30. martā Smiltenes tehnikuma Alsviķu
struktūrvienībā notika akreditācija mācību programmas “Šūto
izstrādājumu ražošanas tehnoloģijas” profesionālajai
kvalifikācijai “Šuvējs”. Šo arodu Alsviķos māca no pagājušā
gadsimta 60. gadiem. Skolā strādā pieredzes bagāti pedagogi, kas
savu darbu uztver kā misiju. Tikpat nozīmīga audzēkņu
profesionālajā izaugsmē ir arī mācību iestādes sadarbība ar
vecākiem – vairākums izglītojamo ir ar speciālām vajadzībām,
kuriem ģimenes atbalsts būs vajadzīgs visa mūža garumā. Skolas
vadība ir no sirds pateicīga uzņēmējiem, kas nodrošina
audzēkņus ar prakses vietām un palīdz īstenot darba vidē
balstītas mācības.
Alsviķu struktūrvienība ir Latvijā vienīgā
profesionālās izglītības iestāde, kur darba tirgū pieprasītus
arodus var apgūt audzēkņi ar ļoti smagām diagnozēm, mācības
apvienojot ar individuālo sociālo rehabilitāciju. Audzēkņiem
tiek nodrošināta fizioterapija, masāžas, ūdens procedūras,
ārstnieciskā vingrošana un logopēda pakalpojumi. Skolā strādā
zīmju tulks. Paralēli aroda apguvei ir iespēja Alūksnes novada
vidusskolā apgūt vispārējo vidējo izglītību. Jaunākajam
skolas audzēknim ir 16, vecākajam – 54 gadi. Uzsākot mācības,
tiek izvērtētas katra izglītojamā prasmes un atbilstoši tām
izvēlēta viņam piemērotākā metodika.
Vienīgā gaismas saliņa
Daudzu audzēkņu dzīvē skola ir vienīgā
gaismas saliņa. Vairākiem tā pavērusi iespēju izrauties no
apburtā loka, kādā mūsu valstī bieži nonāk sociāli
visneaizsargātākie. Sabiedrībā ik pa brīdim uzplaiksnī
diskusijas par iekļaujošo izglītību, ko, saskaņā ar ANO
konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, iecerēts īstenot
līdz 2020. gadam. Taču kā patiesībā jūtas un dzīvo cilvēki ar
speciālām vajadzībām, kuru vēl salīdzinoši nesen mūsu valstī
“nebija”? Vislabāk to zina Alsviķu struktūrvienības
darbinieki, kas zina, cik no visiem skolas absolventiem atrod darbu
un spēj pilnībā uzņemies atbildību par savu dzīvi paši.
Diemžēl, daudzi no viņiem savas diagnozes dēļ nespēj strādāt
pilnu slodzi. Mūsu valstī nav atbalsta pasākumu, kas rosinātu
uzņēmējus pieņemt praksē un darbā šādus cilvēkus. Laikam jau
izdevīgāk maksāt pabalstus, nosacīti risināt sociālās
problēmas un sadzīvot ar dažādām psihiskās veselības
traucējumu izpausmēm, kas neizbēgami parādās, ja cilvēks
ilgstoši dzīvo bez darba, nespēj sakārtot savu dzīvi un jūtas
nevienam nevajadzīgs. Tad ir diagnoze, uz ko visu “norakstīt”
un vainīgs, protams, pats cietušais.
Audzēkņiem nepieciešamais atbalsts Alsviķu
struktūrvienības darbiniekiem ļauj katru no viņiem tuvāk.
Pedagogiem rūp, kas viņiem notiek pēc skolas beigšanas un sāp
sirds par katru, kurš, nesaņemot viņa diagnozei atbilstošu
atbalstu, spiests beigt savu dzīvi aprūpes namā.
Struktūrvienības karjeras konsultante Astrīda
Bētere no sirds priecājas par “Erasmus+” projektu atbalstu, ar
kuru arī audzēkņi ar speciālām vajadzībām varējuši doties
profesionālās kvalifikācijas praksē uz citām valstīm. Skolas
darbinieki dara visu iespējamo, lai audzēkņi varētu piedalīties
dažādos profesionālās meistarības konkursos, tirdziņos, tikties
ar uzņēmējiem, dzirdēt viņu veiksmes stāstus un parādīt
plašākai sabiedrībai savas zināšanas un profesionālās iemaņas.
