Depresija ir pasaulē un Latvijā viena no izplatītākajām
slimībām visos vecuma posmos, arī vecāka gadagājuma cilvēkiem.
Lai arī vecumdienās ļaudis lielākoties samierinās ar dzīves
drūmajām krāsām, speciālisti aicina būt drošiem un meklēt
palīdzību, lai līdz mūža nogalei varētu baudīt dzīvi pilnā
tās krāšņumā.
Tāda ir depresija…
Depresija visbiežāk izpaužas kā ilgstoši nepamatoti slikts
garastāvoklis, enerģijas trūkums, paaugstināta nogurdināmība,
pazeminātas intereses un prieka sajūta, miega traucējumi, nemiers,
trauksme, emocionālā labilitāte un viegla aizkaitināmība. Ja
gados vecāks cilvēks aizvien strādā, var būt sūdzības par
pazeminātām darba spējām, ir nepieciešams ilgāks laika brīdis
kāda uzdevuma veikšanai un pārdomām, par tā izpildi. Pašsajūtai
pasliktinoties, sāk norobežoties no darba kolēģiem vai ģimenes.
Savukārt, ja cilvēks devies pensijā un lielāko daļu dienas
pavada mājās, viņam var parādīties pārspīlēti pārdzīvojumi
par savu sociālo situāciju un veselību, pārdomas par dzīvi –
vai pareizi audzināju bērnus, vai sniedzu viņiem to, ko varēju.
Pārspīlēta dzīves pārvērtēšana un pašapsūdzības domas ir
bieži sastopami slimības simptomi, kas veicina vainas apziņu, tās
padziļināšanos. Visas šīs un vēl citas pazīmes kopā negatīvi
ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti.
Kad jāsāk uztraukties?
Kļūstot vecākam, katram cilvēkam saasinās personības
īpašības, kas bijušas dzīves laikā. Līdz ar to
dzīvespriecīgiem cilvēkiem ilgāk izdodas saglabāt labo
garastāvokli. Savukārt, ja nosliece uz sliktu garastāvokli bijusi
jau brieduma gados, tad uz vecumu tas kļūst arvien izteiktāks, jo
cilvēkam ir grūti pielāgoties un pieņemt jaunas dzīves
situācijas. Tāpat ir ļoti grūti pārdzīvot vienaudžu, reizēm
arī bērnu nāvi.
Ja depresīvs stāvoklis ilgst 2 nedēļas, to uzskata par vieglu
depresijas epizodi, kura var pāriet pati, vai var ārstēties
ambulatori. Ja šie simptomi turpinās ilgāku laiku un stāvoklis
kļūst sliktāks, tad nepieciešams meklēt palīdzību. Raksturīgi,
ka, depresīvam stāvoklim attīstoties, vecāka gadagājuma cilvēki
bieži saka, ka savā vecumā viņiem nemaz vairs nav jājūtas labi,
pieņem šo stāvokli kā pašu par sevi saprotamu, tāpēc pie
speciālista nonāk vēlīni, arī pēc ilggadējas slimošanas.
Tuvākie cilvēki bieži neko nepamana
Pieredze rāda, ka ģimenēs bērni par savu vecāku ikdienas
gaitām bieži nezina gandrīz neko, pat, ja dzīvo zem viena jumta.
Tāpēc ir maldīgi domāt, ka depresija neskar tos, kas dzīvo kopā
ar saviem bērniem vai mazbērniem. Ikdienas dzīvē nereti ir tā,
ka piederīgie visu dienu pavada darbā un vakarā nav noskaņoti
komunicēt, tādā veidā vecmāmiņas vai vectētiņi pavada visu
dienu vieni un vientulības sajūta ir diezgan pamatota. Ar laiku
vecie cilvēki ģimenē var sākt justies kā traucēklis, slogs,
kurš nevienam nevar palīdzēt un nevienam nav arī vajadzīgs.
Smagākos gadījumos parādās pašnāvnieciskas domas, kad viņš
saka: es esmu tik nevarīgs, ka visiem būtu labāk, ja manis nebūtu.
Līdzcilvēkiem šiem vārdiem vajadzētu pievērst lielu vērību –
jo vecāks cilvēks, jo šie draudi ir ar lielāku iespējamību
piepildīties.
