Tradīcijas Līgo svētkos

Līgo vakaram un Jāņu rītam piemīt maģisks spēks. Šie ir tradīcijām bagāti svētki.

Kārtīga līgošana nav iedomājama bez vainagu pīšanas – mums taču ir tik daudz krāšņas pļavas! Starp citu, vainaga uzlikšana citam cilvēkam ir draudzības un sirsnības izpausme. Viena no zināmākajām līgodziesmām vēsta “Visa laba Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā.”

Kas gan ir Līgo bez svētku mielasta un ugunskura? Līgo vakarā uguns jādedzina augstākajā vietā, lai tā apspīdētu visu tuvāko apkārtni un nestu svētību.

Sena latviešu tradīcija ir iešana pirtī – ozollapu slotiņa dara skaidrākas domas, bērza slota atpūtina miesu un dod jaunus spēkus, bet kadiķa pirtsslota atbrīvo no visa sliktā un liekā. Vēl jau arī papardes zieda meklēšana un nakts nomodā.

Senajiem latviešiem bija ļoti daudz ticējumu par Līgo svētkiem. Daži no tiem: (Avots: Diāna Karaša “Latviešu sadzīves tradīcijas un godi”)

Tur, kur līgotāji Jāņu naktī iet pār pļavām, augot labāka zāle.

Ja Jāņu dienā līgotājus aizraida – tad aizraidītājiem gaidāma liela nelaime.

Jāņu naktī nedrīkst gulēt – tad gulēs visu gadu.

Jāņu ugunskuri jākur kalniņos. Ugunskura pelnos Dieviņš naudu ber.

Jāņu dienas rītā jānogriež papardes kāts pie pašas pamatnes, uz nogriezuma būs redzams kāds burts – ar to burtu sāksies nākamā vīra vai sievas vārds.

Ja dzeguze beidz kūkot pirms Jāņiem – deviņas dienas pēc Miķeļiem būs sniegs.

Ja pērkons rūc nakti pirms Jāņiem – būs neauglīga vasara.