Zālē, kur akreditācijas laikā notiek skolas
prezentācija, iekārtota Alsviķu struktūrvienības audzēkņu
darbu izstāde. Visas kleitas, tunikas un aksesuāri rūpīgi un
glīti izstrādāti – tirdziņā ikvienai no šīm precēm noteikti
atrastos pircējs.
Atbalsts, kas nepieciešams visvairāk
Šobrīd Alsviķu struktūrvienībā bez šuvēja
aroda var apgūt arī galdnieka, teksta redaktora operatora, pavāra,
pavāra palīga, būvstrādnieka, apavu labotāja un aprūpētāja
profesijas. “Mans dēls Alsviķu struktūrvienībā apgūst jau
trešo arodu,” stāsta audzēkņa mamma Lāsma Baltiņa. “Vispirms
viņš izmācījās par teksta redaktora operatoru, tad – par apavu
labotāju un šobrīd mācās par pavāra palīgu. Raitim ir nopietni
kustību traucējumi un skola ir viena no iespējām atrasties
sabiedrībā un sevi pilnveidot.” Lāsma ļoti augstu vērtē arī
izaugsmes iespējas, ko Alsviķu struktūrvienības audzēkņiem
piedāvā dažādi pulciņi. Vienīgi darbu dēlam tā arī nav
izdevies atrast… Kaut skolotāji saka, ka viņš būtu labs un
uzticams darbinieks.
“Tā ir uzņēmēju labās gribas izpausme, ka
viņi pieņem darbā cilvēku, kuram veselības problēmu dēļ ik pa
brīdim nepieciešams atpūsties. Tāpēc viņi būtu godam
nopelnījuši, ka valsts nāktu pretim ar nodokļu atlaidēm vai
piemaksātu, lai varam šiem cilvēkiem samaksāt profesionālajai
kvalifikācijai atbilstošu algu un nejustos apdalīti pārējie
uzņēmuma darbinieki, kas saņem tādu pašu atalgojumu kā cilvēks
ar speciālām vajadzībām. Pretējā gadījumā – kā lai nosoda
uzņēmēju, kurš nevēlas ņemt darbā cilvēku, kas veselības dēļ
nekad nevarēs paveikt tikpat daudz, cik vesels darbinieks,” savu
viedokli pauž Alūksnes kafejnīcas “Ābols” direktore Inese
Orlova, pie kuras praksē bijuši daudzi Alsviķu struktūrvienības
nākamie pavāri un pavāra palīgi. Uzņēmēja par audzēkņiem
saka tikai tos labākos vārdus. “Viņi ir ļoti atbildīgi, strādā
no sirds. Novērtē to, ka nav kārtējo reizi atstumti.”
“Ar Alsviķu skolu sadarbojamies jau desmito
gadu. Pie mums praksē nāk nākamie aprūpētāji,” stāsta Baiba
Meistere, sociālās aprūpes centra “Alūksne” direktora
vietniece saimnieciskā darbā. “Jaunieši ir labi sagatavoti un
darba vidē ātri apgūst arī vajadzīgās praktiskās iemaņas.
Daudzi no viņiem patiešām būs labi un iejūtīgi darbinieki, jo
paši zina, ko nozīmē kādā brīdī būt pilnībā atkarīgiem no
citu labvēlības un žēlastības.”
Arī Alsviķos var sākties veiksmes stāsts
“Mūsu sabiedrībā joprojām uz cilvēkiem ar
speciālām vajadzībām raugās ar zināmām aizdomām. Vārdos jau
visi gatavi pažēlot un atbalstīt. Bet, kad nepieciešama reāla
palīdzība, tad atrodas simts iemeslu, kāpēc to sniegt nav
iespējams,” skumji atzīst sociālā aprūpes centra “Trapene”
direktore Dina Jāņekalne. Viņa nebaidās pieņemt pie sevis praksē
ne audzēkņus ar kustību traucējumiem, ne citām smagām veselības
problēmām. Un priecājas, ka vienu no audzēknēm izdevies iekārtot
arī pastāvīgā darbā. “Cenšamies sakārtot darba grafiku tā,
lai viņai nav jāstrādā nakts maiņas. Kristīne sevi pierādījusi
kā ļoti labu darbiniece. Būtu tikai laimīga, ja izdotos
nodrošināt darbu vēl kādam Alsviķu struktūrvienības audzēknim.
