Fokusēties uz labo

Pēc Eiropas Kosmosa aģentūras pasūtījuma un sadarbībā ar Vācijas uzņēmumu inženieri Latvijā radījuši unikālu tehnoloģiju. Ksenona sūkni, kas palīdzēs uzpildīt degvielu kosmosa stacijā “Lunar Gateway”, kura pēc dažiem gadiem aizvietos šobrīd ap Zemi riņķojošo Starptautisko kosmosa staciju. Iespaidīgi, vai ne? Manuprāt, cilvēki ir pārāk sakoncentrējušies uz valsts morālo izaugsmi vai kritumu, bet aizmirsuši, ka mūsu valstī ir arī citi fokusa punkti. Tā vietā, lai šausminātos par Stambulas konvenciju vai dzīvesbiedru likumu, varētu vienkārši iedzert kafiju un palasīt par Latvijas sasniegumiem mājās vai pasaulē. Nevar apstādināt pasauli, un tas ir tikai laika jautājums, kad arī Latvijā viendzimuma ģimenes varēs adoptēt bērnus. Manuprāt, tas būs neizbēgams fakts, un nav ko tērēt enerģiju tur, kur procesu nevar apstādināt. Saprotu, ka ir jācīnās, kad cilvēciskās vērtības un dzīvība tiek apdraudēta, bet tad, kad notiek lietas kas cenšas vairot sapratni un mīlestību, – tur nevajadzētu cīnīties. Tā būs vienkārši bezjēdzīga cīņa. Jo ātrāk cilvēki to sapratīs, jo ātrāk varēs nomierināt nervus un fokusēties uz ko citu. Kas ir tas, ko mēs varam ietekmēt? Savas ģimenes, savu kopienu, sevi pašu. Latvija var tik daudz, bet mēs to nereti aizmirstam, fokusējoties tikai uz to, kas mums nepatīk. Bet katrā nozarē ir izcili cilvēki, ir sirdscilvēki. Koncentrēsimies uz viņiem, un tad Latvija vairs nešķitīs bezcerīga. Morālajam kompasam vajadzētu būt uzskaņotam uz mīlestību, nevis pareizumu vai nepareizumu, bet diemžēl, bet nereti mēs tālāk par “pareizi” vai “nepareizi” netiekam. Saprotu, ka zinātne nav galvenais fokuss, uz kuru koncentrējas cilvēki, bet tad tas var būt sports, māksla, medicīna. Ir tik daudzas nozares, uz kurām mēs varam virzīt savu fokusu. Mums ir daudz kur augt, un valstī ir arī daudzas nejēdzības, taču mūsu koncentrēšanās uz slikto neko nemainīs. Ir jāpamana risinājumi, ir jāsaredz tie, kuri šos risinājumus meklē, un jāseko šiem cilvēkiem. Neviena mūsu virtuves saruna un politiķu apķengāšana neko nemainīs, tikai uzkurinās dusmas un radīs mūsu mājās negativitātes mākoni. Tieši šis mākonis ir tas, kurā dzīvos līdzcilvēki. It īpaši tas attiecas uz mūsu bērniem – mums jāmāca darītāji, nevis tikai runātāji. Mūsu piemēram ir jābūt tādam, lai mūsu bērni zinātu, ka viņi var ko ietekmēt un ar kādiem rīkiem to darīt. Nekļūs vieglāk no nākamās paaudzes, kura tikai apķengās valsts politiku. Es gribu, lai mūsu bērni redz savus ietekmes laukus un nenovirza savu enerģiju tur, kur tā pazūd tukšumā. Tikai tā, manuprāt, valstī var notikt kādas pārmaiņas. Un varbūt mēs pārāk bieži koncentrējamies uz valsti, bet aizmirstam savus mazos mikrokosmosus –
mājas, ģimenes.