Pēdējā laikā esmu domājusi par to, cik ļoti mums ir vērts palaikam kāda dzīvē iejaukties. Mēs visi zinām, kā dažreiz paši dabūjam pa pirkstiem, kad gribam kādam palīdzēt vai sniegt padomu. Cik reizes mums nav bijis gadījumu, kad pēc kādas situācijas nodomājam – nekad vairs dzīvē ne ko ieteiksim, ne kādā situācijā iejauksimies. Varbūt draudzība ir būšana par saliņu, kurā pie mums var nākt draugi, var nākt pēc padoma, veldzēties vai paslēpties dzīves vētrās, bet mums pašiem nebūtu jāizkustas no vietas. Kurā brīdī gan var novilkt robežu un izprast, kad mūsu saliņai jābūt nekustīgai, bet kurā brīdī izkustēties, skriet palīgā un citreiz arī glābt? Varbūt tikai tādos gadījumos, kad rodas draudi dzīvībai? Es nekad tā arī neesmu to sapratusi, bet zinu, ka man ir viena draudzene, kura māk būt šāda nekustīga sala. Pie viņas vienmēr var vērsties, viņa nekad neatteiks palīdzību, bet viņa nekad neiejauksies nevietā. Bet es tā arī neesmu izpratusi, kur dzīvē ir “vieta” un kur tad ir “nevieta”. Un arī esmu dabūjusi pa pirkstiem un reizēm dzīvē domājusi – nekad vairs nevienam nepalīdzēšu – ja vajadzēs, cilvēki zinās, kā mani atrast. Gan jau arī jums tā dzīvē ir gadījies. Ko jūs tādos brīžos darāt? Atceros reiz kāda mana pasniedzēja stāstīto. Viņš reiz Rīgā uz ielas pamanījis kādu sievieti ar vīrieti ļoti nelāgi strīdamies un mazliet pat fiziski vienam otru iespaidojot. Pasniedzējs devies palīdzēt, jo domājis, ka sievietei draud briesmas. Paldies vietā viņš saņēmis dunku no sievietes un pavadtekstu, ka nevajagot jaukties ne savās darīšanās. Kopš tās dienas šis pasniedzējs ļoti izvērtē situāciju un, ja vien otra dzīvībai nedraud pamatotas briesmas – neiejaucas… Bet kā ir ar mūsu ģimeni, draugiem? Mums kaut kā visu laiku gribas, nē, vienkārši sanāk iesaistīties. Man nav padoma, kā jums un kā man pašai kļūt par saliņu. Varbūt tikai tāds, ka sevī vajadzētu mazliet pieklusināt glābēja sindromu. Kaut kā dažreiz mums šķiet, ka mēs varam situāciju atrisināt, mēs varam to pavērst, bet galu galā esmu sapratusi vienu – citu kuģis mums nav jāstūrē. It kā instinktīvi gribam paglābt tuvos no aisberga, kurš priekšā, bet tas nav ne mūsu kuģis, ne aisbergs, ne mācība.