Mums ir jālauž mīti par šiem cilvēkiem un jādod viņiem iespēja
dzīvot tādu pašu dzīvi kā pārējiem.”
Arī Alsviķu skolas absolventi var būt maza
daļiņa no visas mūsu Latvijas kopīgā veiksmes stāsta –
apliecina apavu labotāja Agra Meisa pieredze. Viņš pēc skolas
beigšanas pieņemts darbā apavu darbnīcā, kurā pirms tam bijis
profesionālās kvalifikācijas praksē. Darbnīcas īpašnieks
bagātīgi dalījies ar viņu savā pieredzē, bet, diemžēl, ātri
aizgājis mūžībā. Agris uzņēmumu no viņa piederīgajiem
atpircis. Tagad pie viņa regulāri praksē nāk Alsviķu
struktūrvienības audzēkņi un meistars viņus uzņem tāpat kā
savulaik uzņemts pats. Agris ir invalīds kopš bērnības, bet
slimība diagnosticēta tikai pēc vairākiem gadiem. Veselības
problēmas, protams, liek sevi manīt, bet jaunais vīrietis
nežēlojas. Viņš ir laimīgs, ka viņš var katru dienu iet uz
darbu un būt kādam vajadzīgs.
Mirklis, kas pārvērta visu dzīvi
Ne visi Alsviķu struktūrvienības audzēkņi ir
cilvēki ar smagām diagnozēm jau kopš bērnības. Klausoties viņu
dzīvesstāstos, redzam, cik ļoti vienā mirklī var radikāli
mainīties visa cilvēka dzīve un nelaime var notikt ar ikvienu no
mums…
Šuvēju klasē akreditācijas komisiju smaidīga
un saposusies sagaida 3. kursa audzēkne Tatjana Staroņenko.
Liktenis viņai atņēmis ļoti daudz. Taču tam nav bijis pa spēkam
izdzēst no jaunās sievietes sirds prieku un pateicību par visu
skaisto un labo šajā dzīvē. Tatjana pirms 12 gadiem, kopā ar
draugiem nākot no kāda pasākuma, pakļuva zem vilciena. Kad
slimnīcā nāca pie samaņas, viņai pateica, ka turpmāk būs
jādzīvo tikai ar kreiso roku. Kājas izglābt tā arī neizdevās…
“Varbūt mana laime ir tā, ka neko no tā, kā tas viss notika,
neatceros. Ar mani strādāja psihologs, dzēru zāles. Līdz ar to
nebija arī briesmīgu dvēseles ciešanu un milzīgu sāpju. Piederu
cilvēkiem, kurš ātri pieņem pārmaiņas un joprojām esmu gatava
katrai jaunai pieredzei.” Ja man šodien pateiktu: “Tev rīt ir
iespēja braukt praksē uz Portugāli,” es, nešauboties kārtotu
somas un brauktu.”
Pirms nelaimes Tatjana strādājusi par
pārdevēju. Kad dzīve radikāli mainījusies, drīz pēc iznākšanas
no slimnīcas sapratusi, ka jāiegūst amats, kurā spēj strādāt
ar savām šā brīža iespējām. Viņas dzimtā puse ir Salaspils.
Tāpēc vispirms devusies uz Jūrmalas Profesionālo vidusskolu, taču
atbilde uz to, ka skolā uzņemta, atnākusi pēc daudz ilgāka
laika, nekās solīts. Tatjana tad jau mācījusies Alsviķu
arodskolā. Vispirms viņa šeit apguvusi teksta redaktora operatora
un pavāra palīga profesijas. Pēc diviem mēnešiem Tatjana saņems
diplomu, kas apliecinās, ka apgūts arī šuvēja arods. Izlaiduma
kleitu viņa šūs pati. Audums jau sarūpēts. Pēc skolas beigšanas
Tatjana, visticamāk, mājās piedāvās šūšanas pakalpojumus.
