Izglītība un nodarbinātība vistiešākajā veidā nosaka gan
cilvēka sociālās labklājības līmeni, gan spēju pastāvēt kā
pilnvērtīgam sabiedrības loceklim. Tā ir precīza un pareiza
formula, taču.. Viena lieta ir teorija, kamēr pavisam cita –
reālā dzīve. Augstais bezdarba līmenis Latvijas jauniešu vidū
apdraud ne tikai viņu pašu, bet arī visas sabiedrības nākotni.
Profesionāļi zina nosaukt arī galvenos šīs problēmas iemeslus.
Tie ir – izglītības trūkums, tās neatbilstība darba tirgus
prasībām un salīdzinoši zemā jaunatnes politikas efektivitāte.
Kā tad risināt šo problēmu?
Iesākumā būtu vērts atskatīties uz neseno vēsturi un norisēm
darba tirgū ekonomiskās krīzes pilnbriedā. Jauniešu bezdarba
līmenis 2009. gadā gan Latvijā, gan ES valstīs dramatiski
pieauga, pakļaujot sociālās atstumtības riskam miljoniem jauniešu
visā Vecajā pasaulē. Krīze spilgti apliecināja darba tirgus
teorijā sacīto un virknē pētījumu secināto, ka ekonomiskie šoki
daudz spēcīgāk skar tieši vājākos darba tirgus dalībniekus.
Sākoties recesijai pirmie cieš tie, kuriem ir neliela pieredze vai
tās nav vispār, kuriem trūkst prasmju vai nav izglītības. Tāpēc
mūsu jauniešu bezdarbs uz ekonomikas lejupslīdi reaģēja straujāk
nekā darbspējas vecuma iedzīvotāju grupā. Jauniešu bezdarbs
2010. gadā sasniedza vēl nebijušus mērogus – 36.2 procentus! Taču
ir jāsaprot, ka bezdarbs ietekmē ne vien jauniešu šodienas
situāciju, bet arī nākotnes karjeras un ienākumu prognozes.
Reaģējot uz šādu dramatisku situāciju, Eiropas Komisija 2013.
gadā ierosināja izveidot speciālo atbalsta programmu jauniešiem,
kas nemācās un nestrādā, un piešķīra papildus finansējumu tās
īstenošanai – kopumā 3 miljardus eiro visām dalībvalstīm. Arī
Latvijai tika 29 miljoni eiro, kas bija domāti jauniešiem, kas
nemācās un nestrādā, lai viņi apgūtu profesiju, kas ir
pieprasīta darba tirgū, iegūtu darba pieredzi un atbalstu darba
meklēšanā vai karjeras jautājumos. Šis atbalsts Eiropas
Savienības dalībvalstīs kopš 2014. gada tiek sniegts Jauniešu
garantijas ietvaros, kas ļauj četru mēnešu laikā pēc kļūšanas
par bezdarbnieku saņemt darba, prakses vai izglītības piedāvājumu.
Kā tad šī programma darbojas Latvijā? Te darbs notiek trijos
ilgtermiņa līmeņos. Pirmkārt, jaunieši profesionālo izglītības
iestāžu programmās un Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA)
rīkotajos kursos var apgūt profesiju. Otrkārt, sadarbībā ar
darba devējiem, viņi var iegūt tik nepieciešamo darba pieredzi.
Un, treškārt, tiem, kuriem ir interese, tiek sniegts atbalsts arī
savas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Kopumā jauniešiem ir
pieejami desmit pasākumi, dalība kuros tiek noteikta, ņemot vērā
jaunieša iepriekšējo pieredzi darba tirgū, iegūto izglītību,
kā arī iemaņu un prasmju līmeni. Piecos projekta darbības gados
ir plānots šajos pasākumos iesaistīt 34 tūkstošus jauniešus.
