pāri Ventas rumbai ir liels notikums. Esmu turpat līdzās augusi, dzīvojusi, bet ne reizi neesmu to izdarījusi. Mans vīrs, kurš nav kuldīdznieks, to ir jau divreiz izdarījis, bet es joprojām – ne reizi… Vienmēr bija kāda apņemšanās un atruna – tad straume par lielu, tad ūdens līmenis par augstu vai vēl kaut kas. Varbūt kādreiz,” smaidot stāsta B.Koševare.
Diploms ir, praktizēt nevar
Viņa neslēpj, ka pirmajā gadā, uzsākot studijas Rīgā, bija grūti – neizpalika raudāšana spilvenā par to, ka jāmaina ierastā vide un no mazās Kuldīgas nokļuvusi lielajā Rīgā, kur ir citādāka sabiedrība un prasības. “Rīgā ir lietas, kas tev jāizdara un viss – neviens nejautā, vai tu to vari! Sešus gadus visi medicīnas studenti mācās kopā, neatkarīgi no tā, kāds mediķis būs, un nokārto lielo valsts eksāmenu. Tas sastāv no trim četrām daļām: teorija, praktika, testi un manipulācijas. Iegūstam ārsta diplomu, bet paši praktizēt vēl nedrīkstam – tikai sertificēta ārsta uzraudzībā, tādēļ ir jāiziet arī rezidentūra. Tas ir tāds dīvains statuss – strādājoši studenti, jo uz papīra joprojām esam studenti, bet arī jau praktizējam un aizvadām astoņu stundu darba dienu, turklāt līdztekus vēl jāapmeklē arī lekcijas, semināri,” stāsta jaunā ārste.
Alūksnē – uz palikšanu
Ar Alūksnes slimnīcu B.Koševare ir saistīta jau otro gadu. Viņa ir arī viena no rezidentiem, kuri otro gadu saņem Alūksnes novada pašvaldības stipendijas ar nosacījumu, ka pēc rezidentūras beigšanas piecus gadus strādās Alūksnes novadā. Baiba gan atzīst, ka tas noteikti būs ilglaicīgāk, jo iecerējusi uz Alūksni pārcelties kopā ar ģimeni.
“Kad ieguvu ārsta diplomu un stājos rezidentūrā, savas kļūdas dēļ nebiju kārtīgi izlasījusi noteikumus un nepareizi iesniedzu dokumentus… Gadu strādāju Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centrā kā ārsts-stažieris ar pacientiem, kuri pārcietuši insultu, un nākamajā gadā stājos vēlreiz “ģimenes ārstos”. Pirms tam painteresējos, kuras pašvaldības tobrīd meklē jaunos ģimenes ārstus. Tobrīd man ieteica divus – Gulbenes un Alūksnes – novadus,” atminas B.Koševare. Kopā ar vīru B.Koševare klātienē apmeklēja abas pilsētas, tikās ar vietējām amatpersonām. “Parunājāmies, apskatījām pilsētas un izlēmām par labu Alūksnei. Jā, tas bija mūsu ģimenes lēmums, ne tikai mans. Alūksnes pilsēta savā būtībā ir ļoti līdzīga Kuldīgai – maza pilsētiņa ar skaistu dabu, visi cits citu pazīst. Tā nav postpadomju pilsēta. Tika noslēgta vienošanās ar SIA “Alūksnes slimnīca” un pašvaldību. Ģimenes ārsts ir speciālists, kurš savu praksi atver vienā vietā un pēc dažiem gadiem nemeklē tai citu vietu. Tas nav ārsts – speciālists, kurš var aizbraukt un pieņemt jebkur, tādēļ man nebija svarīgi, cik obligātie gadi jānostrādā Alūksnē. Man ir ģimene, un visi kopā par savu nākamo dzīvesvietu jau tagad esam izvēlējušies Alūksni – ja mēs vienā vietā atbrauksim, dzīvosim, strādāsim, tad mēs tur arī paliksim. Uz pastāvīgu dzīvi Alūksnē mēs ar ģimeni varētu pārcelties nākamā gada nogalē,” uzsver B.Koševare.
Alūksnieši – sirsnīgi un
izpalīdzīgi
Šobrīd strādāt uz Alūksnes slimnīcu B.Koševare brauc divas reizes mēnesī, sestdienās, un veic uzņemšanas nodaļas dežūrārsta pienākumus. Savukārt obligātās astoņas darba stundas, kas rezidentam jānostrādā katru darba dienu, B.Koševare strādā dažādās medicīnas iestādēs Rīgā. “Topošajiem ģimenes ārstiem jāstrādā dažādās medicīnas iestādēs, lai gūtu pēc iespējas daudzpusīgāku pieredzi un iemaņas, tādēļ strādāju gan Stradiņa slimnīcā, Biķernieku slimnīcā, gan ģimenes ārstu prakšu vietās, ambulatorajā daļā un citviet. Savu lokalizāciju mainām reizi divās – četrās nedēļās, jo mācību process ir sadalīts ciklos, kas katrs notiek citā vietā,” norāda B.Koševare.
