Lasot un dzirdot priekšvēlēšanu aģitācijas, mani pārņem jokaina sajūta – es esmu vajadzīgs šeit kā pilsonis vai pelēkā masa? Vai arī vispār neesmu vajadzīgs? Valsts vara saka – valsts budžetā trūkst naudas, trūkst cilvēku un uzņēmumu, kas nestu pienesumu, esam spiesti paaugstināt nodokļus. Tomēr pirms vēlēšanām solām pensionāriem lielākas pensijas, sociālas garantijas un citas kosmiskas lietas! Valdība saka – no valsts izbrauc simtiem jaunu cilvēku, pagasti tukšojas, attāli reģioni burtiski izmirst. Tomēr pensionāriem solām sabiedriskā transporta maksas atvieglojumus, lētākus vai bezmaksas ārstus un tā tālāk! Deputāti skandē – dzimstība krasi samazinājusies, skolas tukšojas, bērnudārzi pustukši. Tomēr mēs būvējam miljonu vērtas ēkas vietās, kur, iespējams, pēc pieciem gadiem nemaz nebūs cilvēku, kas šīs ēkas (kompleksus) apmeklēs! Vai es saku, ka pensionāri nav cilvēki? Nē, nebūt nē. Diemžēl pensionāri ir tā sabiedrības masa, ar kuru politiķi cenšas tikt pie krēsliem, un pēc tam aizmirst savus solījumus – jo īsts pensionārs jau nečīkstēs un sakostiem zobiem izdzīvos. Ja nespēs – vēl izdevīgāk. Nomirs un nebūs nekas jāmaksā vai jāpilda. Par ko es te aizdomājos – kas man kā gados jaunam, strādāt gatavam cilvēkam kaut ko apsolīs vai izpildīs? Es un pārējie neaizbraukušie jaunie cilvēki esam tie, kas var pacelt valsti atpakaļ normālā ekonomiskā un sociālā līmenī. Tomēr vai ir garantija, ka uzņēmējam, pie kā cilvēks strādā, netiks uzlikts jauns nodokļu slogs, ko uzņēmums nespēs nest? Un cilvēks zaudēs darbu. Vai ir garantija, ka kāds jauns, līdz galam neizprotams nodoklis nenogremdēs manu mikrouzņēmumu, kurš nodrošina manas ģimenes labklājību? Vai ir kādas sociālas garantijas, ja ģimenē gaidāms pieaugums? Neviens politiskais spēks – ne pie varas esošais, ne kāds, kurš plāno būt pie varas – nedomā par tiem cilvēkiem, par kuriem jādomā visvairāk, lai vispār valsts varētu eksistēt, pirms vēlēšanām vēršoties tikai pie astoņpadsmitgadniekiem un pensionāriem.
Un par valsts ierēdņu algām – ja vēlaties saprast, kāpēc tiek paaugstinātas ierēdņu algas, nevajag domāt, ka tas tiek darīts, lai paaugstinātu to ražīgumu un efektivitāti! Nolieciet pretī summu, ko ierēdņi ir aizņēmušies dažādās kredītiestādēs un citur, pret algām, ko saņem! Nevaram samaksāt kredītus – paaugstinām algas! Samaksāsim kredītus un vēl ceļojumiem un labiem autolīzingiem paliks! Bet valsts iedzīvotāji? Gan jau atradīs, kā samaksāt, un, ja paliks nauda pāri – gan izdomāsim, kā aplikt ar nodokli, lai vēl sev algu paaugstinātu! Politiķi ir aizmirsuši senu principu – labību nopļauj, kad tā ir gatava. Šobrīd viņi nopļauj sienā neizaugušus kviešus! Un pēc tam atkal domās, kāpēc klēts no graudiem tukša!