Darbs jaunajai sievietei iet no rokas. Viņa strādā ar prieku un no
sirds. Ikdienā lieti noderējušas arī abu iepriekš apgūto arodu
prasmes. “Jo vairāk zināšu un pratīšu, jo lielāka iespēja,
ka šajā dzīvē nepazudīšu,” saka Tatjana un, raugoties viņā,
nav divu domu – tā būs. Lielākās bēdas viņas dzīvē ir aiz
muguras. Un paliek neērti par to, kas reizēm mums ir iemesls, lai
nesmaidītu…
1.aprīļa “joks”
Taču skolā ir arī audzēkņi, kuriem, lai
iemācītu visvienkāršākās lietas, reizēm paiet mēneši. Tāpēc
šeit var strādāt tikai mīlošs un sirdsgudrs cilvēks, nevis
pedants, kuram svarīgāk par visu ir perfekti nošūta vīle.
Skolotājas Velgas Vimbas pirmā diena Alsviķos bija 1975. gada 1.
aprīlī. Nokļūšanu skolā viņa joprojām atceras kā lielu
aprīļa joku. “Biju tikko beigusi Rīgas Vieglās rūpniecības
tehnikumu, ieguvusi profesiju – sieviešu vieglo apģērbu
modelētāja konstruktore. Parasti šīs skolas absolventus
obligātajā sadalē sūtīja uz fabrikām vai ateljē. Mana dzimtā
puse ir Jaunpils. Tā kā Kurzemes pusē visas vietas bija jau
aizņemtas, tad tiku nostādīta fakta priekšā – jādodas uz
kādas pilsētas profesionālo skolu Vidzemē – būšot skolotāja.
Alga – 120 rubļi. Kad Alsviķos izkāpu no Alūksnes autobusa,
pirmajā brīdī nesapratu, kur tad tā pilsēta? Bet jau pēc dažiem
soļiem sekoja nākamais brīnums – skolai apkārt dzeloņstiepļu
žogs… Pie ieejas – caurlaides telpas… Skatījos – kur tad
tie audzēkņi, bet pagalmā redzēju tikai dažas “pufaikās”
tērptas būtnes, kas ar lāpstām šķūrēja sniegu. Vēl lielāks
bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju audzēkņu noskūtās galvas.
Manas darba gaitas Alsviķos sākās skolā, ko tautā sauca par
meiteņu pāraudzināšanas iestādi. Atvedot uz Alsviķiem, viņām
visām noskuva matus. Atzīšos – pirmajā pusgadā ne par ko citu
nedomāju, kā tikai tikt ātrāk no šejienes projām. Starp
meitenēm bija arī tādas, kuras šeit nokļuvušas tāpēc, ka
vecāki nelaida skolā. Jo vajadzēja, kas palīdz fermā… Ar viņām
problēmu nebija. Taču – kamēr pāraudzināt atvestās pieņēma
to, ka šeit viss notiks citādāk, pagāja vismaz gads. Tas bija
milzīgs pacietības pārbaudījums visam skolas personālam. Tik
daudz lamuvārdus kā tur savā mūžā ne pirms, ne pēc tam neesmu
dzirdējusi.”
Vīļu veids, ko zina pat galdnieki
“Tas viss nav salīdzināms ar to darbu, ko
veicam šobrīd, strādājot ar audzēkņiem, kuriem medicīnisko
diagnožu dēļ apgrūtināta informācijas uztvere un apgūto
zināšanu nostiprināšana prasa ilgāku laiku,” turpina Velga
Vītola. “Taču viņi ir tik nesamāksloti un labestīgi! Mūsu
šūšanas stundas bieži paiet vienos smieklos. Mācoties šādā
atmosfērā ir arī vislabākie rezultāti. Mācību saturā vienmēr
cenšos atrast ko tādu, ko var pasniegt atraktīvi un interesanti.
Rezultātā ir vīļu veids, ko, parādot dažu pirkstu kombināciju,
mūsu skolā zina pat visi galdnieki (smejas). Daudz mācāmies e –
vidē. Man pašai ļoti patīk darbs ar datoru, esmu apmeklējusi
vairākus informātikas kursus. Redzu, ka arī audzēkņiem mācīšanās
bieži iet raitāk, ļaujot viņiem pašiem sameklēt vajadzīgo
informāciju internetā.”
