“Manam opim ir 90 gadi, viņš ir vēsturnieks un bijis
direktors vairākās skolās, bet pēdējos gadus opim nepieciešama
aprūpe,” stāsta Laila. Sieviete piebilst, ka pagājis visai ilgs
laiks, līdz sapratusi, kuri no pieejamo aprūpes līdzekļu plašā
klāsta ir labākie un efektīvākie, lai “nodrošinātu opim
cienīgu aprūpi”.
“Aprūpēt mazu bērnu ir viena lieta, bet pieaugušu, vecu
cilvēku – pavisam cita. Ir svarīgi neaizskart viņa pašcieņu,”
atzīst Laila. Opis pilnīgā viņas ģimenes aprūpē nonāca pirms
aptuveni diviem gadiem, pirms tam viņš kopā ar Lailas vecmammu
dzīvoja Lielvārdē savā privātmājā. “Lielvārde ir viņu
dzimtā puse, tamdēļ 1995.gadā tika izvēlēta šī vieta –
diezgan nomaļus no centra. Pirms tam abi dzīvoja Rīgā, taču
ilgojās pēc sava zemes pleķīša, klusuma. Sapnis piepildījās,
bet 2010.gadā nomira omīte, un opis palika viens lielajā mājā ar
visiem lauku darbiem,” teic Laila. Ģimenes piedāvājumus
pārvākties dzīvot pie viņiem uz privātmāju Pierīgā vīrietis
noraidīja. Tik mīļa viņam bija kļuvusi sava saimniecība, kur
katrs kaktiņš pazīstams. Kaimiņi palīdzēja gan malku sanest,
gan sniegu notīrīt, ja bija nepieciešams, bet mazmeita ar ģimeni
katru nedēļu aizveda pārtiku un līdzēja paveikt mājasdarbus.
Tiesa gan, vēl 83 gadu vecumā opis pats sēdies pie sava auto
stūres un brauca uz Lielvārdes centru, lai sagādātu pirmās
nepieciešamības preces – pienu, maizi, arī pārtiku savam kaķim
un sunim, kas bija vienīgie viņa sabiedrotie ikdienā. Tomēr gadi
ir nepielūdzami, un arī Lailas opis kļuva arvien nevarīgāks,
turklāt radās veselības problēmas, kuru dēļ viņš vairs
nespēja aprūpēt pats sevi. “Viņš to saprata un beidzot
piekrita nākt dzīvot pie mums. Lielvārdes mājā viņam bija pirts
un citi higiēnas rituāli, tāpēc, pārvācoties uz jaunuzbūvētu
māju, kurā ir duškabīne un labierīcības iekšā nevis ārā,
viņam bija diezgan grūti adaptēties. Sākumā opis ar nelielu citu
palīdzību pats varēja gan nomazgāties, gan aiziet uz tualeti,
tomēr pirms diviem gadiem viss mainījās,” atklāj Laila.
Viņas mīļais opis nokļuva slimnīcā ar insultu. Sirmgalvis
kļuva daudz mazkustīgāks, tikai pa retam piecēlās un apgāja
kādu apli ap māju. Arī rokas atteicās pildīt tām uzticētos
pienākumus, īpaši kreisā roka, kas bija kļuvusi pavisam
nekustīga. “Arī kājas dažreiz klausīja, bet biežāk bija
nejutīgas. Un tad nu sākās vislielākā problēma – opis pats
vairs nekontrolēja savas dabiskās vajadzības. Nācās domāt par
autiņbiksītēm. Devāmies pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu, kādas
ir iespējas saņemt kompensējamus aprūpes līdzekļus. Izrādījās,
ka valsts sedz līdz pat 50% no autiņbiksīšu cenas. Līdz šim mēs
paši pirkām tās,” atminas Laila.
