Visiem cilvēkiem ir pagātne. Vieniem tā mierīgāka un čuč kaut kur stūrīti, citiem diezgan ālēties un jandalēties griboša, kura cilvēkam neļauj tā vienkārši baudīt šo brīdi. Mums visiem pagātnē ir ļoti daudz dažādu notikumu un citreiz šķiet, ka pagātne nekad vairs nepiebakstīs pie pleca. Bet tā piebaksta un palaikam. Dažreiz man šķiet diezgan neizprotami, kāpēc pēkšņi kāds notikums, kurš jau sen ir pagātnē un nav mums traucējis, kādā dienā tomēr iesāpas. No kurienes tad tas? It kā tā pagātne, ar kuru sen jau viss nokārtots, mums mazliet uzsit knipi – un iesāpas. Un tad nu mēs mēģinām saprast – kāpēc? Bet esmu sapratusi vienu – ir jāmācās neuzdot “kāpēc?”. Pagātni var cilāt, var skaidrot, bet to nevar izmainīt, un, ja arī tā dažreiz dzīvē atkal uznirst no aizmirstības dziļumiem, vienkārši pavērosim, kā tā sit tos knipjus un aizpeld garām. Tā ir dzīve, kurā mums, par nelaimi vai arī laimi, nav vispārējas amnēzijas vai, kā mums gribētos, slikto atmiņu izdzēšanas. Gluži kā datorā – sakrauj vienā mapītē visu sasāpējušo un izdzēs! Bet – datoriķi jau māk arī izdzēstos failus atjaunot. Un tā arī mēs seno vai neseno pagātni mākam gluži vai augšāmcelt atkal un atkal. Ko mums darīt, kad tāds pagātnes zombijs nāk virsū un mūsu galva, kā arī sirds pielejas ar sāpīgām atmiņām? Jo vairāk cīnāmies pret, jo stiprāk tas zombijs mūs tur savās skavās. Kaut kā vajadzētu iemācīties vienkārši vērot šādas atmiņas. Vērot arī to, kā reaģē ķermenis, jo sāpīgas atmiņas nav tikai domas. Tas ir dūriens sirdī, dažreiz trīcošas rokas, citreiz diskomforts kuņģa rajonā. Un tad, kad mūsos ir šīs sajūtas, mēs ļoti ātri gribam no tām atbrīvoties un uzsākam cīņu. Bet tādās cīņās vienmēr uzvar pagātne, kura kā tāds izmanīgs laupītājs cīņas laikā nozadzis vissvarīgāko – šo mirkli. Kaut kā pagātne mums mēģina ieskaidrot, ka tā ir svarīgāka par šo brīdi, ka tai ir lielāka ietekme uz mums. Bet varbūt visas lielās cīņas ir jāatstāj, sev klusi atgādinot, ka šis brīdis ir daudz svarīgāks un pagātnes atmiņu stingrais satvēriens tāds tikai šķiet. Lai arī kā mēs tam dažreiz ticētu – tam nav itin ne mazākās varas pār mums. Noņemsim varas tiesības no pagātnē sāpējušā! Pat tad, ja sajūtas mūs atkal pārņem kā vilnis, neslīksim tajā, bet, kā jau vēsta dzīves gudrība, – iemācīsimies uz šī viļņa sērfot!
