Šodien Alūksnes muzejā tiks atklāta izstāde, kas vēstīs par ūdensmotosporta 55 gadiem Alūksnē. Alūksnes ezerā ūdensmotosports norisinājies trīs posmos – no 1958. līdz 1970.gadam, no 1974. līdz 1990.gadam un no 2003.gadam līdz šim laikam. Viens no nedaudzajiem entuziastiem, kurš aizsāka ūdensmotosporta tradīcijas Alūksnē un par spīti cienījamam vecumam laivā sēžas joprojām, ir Gatis Sniķeris.
G.Sniķeris februārī nosvinēja 70 gadu jubileju un šobrīd, kā pats saka, ir pelnītā atpūtā. Uzaudzinājis divus bērnus – meitu Sanitu un dēlu Normundu, kurš iet tēva pēdās un arī aizraujas ar ūdensmotosportu. G.Sniķeris ūdensmotosportā bija pašos tā pirmsākumos līdz pat 1963.gadam, kad devās armijā. Atgriežoties no armijas, darījis dažādus darbus, divdesmit gadus nodzīvojis Rīgā, bet uz dzīvi Alūksnē atgriezās pirms desmit gadiem.
– Ūdensmotosportā esmu kopš 16 gadu vecuma. Sākās viss pavisam vienkārši. Bijām ekskursijā Ļeņingradā, un tur notika kaut kādas laivu sacensības. Mums, puišiem, iepatikās. Parunājāmies ar braucējiem, apmainījāmies adresēm, un pēc kāda laika mums atsūtīja žurnālus krievu valodā, kā izgatavot laivu. Tur iekšā bija arī rasējumi. Ziemā ķērāmies pie darba un sākām paši būvēt. Neviena cita, kurš mums uzbūvētu laivu, nebija, tāpēc bija vien jādara pašiem. Tajos laikos gan bija laivu rūpnīca “Dzintars”, bet viņi negatavoja laivas citiem, tikai sev. Taču rasējumus viņi ņēma no tā paša žurnāla, kas bija mums. Mūsu darbnīca atradās bijušās VEF telpās galdniecības cehā. Tā kā bijām ļoti aizrāvušies ar šo sportu, nodibinājām pat savu biedrību. Bijām pieci vai seši šī sporta cienītāji. Pašā sākumā sacensībās nepiedalījāmies, jo šis sports Latvijā bija pašā sākumā un tikko tikai sāka attīstīties. Patiesībā Latvijā sacensības pat nenotika. Pirmais laivu pasākums bija 1959.gadā, kad devāmies sezonas atklāšanas parādē tepat Alūksnes ezerā. Toreiz brauca gan ar parastajām motorlaivām, gan mēs ar sporta laivām. Ja nemaldos, pirmajā reizē bija divas sporta laivas un divi skuteri. Tās bija tādas draudzības sacensības, nevis kaut kāda kausa izcīņa. Nākamās sezonas sacensības bija “Zvaigznes kauss” Cēsīs, Niniera ezerā. Tur gāja lustīgi. Jūrmalā bija “Dzintara kausa” izcīņa Latvijas PSRS meistarībā. Bija arī “Liepājas kausa” izcīņa. Toreiz ļoti daudz bija popularizēšanas sacensības visdažādākajās Latvijas vietās, kur arī braucām un piedalījāmies. Laivas pārveda ar smagajām mašīnām. Braucām tikai tik, cik bija laivu. Atbalstītāju komanda nebrauca līdzi, jo tādu iespēju nebija. Toreiz sacensības bija divas dienas, nevis vienu. Pēc sacensībām notika balles, turpat nakšņojām. Pasākumi bija vareni – galdi klāti, nekas nebija jāmaksā!
– Laivas būvējāt paši? Cik sarežģīti tas bija?
– Galdniekam tas nesagādā nekādas problēmas, bet man kā cita profila strādniekam, auto māceklim, uzdevums bija skrūvēt dzelžus, piemēram, motorus. Koka daļas gatavoja galdnieks Gunārs Janeks. Viss bija pašu taisīts. Braucām ar krievu motoriem. Ķīlējām, cik varēja uzķīlēt. Latvijas un savienības sacensībās nemaz tik slikti negāja. Latvijā bieži vien kāpu uz goda pjedestāla, savukārt savienības sacensībās labāko trijniekā netiku. Braucu līdz 1963.gadam, kad devos armijā. Kad atgriezos, nekā te vairs nebija. Tehnika pa gadiem bija nonīcināta. Kāds vēl gan ar mūsu laivām brauca, bet tas vairs nebija tas.
– Kad atgriezāties ūdensmotosportā?
