Gatavojoties tūrisma izstādei-gadatirgum “Balttour 2016”, kas notiek no 5. līdz 7.februārim Rīgā, Latvijas reģionālie tūrisma informācijas centri nosauca astoņus Latvijas tūrisma objektus, kurus noteikti būtu jāapmeklē katram Latvijas iedzīvotājam un ārvalstu viesim. Vidzemē tās ir Veczemju klintis Salacgrīvas novadā un Alūksnes Pilssalas komplekss. Varam lepoties un vasarā noteikti sagaidīt kartējos tūristus. Pie mums ir, ko redzēt, un pilsēta turpina attīstīties. Kāds šur tur paburkšķ par to, ka te jau nekā nav, bet es varu derēt, ka šāds cilvēks ne reizi nav aizgājis kaut vai uz jauno gājēju tiltiņu, kur nu vēl uzkāpis skatu tornī. Diemžēl mums ir tendence ātri visu labo aizmirst – jau vasarā skatu tornis būs pierasts, gājēju tiltiņš arī. Visas ierastās un skaistās vērtības mūs tik un tā neapmierina. Kamēr nesagaidīsim atkal kaut ko jaunu, kāds tik tiešām būs pārliecināts, ka nekā jauna jau te nav.
“Pilssalas centrālais objekts ir Livonijas ordeņa pilsdrupas, kuru ielokā atrodas estrāde brīvdabas pasākumiem. Kopš pagājušā gada tūristi šeit var apskatīt pilsētu no putna lidojuma, jo Pilssalas kompleksā ir uzcelts ugunsnovērošanas skatu tornis. Viesus no torņa pilsētā ieved jaunais Tempļa kalna gājēju tilts, kas diennakts tumšajā laikā pārsteidz ar skaistām gaismas, ūdens un krāsu spēlēm. Savukārt ezera krastā rekonstruētā Brūža ēka ir Alūksnes Kultūras centrs, kas apmeklētājiem sola piedzīvot lieliskas emocijas kādā romantiskā koncertā vai piedzīvojumiem bagātā teātra izrādē,” par Alūksni saka “Balttour” sabiedrisko attiecību projekta vadītāja Monta Serdāne. Šīs ir mūsu vērtības, ar kurām vienmēr būtu jālepojas. Tā vietā, lai visu laiku dzītos pēc kā jauna, mēs varētu beidzot saprast – te ir, ko redzēt, un nemaz nevajag vēl ko mūždien jaunu, mūždien krāsainu un aizvien modernāku. Iespējams, šī vasara var būt gluži nesteidzīga, izbaudot visu to, kas jau ir. Nekurnēsim par to, ko gan vēl vajadzētu! Vajag – un daudz ko! Bet šī vasara varētu paiet pilna lepnuma par savu vietu un pilna sirdsmiera – viss vēl būs, nav ko steigties nezin kurp. Lai šovasar, satiekot tūristus, mēs ar lepnumu teiktu: “Esmu alūksnietis!” Lai pamet mūs mūsu latviskā īgņošanās par to, ko vēl gribētos vai kā nav, bet būsim lepni, jo arī citi lepojas ar mums! Ziema tuvojas noslēgumam, un nāk pavasaris – mums vēl ir ļoti daudz laika, lai patrenētos, kā lepoties ar sevi. Ja citām tautām tas nāk dabiski, tad latviešiem diemžēl tas ir jāmācās. Jo ātrāk mēs to iemācīsimies, jo ātrāk mūsu vide kļūs vēl patīkamāka – gan mums, gan ikvienam, kurš te viesosies. ◆