Paralēli darbam Alsviķu skolā Velga Vimba
neklātienē apguvusi arī psiholoģijas skolotājas profesiju. Šīs
zināšanas palīdz labāk izprast gan audzēkņus, gan pašai sevi.
Savukārt pēc smagas darba dienas spēcīgu pozitīvo lādiņu dod
dalība Alsviķu kultūras nama teātra studijā. Šajā mācību
gadā skolotājai pieņēmusi vēl kādu jaunu izaicinājumu – viņa
ir Alūksnes Bērnu un jauniešu centra arī šūšanas pulciņa
vadītāja. Dažādās lomas Velgai palīdzējušas ne vien ar prātu,
bet arī sirdi pieņemt, ka cilvēki mēdz būt ļoti dažādi. “Un
kā tādus mums citam citu arī jāpieņem, nevis visiem spēkiem
jācenšas pārveidot pēc sava ģīmja un līdzības.
Tā kā man jau no jaunības ir nelielas problēmas
ar roku sīko motoriku, tad ļoti labi saprotu Alsviķu skolas
audzēkņus, kuri minētās problēmas dēļ bieži nevar kaut ko
paveikt tik precīzi kā gribētos,” atzīst skolotāja. “Viņiem
pats svarīgākais ir – apgūt aroda pamatus.”
Līdzīgās domās ir arī otra nākamo šuvēju
skolotāja Daiga Ūdre, kurai savā darbā vislielāko gandarījumu
sagādā audzēkņu izaugsme. Daiga savā ģimenē ir šuvēja jau
otrajā paaudzē. Bērnībā sākusi ar leļļu kleitu šūšanu, tad
izmācījusies par šuvēju – drēbnieci, bet vēlāk ieguvusi
nepieciešamo izglītību, lai savas aroda prasmes varētu mācīt
citiem. “Tas gaišums un mīlestība, ko saņemu no Alsviķu
struktūrvienības audzēkņiem, nav salīdzināms ne ar ko uz šīs
pasaules,” atzīst skolotāja.
Īpaša pasaule – ne balta, ne melna…
“Šie cilvēki mūsu planētai ir vajadzīgi
daudz vairāk, nekā mēs viņiem. Lai spētu pieņemt uz izturēt
grūtības, ar kurām sastopamies šajā pasaulē,” domā Sana
Raipale, šūšanas darbnīcas vadītāja no Apes. “Tā pasaule ko
viņi ienes mūsu vidē, nav ne balta, ne melna, bet – tikpat
krāsaina kā mūsējā. Šie audzēkņi tā prot uzmundrināt! Arī
ārēji skarbākajos bieži slēpjas tāda labestība un humora
izjūta!” Prieks par sadarbību ir abpusējs.
“Jā, reizēm viņiem viena un tā pati lieta ir
jārāda vienu, otru un trešo reizi… Daži jau no paša sākuma
labi apzinās, ka diagnozes dēļ savā izraudzītajā profesijā
nekad nestrādās. Ir arī tādi, kuriem sākumā grūti mobilizēties
darbam un pietrūkst ticības saviem spēkiem. Viņiem nepieciešams
lielāks iedrošinājums. Kad tas saņemts, darbs iet no rokas.
Neviltots ir mūsu visu prieks, apzinoties, cik audzēkņi daudz
prakses laikā iemācījušies. Kāds pirmajā brīdī ir paskarbs un
neiecietīgs. Cenšos to saprast, jo tā ir viņa pieredze un sāpe,
kas šādos brīžos izlaužas laukā.”
Sana nenosoda tos, kuri bez
zināma valsts atbalsta nevar atļauties paņemt praksē audzēkņus
ar veselības problēmām. “Strādājot ar viņiem, pašas darbi
bieži stāv maliņā. Ideāli būtu, ja valsts uzņēmējiem rastu
iespēju pieņemt darbā asistentus, kas palīdzētu šādiem
praktikantiem. Arī es nevarētu atļauties viņu izaugsmē ieguldīt
tik lielu daudz, ja mani neatbalstītu vīrs un vienai būtu
jāsamaksā liela īres maksa un arī par visu pārējo jāparūpējas
vienai pašai.”
