Svētki ir tādi kā mūsu dzīves pauzes punkti. Ahā, Lieldienas – kas tad ir noticis laika posmā no pērnā gada svētkiem līdz šiem? Svētki palīdz mums dzīvi aplūkot nogriežņos, un dažreiz tas nudien ir nepieciešams. Kādam oliņsvētki, kādam Kristus augšāmcelšanās, kādam ģimenes kopā būšana, kādam veikalu drudžaina izskriešana. Lieldienas vienmēr saistās ar ko priecīgu un jautru kā jau visi svētki, taču nereti svētkos mūsos pairst vaļā kādas cītīgi ciet šūtās vīles. Kas tad īsti notiek manā dzīvē, vai esmu tur, kur gribētos būt, vai dzīvē nav kas svarīgāks par ierasto skrējienu, kā izdzīvot šajā valsts sistēmā un kā galu galā pabarot ģimeni, tajā pašā laikā arī neaprokot savu sapni, kurš nereti ir gluži kas cits nekā mūsu ikdienas darbs, ar kuru tad arī pelnām dienišķo maizi. Tās vīlītes irst, bet mēs neļaujam tam notikt. Tu galvenais turpini smaidīt, dauzīties ar oliņām un priecāties! Un ir jāpriecājas! Dzīve ir skaista, un mums apkārt ir tik daudz svētību, bet vai gadījumā nav tā, ka svētki ir arī tās reizes, kad varam reflektēt kādu savu dzīves posmu un atskārst, cik ļoti daudz varam būt pateicīgi un cik daudz mēs tomēr vēl gribam izdarīt. Un tām vīlītēm ir jāļauj irt, ir jāļauj notikt maziem vulkānu izvirdumiem un nevajag uzreiz visam virsū likt ielāpus. Lai šīs Lieldienas mums visiem ir tāds pamatīgas drosmes laiks, kurā aiz visiem pūkainajiem zaķiem un svētku fasādes mēs padomātu arī par to, kā tad patiesībā būtu jāsvin šī dzīve. Un tā – no svētkiem uz svētkiem mums būtu nevis jāaizķitē kas ciet, bet jāļauj irt. Noirt visam liekajam, lai aiz visa tā saredzētu, kas tad īsti mūs tur pie šīs dzīves un kāpēc mums nereti ir bail kaut ko atlaist. Zinot Latvijas ekonomisko situāciju, ir skaidrs, ka neviens no mums negrib lēkt nezināmajā, jo viegli jau ielēkt, bet kur tad vēlāk varēs dabūt naudu? Un visas šīs pārdomas ir jēgpilnas un pamatotas, taču vai nav tā, ka mūsu dzīvē ir pārāk daudz pragmatiskā? Vai svētki nevarētu būt tas laiks, kad mēs ļautos vispārdrošākajiem scenārijiem kaut vai tikai fantāzijā? Vai svētki nevar būt tas laiks, kad visos mūsos izirst vīles un mēs uzdrošināmies tā vienkārši un no visas sirds nosvinēt dzīvi? Es ceru, ka es šajās Lieldienās nešūšu savas vīles ar varu ciet. Un nešuj arī tu!
