Nobeigums.
Sākums 12.un 19.maija numurā.
Herta klāja galdu un sevī vērpa garu domu. Vispirms vajadzēja sagatavot sievu, to simpātisko fotogrāfijā redzēto sievieti, kuru Varis nēsāja līdzi. Pēc vīrieša stāstītā viņa bija nosvērta, labsirdīga būtne. Tādai droši varēja zvanīt un pāris teikumos pastāstīt, kur atrodas vīrs. Galvenais, lai abi satiekas, pēc tam arī varēs ārstu apmeklēt. To, ka dakteris nepieciešams, Herta zināja bez teikšanas. Andis zvanīja, ka gatavojas braukt mājā. To dzirdot, Herta nopriecājās, ka varēs ciemiņu aizvest līdz mājām. Tagad tikai jāzvana sievai, kaut tikai izdotos runāt tā, lai nesatrauktu cilvēku. Mašīnas atslēgas viņam bija klāt, teica gan, ka tās pa vecam paradumam palikušas kabatā. Pats līdz pilsētai atbraucis ar pēdējo autobusu. Jācer, ka tā arī bija un mašīna nav pa daļām izjaukta un pārdota. Salikusi visu nepieciešamo uz galda, viņa, dziļi ievilkusi elpu, piezvanīja. Ilgi nebija jāgaida, atsaucās klusa, melodiska balss.
– Jā, jā, nekas ļauns nav noticis. Nu bija kādas dienas pie manis. Kad tiksimies, tad arī uzzināsiet kaut ko vairāk. Ne jau viņš man, svešiniecei, savu sirdi kā uz paplātes izliks. Tikai zinu, ka viņš jūs gan ļoti mīl, ja jau fotogrāfiju nēsā līdzi. To viņš man pats pateica. Mans krustdēls par šoferi brauc. Teicu, ka nebūtu par ļaunu kādreiz abiem satikties – vienā gadā dzimuši. Krustdēlam arī nenāktu par sliktu uzzināt, kādas trakas lietas uz ceļiem notiek. Tā runādamās, izvilināju no viņa jūsu mobilā numuru. Pati brauksiet vai gaidīsim manu krustdēlu, kad viņš aizbrauks jums pakaļ?
– Paldies, mēs būsim pēc stundas. Kā sauc ielu?
– Puķu ielā 1. Nav jau grūti atrast.
– Vēlreiz paldies!
Saruna bija galā. Herta, kā lielu darbu paveikusi, atviegloti uzelpoja un atsēdās. Vai atbraucēji ēdīs, to nevarēja zināt, bet Vari negribējās laist tukšā dūšā projām. Tā jau nebija, ka viņš neko neēstu, taču priekš jauna vīrieša tomēr šķita par maz – viena maizes šķēle, ola. To pašu viņš ēda bez apetītes. Hertai tas nepatika, bet teikt nekā neteica. Gan jau paša ģimenē atgriezīsies veselība un apetīte.
“Kur tas bērns palicis? Palieku veca, bet Veltiņa aug, mātes viņai ļoti pietrūkst. Ko lai dara, ne jau visi reizē pasaulē nākam, un no tās reizē neaizejam. Likteņa pirksts nosaka katram savu līniju. Labi, ka šis palika dzīvs. Taču divi bērni esot. Sieva tāda laipna. Drusku jau balss drebēja, taču noturējās un nevaimanāja, kā tas dažkārt dzirdēts. Nē, jāiet raudzīt, ko mazā dara,” sevi skubināja Herta.
Varis sēdēja parastajā vietā pie loga un pārdomāja naktī redzēto. Viņam bija kļuvis karsti, pamodies viņš atvēra logu. Tieši tajā vietā, kur viņu bija atradusi Herta, stāvēja divi vīrieši. Viens no viņiem pietupās un ilgi kaut ko pētīja. Otrs tikmēr apgāja apkārt ceriņu krūmam. Tad pagājās līdz vārtiņiem, nostaigāja gar sētu un, atnācis atpakaļ, kaut ko pārsprieda. Varis sasprindzināja dzirdi. Līdz viņam atlidoja vārdi:
– Ja būtu beigts, tad jau vietējā avīzē par to būtu rakstīts.
– Brīnums, ka viņš palicis… nekas nav dzirdēts.
– Ja nu kāds savāca?
– Tad jau bez poličiem neiztiktu.
– Par stipru tika. Ejam, lai kāds vēl neuznāk.
Balsis attālinājās. Varis saprata, ka sitējiem tomēr nebija miera, ja jau nakts aizsegā nāca skatīties. Viņš pasmīnēja un truli nodomāja, ka ar to naudu tie abi varēs kārtīgi uzdzīvot. Dusmas Varis nejuta. Tagad par visu vairāk viņam gribējās tikt mājās. Nē, viņš vispirms sievai visu godīgi izstāstīs. Neko nesolīs, bet parādīs, ka var būt labs ģimenes tēvs un vīrs. “Kā tāds puika uzvedos! Nu sanāca strīds, kam negadās! Būtu kaut mājai apkārt apgājis, bet, nē, prom uz pilsētu. Ar siksnu tev, Vari, vajag!” viņš sevi strostēja. Varis iztēlojās tuvinieku reakciju, kad ienāks istabā. Protams, ka visi priecāsies. Galvenais, ka Nerro lēkās un smilkstēs, laizīs seju. Ilze apraudāsies, tad aicinās pie galda. Viņi ēdīs sausus kartupeļus ar ceptu gaļu. Dzers piparmētru tēju. Viņa acis sastapsies ar sievas, un tajās Varis izlasīs, ka viss ir piedots.
Šovakar pat viņš brauks mājās, tik slims vairs nejutās. Ceļa naudai vajadzēja sanākt. Tālu nevarēja būt. Varētu piezvanīt, bet negribējās traucēt sievu. Kā pats aizgāja, tā atgriezīsies.
* * *
Ilze pēc sarunas ar Hertu jutās mierīga. Varis nezināja, ka viņa glābēja jau bija paziņojusi par vīra nodomu atgriezties mājās, ka viņš gribējis jau ar vēlo autobusu braukt, taču pierunājusi, lai vēl pārnakšņo, tad no rīta arī varēs braukt. Uzzinājusi no lāga sievas, cikos Varis gatavojas braukt, Ilze aizmiga dziļā miegā.
Autobuss piestājās pilsētas centrā, uz piepilsētas autobusu bija vēl kāda pusstunda. Varis, turēdams Hertas piepildīto somu ar labumiem, pētīja sarakstu.
– Varbūt neatteiksies braukt kopā ar mums? – aiz muguras atskanēja tik pazīstamā un mīļā balss.
Varis strauji apgriezās. Viņam pretī stāvēja visa ģimene, pat Nerro!