Kā patīk Alūksnes slimnīcā un kā iejutusies kolektīvā? “Kolektīvā tiku uzņemta ļoti labi, darbinieki šeit ir ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi. Cilvēki šeit ir ļoti sirsnīgi! Rīgā tu kolektīvā tiec uzņemts daudz vēsāk – pašam jāiet, jāmeklē un jāizcīna sava vieta. Šeit cilvēki ir izpalīdzīgi un labprāt ievada darbā katru rezidentu,” novērojusi B.Koševare.
Mazajām slimnīcām jābūt
Strādājot Alūksnes slimnīcā nedēļas nogalēs, viņa novērojusi, ka uzņemšanas nodaļā bieži vēršas cilvēki, kuriem patiesībā vajadzētu saņemt ambulatoro palīdzību, bet, tā kā Alūksnes novadā brīvdienās neviens ģimenes ārsts nav pieejams, cilvēki šādos gadījumos palīdzību meklē Alūksnes slimnīcā. “Ir gadījumi, kad cilvēki slimojuši jau vairākas dienas, bet darbdienās pie ģimenes ārsta tā arī nav aizgājuši – iespējams, domādami, ka “gan jau pāries”. Un rezultātā brīvdienās nokļūst slimnīcā. Bet tā ir visur Latvijā – arī Rīgā,” saka B.Koševare.
Viņa ir pārliecināta, ka Latvijā jāpastāv arī nelielām lokālām slimnīcām, kāda ir Alūksnē. “Jā, šeit nav tā, kas ir pieejams lielajās slimnīcās, bet, strādājot pārdomāti un strukturējot darbu, bez tā arī var iztikt – ne visu vajag tūlīt un tagad, kaut kas var pagaidīt. Savā ziņā tas ir pat pozitīvi, jo saimnieko efektīvi. Šābrīža Latvijas infrastruktūra nav tāda, lai varētu likvidēt mazās slimnīcas – tām slimnīcām, kas sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību, ir jāpaliek. Manuprāt, nav prātīgi smagi slimu pacientu vest uz tuvāko ārstniecības iestādi 100 kilometru attālumā,” uzskata B.Koševare.
Vairāk jārūpējas par veselību!
Jaunajai mediķei ir arī pārdomas par Latvijā iecerēto obligāto veselības apdrošināšanu. B.Koševare atzīst – šobrīd vēl ir daudz neatbildētu jautājumu par to, kāda būs sistēma, kuram būs jāveic obligātā veselības apdrošināšana un kā, nokļūstot ārstniecības iestādē, izvērtēs pacientus, sniedzot palīdzību. “Obligātās veselības apdrošināšanas sistēmai būtu jābūt, jo valsts nevar aprūpēt visus un uzturēt visus situācijā, kāda šobrīd ir Latvijā: zema dzimstība un augsta mirstība, sabiedrība kopumā noveco un ir vairāk hronisko saslimšanu. Šobrīd gan nav skaidrs, kuriem būs jāmaksā un no kā, kuriem nebūs,” pārdomās dalās B.Koševare.
Viņa secina – latvieši kopumā maz rūpējas par savu veselību. “Jo cilvēks izglītotāks, jo vairāk rūpējas par savu veselību, un otrādi. Daudziem slimošana ir vairāk čīkstēšana nekā slimošana – no katra sīkuma tiek veidota liela slimība, lai gan patiesībā cēlonis un izrietošās sekas nav tik lielas. Reizēm cilvēki pārāk cenšas “tikt uz slimības lapām”, nevis strādāt – arī gadījumos ar iesniņām. Un ir otra galējība – tie, kuri strādā, līdz spēj, un atsakās ņemt slimības lapu, līdz krīt. Pēdējie ir bīstamāki. Kā vienmēr – lielāka uzmanība jāpievērš tiem, kuri klusē, nevis tiem, kuri čīkst,” saka B.Koševare.
Ģimene un grāmatas
Brīvajā laikā, kura, tiesa, ir maz, B.Koševare labprāt lasa grāmatas: romānus, fantastiku, detektīvus, mīlas romānus. Tas parasti notiek pa ceļam autobusā starp Rīgu un Alūksni. “Ģimenē ir arī četrgadīgs bērns – dēliņš Roberts, kurš arī prasa savu laiku un uzmanību, jāaizved un jāizņem no bērnudārza. Ļoti liels palīgs un atbalsts man ir mamma, kura daudz palīdz – viņai lielais paldies!” saka B.Koševare.
— Līga Vīksna