Bet vismaz 100 tūkstoši saņems atbalstu darba meklēšanā un
konsultācijas karjeras jautājumos. Kopš Jauniešu garantijas
programmas uzsākšanas jauniešu, kuri nemācās un nestrādā,
skaits samazinās ik gadu aptuveni par 16 procentiem. Līdz ar to
samazinās arī jauniešu bezdarba līmenis kopumā. Šī gada
pirmajā pusē tas veidoja 16,9 procentus, kas ir par diviem
procentpunktiem mazāk, nekā vidēji Eiropas Savienībā.
Papildus minētajam, 2015.gada nogalē Jaunatnes Starptautisko
programmu aģentūra uzsāka projekta “PROTI un DARI!”
īstenošanu, kuras ietvaros sociālās atstumtības riskam
pakļautajiem jauniešiem viņam tiek attīstītas pamatprasmes un
nodrošināti mentora pakalpojumi. Tās ir laba ziņa, tomēr
vairākās aptaujās un pētījumos tiek kritiski vērtētas
Latvijas jauniešu iespējas atrast darbu. Kāpēc tā?
Jaunieši paši biežāk nekā sabiedrība kopumā starp
galvenajiem šķēršļiem te ir minējuši faktu, ka darba devēji
nevēlas pieņemt darbā cilvēkus bez iepriekšējās darba
pieredzes. Faktiski var veidoties apburtais loks – nav pieredzes, jo
nav darba, nav darba – jo nav darba pieredzes! Tiesa, aptauju
respondenti paši atzīst, ka dažreiz arī jauniešu iegūtā
izglītība tiešām nav pietiekama un kvalitatīva un līdz ar to
šādi jaunieši darba tirgū gluži saprotami ir mazāk
konkurētspējīgi. Taču, vissliktākais ir variants, kad jaunietis
nemācas un nestrādā.
Lai pārtrauktu apburto loku, sabiedrība, arī paši jaunieši
par piemērotāko risinājumu bezdarba mazināšanai uzskata gan
izglītības programmu pieskaņošanu darba tirgus pieprasījumam.
Arī to, ka valsts atbalsta pirmās darba prakses ieguves vietas, kur
tad šo nepieciešamo pieredzi varētu iegūt. Starp citu, Vācijā,
Austrijā un Šveicē apmācība un augstas kvalitātes
prakse kādā uzņēmumā faktiski tad arī ir galvenais veids, kā
jaunieši atrod darbu. Vācijā pat divas trešdaļas no jauniešiem,
kuri beidz mācības, iesaistās šādās aktivitātēs.
Protams, gan Latvijas un ES nodokļu nauda ir efektīvi. Jauniešu
garantijas programma jau sākotnēji veidota ar tādu pārliecību!
Labklājības ministrija var atskaitīties par katru iztērēto eiro
centu. Galu galā, šī programma ir nepārtrauktā citu ES
dalībvalstu uzraudzībā. . Bet palūkosimies uz šo problēmu arī
no valstiskā viedokļa. Tātad, citviet Eiropā jauniešu prakses un
apmācības iespējas stimulē gan ilgstošā pieredze valsts un
uzņēmēju sadarbībā, kas ļauj gan jaunietim iegūt vajadzīgo
pieredzi, gan uzņēmumam to iepazīt kā potenciālo darbinieku un
pēc prakses piedāvāt jaunietim pastāvīgu darba vietu. Zinot to
un apzinoties, ka tieši jaunieši ir sabiedrības mobilākā grupa,
ir pilnīgi skaidrs, ka daudzi no Latvijas vienkārši aizbrauks uz
turieni, kur lietas sakārtotākas labāk un iespējas lielākas.
Tāpēc mēs nedrīkstam rotaļāties ar bīstamiem sinonīmiem.
Vai tad mēs vēlamies, ka, kā dažs labs uzskata – “tik nelielā
mērķa grupa” attīsta citu valstu labklājību? Ir taču skaidrs,
ka nebūs jauniešu – nebūs arī Latvijas..
