Sestdien apritēja 68 gadi kopš 1949.gada 25.martā veiktās padomju režīma deportācijas.
Alūksnē pie Mātes tēla notika atceres brīdis.
Vēsturnieki uzskata, ka 1949.gada 25.martā līdz 29.martam veiktā
latviešu zemnieku izsūtīšana uz Sibīriju ir viena no traģiskākajām
dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē.
Šajās dienās bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža
nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 42 125 nevainīgi cilvēki, viņu vidū
10 000 bērnu un jauniešu, mātes ar zīdaiņiem uz rokām, veci un slimi,
pat no nāves gultas izcelti cilvēki.
Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus
gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par
savu un bērnu dzīvību.
Ešeloni ar deportētajiem no Latvijas piestāja lielākās vai mazākās
stacijās starp Urāliem un Kluso okeānu – Sibīrijā. Izsēdināti ar savu
trūcīgo līdzpaņemto iedzīvi un pārtiku, deportētie turpināja ceļu buļļu,
traktoru un auto vezumos. Viņi tika aizvesti un nometināti trūcīgos
kolhozos un sovhozos.
Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties mājās, bija
sabojāta veselība, pazaudēts īpašums un ierobežotas iespējas veidot
normālu dzīvi. Šie cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju
režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai
karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un
dzīvesvietu.
1949.gada 25.marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem
Latvijas iedzīvotājiem. Kopumā izsūtāmo sarakstā tika iekļauti 9000
ģimeņu, un izsūtāmo cilvēku saraksts jau tika sagatavots 1949.gada
17.martā. 1956.gadā Latvijā no gandrīz 43 000 izsūtīto atgriezās tikai
31 600 cilvēki.