Nākamais lielais solis bija plašā autiņbiksīšu izvēle. Tika
izmēģinātas dažādas, sākot ar lētākajām, taču dažu mēnešu
laikā tapa skaidrs, ka tās jāmaina biežāk un rezultātā mēnesī
tiek iztērēta lielāka summa. “Ar lētākajām autiņbiksēm
gadījās noplūdes, tās norīvēja opim ādu, radās ādas
iekaisumi. Cilvēkam, kurš reti staigā, bet tomēr ceļas kājās,
kurš dienas lielāko daļu pavada sēdus, guļus vai pusguļus,
parastās autiņbikses nederēja. Mainot pozu, autiņbikses saslīdēja
te uz vienu, te uz otru sānu un viss tecēja garām. Tā mēs ar
ģimenes ārsti kopīgiem spēkiem nonācām līdz TENA Flex
autiņbiksēm ar jostu. Tās ļauj opim brīvi kustēties un ir
vieglāk uzliekamas ar drošiem stiprinājumiem, turklāt opim vairs
negadās noplūdes. Arī āda elpo, tāpēc mazinājušies iekaisumi,
ir ērti veikt injekcijas, jo autiņbikses nav jānovelk, turklāt
tās var ērti nomainīt. Līdz šim vienmēr palīgā nāca mans
vīrs, jo nevarēju izgrozīt opi, bet tagad tieku galā pati,”
atklāj Laila.
Arī nepieciešamā kosmētika aprūpei
atrasta TENA produkcijas klāstā – mitrā matu mazgāšanai
paredzētā cepurīte, kuru nedaudz uzsilda, tad uzliek galvā, dažas
minūtes izmasē galvas ādu, pēc tam matus izsusina ar dvieli.
Galvenais, ka to visu var izdarīt turpat gultā vai krēslā, jo pēc
cepures lietošanas nav nepieciešams matus izskalot ar ūdeni. Mati
un galvas āda tiek sakopti, radot sajūtas, it kā būtu tikko no
dušas nācis. Laila atzīst, ka no psiholoģiskā aspekta visgrūtāk
bijis ar intīmo zonu apkopšanu: “Viena lieta ir izmazgāt matus
vai nomazgāt rokas, bet pavisam kaut kas cits ir katru dienu kādam
atklāties pilnīgi kailam un ļauties tam, lai kāds aprūpē arī
slēptākās ķermeņa vietas. Par laimi, tam visam mēs veiksmīgi
tikām pāri, jo cilvēkam tomēr vajag komfortu. Mums palīdz šīs
firmas produktu klāstā esošie mazgājamie līdzekļi, kurus
lietojot, pēc tam nav nekas jānoskalo ar ūdeni. Āda neiekaist, un
cilvēka apkopšanas process ir viegls. Tas ir, piemēram, ar maigu
attīrošu losjonu samitrināts mazgāšanas cimds, kas saudzē un
mitrina ādu, jo cilvēkam vecumā tā kļūst tikpat jutīga kā
mazam bērnam, tāpēc reaģē uz katru kairinājumu, ātri iekaist,
ir sāpes un nieze. Šie produkti ne tikai maigi attīra, bet arī
atjauno un aizsargā opja ādu. Ļoti novērtēju šos produktus, jo
tie ne tikai uzlabo pašsajūtu aprūpējamajam, bet arī ļoti
atvieglo ikdienu aprūpētājam. Ir skaidrs, ko un kā darīt, un
lieku reizi nav jāizmanto ūdens, kas samitrina gultasveļu un tad
atkal tā ir jāmaina, pārsēdinot opi krēslā.”
Laila vēl atklāj, ka valsts daļēja kompensācija pašlaik
pieejama tikai autiņbiksīšu iegādei, taču arī tas esot liels
atspaids ģimenes budžetā. Pašlaik viņas opis pārvietojas ar tā
saukto staiguli, tāpēc autiņbiksēm jābūt īpaši ērtām, lai
pārvietošanos neapgrūtinātu vēl vairāk. Sarunas beigās
sieviete piebilst: “Acīmredzot, visgrūtāk ir tiem cilvēkiem,
kas visu dzīvi bijuši aktīvi, intelektuāli, bet mūža nogalē ir
spiesti ļauties citu aprūpei. Opis vienmēr bijis noteicējs par
visu, bet tagad nespēj kontrolēt pats savu ķermeni. Viņa prāts
joprojām ir skaidrs, opis turpina lasīt grāmatas, bet saprot, ka
viņa ķermenis ir novecojis. Tāpēc, manuprāt, ir tik nozīmīgi
izdarīt pēc iespējas labāko, lai šis cilvēks nezaudētu
pašcieņu un lai viņam gribētos būt vēl kādu laiku kopā ar
mums.”
