Esmu nodzīvojis šeit jau līdz sirmam vecumam, bet vienmēr jūsmoju par mūsu skaisto pilsētu. Tā ar katru gadu top arvien skaistāka un sakoptāka. Esmu bijis ārzemēs pie bērniem jau vairākas reizes, bet vienmēr gribas ātrāk atgriezties mājās.
Šogad arī biju aizbraucis uz pāris mēnešiem. Staigājot pa ielām, tur neredz nevienu bezpajumtnieku, kas diedelētu vai gulētu uz soliņa. Bet šeit uz katra soliņa un autoostā vienmēr atrodas kāds panīcis cilvēciņš, kas nekur nestrādā, bet velk savu garu, kā māk – diedelējot vai staigājot pie miskastēm, lai dabūtu ko ēdamu. Cik gan zemu jākrīt, lai tā dzīvotu! Nezinu, varbūt viņus vajag iesaistīt pie sētniekiem par palīgiem, lai mācās strādāt. Paši nopelnīs, nevajadzēs deldēt soliņus pie autoostas. Arī sētniekiem būs vieglāk, ka ir palīgi.
Piegāju klāt un pajautāju, vai nav apnicis sēdēt, varbūt jāmeklē darbs. Atbildēja, ka neesot darba, neviens viņus neņemot darbā. Neesot arī īsti, kur dzīvot. Mitinoties tā saucamajā šķūnī pretī “Maximas” veikalam. Nevaru saprast, vai tiešām mūsu pilsētiņā nav nevienas labākas būdas par to, kur viņi varētu dzīvot mazliet civilizētākos apstākļos. Par to tiešām vajadzētu domāt, jo tuvojas ziema un tad viņi atkal līdīs, kur nu kurais var – gan bēniņos, gan trepju telpās. Tas nevienam iedzīvotājam, domājams, nav pa prātam. Domājiet, ko darīt, lai tā nebūtu.