– Ūdensmotosportā atgriezos 2005.gadā, kad dēls izrādīja interesi par šo sportu. Lai gan pavisam atgājis no šī sporta nebiju, jo vienmēr biju klāt un skatījos sacensības Alūksnes ezerā. Nebija tādas reizes, kad neatbraucu. Man tas bija ļoti svarīgi. Kopā ar dēlu skatījāmies sacensības, līdz viņš teica, ka pats arī gribētu pamēģināt. Man to dzirdēt bija liels prieks. Uzreiz arī ķērāmies pie darba, un rudenī laiva jau bija mājās. 2006.gadā viņš pirmo reizi izgāja uz starta. Sākums nebija viegls, jo tehnika īsti negāja, kā gribētos, taču jau pirmajā gadā spējām ierindoties ceturtajā vietā. Manā skatījumā tas bija augsts sasniegumus. Pieredzes nebija nekādas, ātrums liels. Dēls brauca sacensībās, bet mans uzdevums ir sagatavot laivu – gādāju par tehniskām lietām. Nekad nekādus pārmetumus no dēla neesmu saņēmis. Vai tēvam var pārmest? Pēc tam jau veicās labāk. Sākot ar 2007.gadu, dēls stabili ierindojas 2.vietā, taču 2010.gadā beidzot izdevās iegūt Latvijas čempiona titulu. Pēc tam sekoja smaga sezona. Gatavojāmies piecām sacīkstēm, bet nevienu nenobrauca, jo dzinēji neturēja. 2012.gadā izdevās nobraukt veiksmīgi un kopvērtējumā ieguva 3.vietu. Šosezon viss iet, kā vajag. Man patīk, kā dēls brauc. Netrako un brauc mierīgi. Protams, būt blakus un redzēt visu, kas notiek ūdenī, arī avārijas un negadījumus, man kā tētim ir grūti. Bet parasti es filmēju, kā viņš brauc, tāpēc man nav laika satraukties.
– Kad pats atsākāt braukt?
– Gatavojot laivu dēlam, pašam jau arī sanāca izbraukt, lai saprastu, kā tehnika iet un ko vajag mainīt. Taču sacensībās pats atsāku piedalīties 2009.gadā. Dēlam nopirkām jaunu laivu, un es izlēmu braukt ar veco. Vispār tas bija zīmīgs gads, jo bija pagājuši 50 gadi, kopš pirmo reizi sēdos laivā. Tā bija tāda īpaša sajūta. Protams, gribējās braukt, izjust ūdeni, kā laiva spēlējas. No malas skatoties, to nevar izjust. Braucu divas sezonas un tagad jubilejas sacensībās arī sēdīšos laivā un braukšu. No veterāniem braucēju nav daudz, kādi divi. Savukārt pārējie arī nav tālu no ūdensmotosporta, jo sacensībās brauc viņu dēli.
– Kāds ūdensmotosports bija pirmsākumos un kāds ir tagad? Kas ir mainījies?
– Toreiz visu gatavoja paši un nekādu problēmu nebija. Attiecībā uz finansēm – nekur nebija dalības maksu, ēdināja un guldināja par brīvu. Toreiz tās izmaksas vispār bija vienkāršākas, tagad viss maksā samēra lielu naudu. Ūdensmotosports ir dārgs sports. Toreiz cilvēki bija daudz atsaucīgāki un izpalīdzīgāki. Visiem azarts bija tik liels, ka nevarēja būt tā, ka vienu posmu izbrauc, bet otru nebrauc, jo laivai kaut kas noticis. Visi bija gatavi palīdzēt, aizdod detaļas, lai tik varētu iziet uz starta arī konkurents. Mūsu – gliseru – klasē reizumis tā ir vēl joprojām, bet lielajā sportā tā nav. Katrs domā tikai par sevi. Nedos taču savam sīvākajam konkurentam kādu detaļu, un beigu beigās viņš pat uzvarēs. Runājot par sacensību organizāciju, noteikumu ir vairāk un viss ir stingrāk, bet man nepatīk, ka dalībnieki nevar salasīties uz sacensību atklāšanu, neietērpjas formās. Dalībnieki ir neorganizēti. Toreiz sacensības vienmēr sākās laikā, nevis kā tagad ar aizkavēšanos. Laivas vienkārši iestūma ūdenī, nevis cēla ar ceļamkrānu. Laivas bija mazākas un vieglākas, tagad tās ir lielas un smagas. Toreiz braucām ar ātrumu 70 kilometri stundā, bet tagad – 170. Nevarētu teikt, ka ūdenssports kļuvis bīstamāks, jo tagad ir citas laivas, citi drošības noteikumi, piemēram, obligāti jābūt formai un ķiverei. Mēs braucām parastās sporta biksēs.
– Nevarētu teikt, ka ūdenssportā būtu ļoti daudz dalībnieku. Kā piesaistīt jaunos braucējus?
– Šodien jaunatnei ir uzskats – ja tu man iedosi, es braukšu. Taču vai ir interese un vēlme pašam kaut ko darīt? Laivas taisa vecāki, bet jaunietis ir tikai pilots. Braukt grib, bet darīt neko negrib. Var jau būt, ka šodien mehāniķis dara savu darbu, bet pilots tikai brauc. Taču kaut kādai pamatinteresei un zināšanām jābūt. Kau vai lai atšķirtu skrūvi no naglas. Vismaz tik daudz ir jāprot. Ļoti daudz kas atkarīgs no finansēm, jo šis sports nenoliedzami prasa naudas ieguldījumus. Sacensību laikā Alūksnē bērni ar vecākiem nāk pie manis un runājas, stāsta, ka grib, lai bērns brauc. Kad izstāstu izmaksas… Neviens taču neko nedāvinās, un viss ir jāpērk. Protams, visu var cilvēcīgi sarunāt, bet pilnīgi bez naudas nekā nebūs.
