“Tik ļoti gribas pārcelties atpakaļ uz dzimto Alūksni” – kādreiz šādas dzīves atziņas varēja dzirdēt no tiem alūksniešiem, kuri devušies pasaulē laimi meklēt jeb finansiālu stabilitāti un materiālu nodrošinājumu ārzemēs. Pēdējā laikā šādus vārdus arvien biežāk dzirdu no pavisam citiem cilvēkiem – Alūksnes rīdziniekiem. Jauniešiem, kuri Rīgā palikuši pēc studijām, sākuši strādāt, arī izveidojuši ģimeni. Palikuši Rīgā, jo tur ir vairāk iespēju un labāka dzīve. Vien laikam ejot un mainoties dzīvei, mainās arī prioritātes. Svarīgas vairs nešķiet plašās kultūras un izklaides iespējas, karjeras izaugsme, bet gan pavisam citas lietas – mierīga vide sev un savai ģimenei. Un tā vien sirds velk atpakaļ – uz dzimto mazo pilsētu.
Tie, kuri šeit ikdienā nedzīvo, bet viesojas vien nedēļas nogalēs, mēnesī reizi vai pat retāk, daudz pozitīvāk un priecīgāk spēj saskatīt labās lietas visapkārt, nekā mēs – šeit ikdienā dzīvojošie. Man pat gribas teikt, ka viņi uz dažām lietām un situācijām skatās kā caur “rozā brillēm”. To sakot, nevēlos nevienu aizvainot, gluži otrādi – arī es gribu spēt uzlikt šādas “rozā brilles”, dodoties savās ikdienas gaitās. Viņiem šķiet forši, ka remontē ceļus, bet mūsu ikdienai jebkuri remonti ir sarežģījumi. Viņi priecājas, ka ir Kultūras centrs – mēs sūkstāmies par biļešu cenām un sakām, ka uz visiem pasākumiem jau nevar tikt. Viņi pamana katru jauno veikalu (kaut tas tikai mainījis atrašanās vietu) – mēs varbūt tajā pat neieejam. Atšķirīgs ir skats uz daudzām lietām, jo viņi šeit lielākoties atbrauc priecāties, atpūsties un baudīt labumus – bez rutīnas, ikdienas rūpes atstājot lielpilsētā.
Ikreiz, kad izdzirdu “es arī gribu dzīvot Alūksnē”, sirds nodreb priekā – jo es dzīvoju Alūksnē! Es te esmu, un man nav jāsapņo, kā atgriezties. Laikam jau esmu savas vietas patriote, man ir grūti iedomāties savu dzīvi citur. Man atliek vien biežāk panēsāt “rozā brilles”, lai dzīve liktos vēl labāka un pati sev atgādinātu par lietām, kas man te tik ļoti patīk.
Tomēr atgriezties un veidot dzīvi Alūksnē izvēlas vien retais. Kas gan viņiem liedz sakravāt mantas un atskriet atpakaļ? Darbs! Ko šeit darīt? Bez tā nekāda labā dzīvošana nesanāks. Var jau teikt – esi pats savas dzīves noteicējs un atver kādu uzņēmumu, taču ne visiem uz to ir ķēriens un ne visi var būt vadītāji. Lai spertu drosmīgo soli – atgriezties, jāpasniedz pretim palīdzīga roka, jādod darbs.
