Savā ikdienas darbā meklējot jaunas rakstu tēmas, diezgan bieži mani ceļi aizved līdz iniciatīvu portālam “ManaBalss.lv”. Var tikai brīnīties, cik daudz iniciatīvu kopš 2011.gada, kad atvēra iniciatīvu iesniegšanas vietni, iedzīvotāji ir iesnieguši! Pie tam iniciatīvas ir sasniegušas dzirdīgas ausis un labas idejas ir kļuvušas par likumiem.
Ar interesi skatos, kādas jaunas tēmas iedzīvotāji iesnieguši. Visai bieži tās tiešām ir aktuālas, bet reizēm gadās arī tādas, kas liek pasmaidīt. Taču kādam tā ir problēma, kas liek pulcināt ap sevi domubiedrus. Piemēram, šobrīd vāc parakstus par to, lai pusdienlaiks skolēniem būtu stundu garš, nevis nieka 15 minūtes; kāds grib celt pieminekli Latvijas atmodai; cits atļaut vēlēšanās balsot no 16 gadiem; cīnās par iespēju vēlēšanas balsot pret kādu sarakstu; lai Saeimā būtu vismaz 30 % sieviešu; par kaiju aizbiedēšanu prom no Rīgas. Gribas pasmaidīt, bet to nedaru, jo kādam tā ir sāpe, un cilvēks izšķiras, neko nepārkāpjot, cīnīties par savu vēlmi vai vajadzību.
Tikpat, cik dažādas ir idejas, tikpat dažāds ir arī savākto parakstu skaits. Par visai sabiedrībai aktuālām tēmām un tām, kurām ir plaša publicitāte, īsākā vai garākā laika periodā izdodas savākt nepieciešamos 10 000 parakstu. Bet ir arī iniciatīvas, kuras negūst gaidīto atbalstu.
Ir prieks, ka parakstus savāc un jautājumu reāli virza un izskata Saeimas sēdē. Arī alūksnietis Ivars Sprukulis gada sākumā iesniedza iniciatīvu “Lai katrā Latvijas mājsaimniecībā būtu elektrība”, kas paredz finansiālo atbalstu elektrības pieslēguma ierīkošanai mājsaimniecībām, kā arī jau esošu dārzkopības sabiedrībām piederošu tīklu pārņemšanu AS ‘’Sadales tīkls” pārziņā. Diemžēl savākti tikai 297 paraksti. Maz! Gribētos, lai mēs visi kopā būtu spēks un nedomātu tikai par sevi, savu sētu un māju, bet arī par cilvēkiem, kuri dzīvo kaimiņmājā vai kurus satiekam, nākot pretim pa mazās Alūksnes ielām. Tas ir tikai paraksts, atbalsts, bet kādam ļoti svarīgs! Vācot parakstus par slimnīcas saglabāšanu, bijām vienoti, jo tas skāra mūs katru personīgi. Kopībā bija spēks, bet vienotiem mums vajadzētu būt daudz biežāk. Ne tikai bēdās, sargājot no slēgšanas kādu iestādi, un priekos, kad mūsējie uzvar hokeja spēlē, bet arī ikdienā – sadzīviskās situācijās. Vai kāds gribētu dzīvot bez elektrības? Es nē, bet kādam tieši tas draud.
