Daļa manas bērnības ir pagājusi Mālupes pagastā, skraidot basām kājām pa vecmammas lauku mājas pagalmu un šad tad aizdodoties viņai līdzi uz Mālupes pagasta centru. Toreiz biju maza meitene, kad Mālupē atvēra pamatskolu, bet joprojām atminos, ka toreiz man tas šķita kaut kas liels un skaists, un vēl tieši Mālupē – vietā, kur esmu arī es! Tagad kopš tā mirkļa ir pagājuši gandrīz 30 gadi, manas basās kājas vairs nemin vecmammas mājas pagalmu, jo vecmamma jau sen uz mums raugās no mākoņmaliņas, un arī skola Mālupē šovasar tiek likvidēta… Bet pirms nedēļas no sirsnīgās, dzīvespriecīgās Mālupes pamatskolas skolotājas Irēnas Andranovas saņēmu uzaicinājumu kā žurnāliste 31.maijā piedalīties Mālupes pamatskolas mācību gada noslēguma koncertā. Pēdējā… Tomēr ļoti sirsnīgā un skaistā! To vēroja bērnu vecāki, skolas kolektīva saime – visi kopā, tāpat kā vienmēr. Tikai mazliet dīvaini, ka šajā skolai nozīmīgajā un caur prieku skumjajā mirklī ar Mālupes pamatskolas skolēniem, vecākiem, pedagogiem kopā nebija ne Mālupes pagasta pārvaldes vadītāja, ne pārstāvis no novada Izglītības pārvaldes, ne kāds no novada domes vadības… Rodas tāds cilvēcīgs jautājums: vai Mālupes pamatskolas saime nav pelnījusi līdzās būšanu un pateicības vārdus par šajos gados paveikto? Vai pašvaldības darbinieki prot tikai saskaitīt šodienas un rītdienas skolēnus, veikt ekonomiskos aprēķinus un kabinetos pieņemt lēmumus? Kur palikusi cilvēcība? Protams, dzīve rit uz priekšu, nekas un nekad neapstāsies pie kāda viena notikuma. Skolas ir slēgtas, tiek slēgtas un slēgs nākotnē. Arī pašvaldību vēlēšanas būs atkal, tomēr tam visam pa vidu pazūd cilvēcība un patiesās rūpes par novada iedzīvotāju. Ja tā būtu kāda objekta atklāšana, tad gan, pieļauju, mudžētu no domes vadošajām amatpersonām un būtu samulsums, kurš tad griezīs atklāšanas lenti… Bet, manuprāt, patiesa cilvēcība ir prasme būt līdzās tieši skumjajos brīžos, jo prieka mirkļos jau nekad netrūkst draugu, domubiedru un citu labvēļu.
Kā žurnālistei man vienmēr bijis prieks darba gaitās iegriezties Mālupes pamatskolā – paldies katram no tur sastaptajiem cilvēkiem par šiem piedzīvotajiem mirkļiem, kas mani ir bagātinājuši! Tagad mālupiešiem paliks vien atmiņas sirdī par savu kādreizējo skolu, tās gaišajiem prātiem, skolas blēņām un sasniegumiem. Bet es zinu, ka mālupieši pratīs šīs atmiņas godāt un sargāt.
