Trešdien kā auksta dušas šalts pār mani nāca ziņa, ka ir uzsākta parakstu vākšana par Latvijas valsts himnas nomaiņu. Sabiedrības iniciatīvu platformā “Manabalss.lv” ierosināts “Dievs, svētī Latviju!” vietā dziedāt “Saule, Pērkons, Daugava”. Lai arī cik man muļķīgs un nesaprotams ir šis ierosinājums, cilvēki par to parakstās. Varētu jau šo iniciatīvu neuztvert nopietni un vien pasmaidīt par to, ja vien “Manabalss.lv” kontā jau nebūtu vēl divas citas idejas, kuras parakstījuši desmit tūkstoši cilvēku. Tātad spēks tajā visā ir.
Parakstu vākšanas aizsācēji uzskata, ka pašreizējā himna ir novecojusi, turpretim, dziedot “Saule, Pērkons, Daugava”, tautu vienojot tieši tās spēks. Man šķiet nesaprotami, kā valsts simbolika var novecot un kļūt nesimpātiska. Himna ir svēta lieta, un jebkādas runas par tās maiņu man liekas necieņas izrādīšana pret valsts simboliku. Tas būtu tikpat absurdi. Himna ir tikai viena! Jā, nenoliedzami “Saule, Pērkons, Daugava” ir skaista un spēcīga dziesma. Arī man tā izraisa īpašas emocijas, bet neesmu par tās iecelšanu himnas godā. Tikpat labi kādam kādreiz var nepatikt valsts karogs vai ģerbonis. Tad krāsosim karogu rozā strīpām vai ģerbonī lauvu un grifu mainīsim pret lāčiem. Šajā gadījumā ir radīta problēma, kur tās nav. Lai gan brīžiem esmu domājusi, ka vairs neesmu savas valsts patriote, runas par himnas maiņu manī uzjundīja patriotiskas jūtas. Man ir svarīgi, kas notiek manā valstī.