Mūsdienās būtiski pieaug arī cilvēka dzīvildze. Tas nozīmē,
ka pie psihiatra var nonākt 80-90 gadīgs cilvēks un viņa bērnam
var būt 60-70 gadi, un iespējams psihiatra palīdzība ir vajadzīga
abām paaudzēm. Simptomus grūtāk novērtēt, ja cilvēkam ir daudz
hronisku fizisku slimību, kuru ārstēšanai tiek pievērsta lielāka
uzmanība. Pieaugošos atmiņas un garastāvokļa traucējumus, ja
viņi tādus ir pamanījuši, parasti saista ar vecumu un uzskata par
normu.
Dzīves situācijas, kas var veicināt depresiju
-
Depresīvu stāvokli būtiski ietekmē pensionēšanās.
Pirmie divi gadi jaunajā statusā ir adaptācijas periods, kuru ne
visi var pārvarēt paši. Piemēram, ja cilvēkam iepriekš liela
daļa dzīves ir pagājusi darbā, viņš tur ir guvis atbalstu, ar
kolēģiem ir bijušas ne vien koleģiālas, bet arī draudzīgas
attiecības, tad pensionēšanās sākumposmā varētu būt grūti
adaptēties. Darbā viņš ir juties vērtīgs, bet tagad jāprot
sevi atrast un piepildīt kaut kā citādi. Reizēm darba kolēģi
šādās situācijās izdara lāča pakalpojumu, regulāri turpinot
piedāvāt atgriezties darbā, kaut gan saprot, ka tas vairs nav
iespējams. Rezultātā tas var būtiski pasliktināt cilvēka
pašsajūtu, kas rada arī pieaugošo trauksmi, nedrošību par savu
lēmumu, tā pareizību. -
Arvien biežāk par depresiju runā arī premenopauzes
posmā – sievietēm ap 50 gadu vecumu. Hormonālo izmaiņu dēļ
organismā sāk parādīties nepatīkamas sajūtas – karstuma un
aukstuma viļņi, miega traucējumi, koncentrēšanās grūtības,
paaugstināta nogurdināmība, viegla kairināmība un
aizkaitināmība. Ar laiku var pasliktināties darba spējas,
parādīties problēmas ģimenes dzīvē, var pasliktināties arī
atmiņa. Šajā dzīves posmā, ja simptomi ieilgst, ginekologiem
sievieti vajadzētu nosūtīt uz konsultāciju pie psihiatra, kurš
spētu izvērtēt viņas psihiskās veselības stāvokli un piedāvāt
risinājumus.
Ārstēšanās palīdz atgriezties dzīvē
Bieži vien cilvēki ar pirmajām slimības pazīmēm dodas pie
sava ģimenes ārsta. Ja rodas aizdomas par depresiju, ģimenes ārsts
cilvēku nosūta pie psihiatra, kurš izvērtē stāvokli un nozīmē
nepieciešamo ārstēšanos.
No vienas puses Latvijā depresijas ārstēšanai ir ļoti labas
iespējas, jo psihiatrs ir tiešās pieejamības speciālists –
cilvēkam nav nepieciešams nosūtījums no ģimenes ārsta. Taču no
otras puses psihiatram, strādājot ar vecāka gadagājuma cilvēkiem,
ir jāveido sadarbība ar ģimenes ārstu un ir nepieciešama
informācija par pacienta vispārējo veselības stāvokli. Jāņem
vērā, ka šajā vecuma posmā cilvēkiem ir daudz citu hronisku
saslimšanu, piemēram, paaugstināts asinsspiediens vai hroniskas
sāpes. Depresīvs stāvoklis var būt arī kā priekšvēstnesis
vecuma plānprātībai vai demencei. To ir ļoti svarīgi izvērtēt
laicīgi, jo specifiska ārstēšana, kas var aizkavēt vecuma
plānprātības attīstību, ir iespējama tikai slimības pirmajās
stadijās.
Psihiatram ir jābūt informētam par visām lietotajām zālēm,
jo ir zināmas medikamentu grupas, kuras, ilgstoši lietojot, var
veicināt depresīvu epizožu attīstību.
Svarīgi:
-
Psihiatrs, izmeklējot pacientu, var nosūtīt viņu pie
klīniskā psihologa, kurš ar testu palīdzību padziļināti vērtē
pacienta garastāvokli, atmiņu un koncentrēšanās spējas. Šis
izmeklējums palīdz precizēt traucējumus, lai tos efektīvāk
ārstētu. -
Psihiatri atgādina – no antidepresantiem atkarība
neveidojas. Cilvēki aizvien maldīgi uzskata, ka pie šīm zālēm
var pierast, tāpēc izvairās meklēt palīdzību.
