Agita Bērziņa
Gaidot gada līksmākos svētkus, aicinājām piedalītos Līgo svētku konkursā. Aicinājumam dalīties ar Līgo svētku svinēšanas tradīcijām un fotogrāfijām atsaucās četri konkursa dalībnieki. Paldies Anitai Rozniecei, Ievai Rakovai, Ilvai Sārei un Līgai Masaļskai par iedvesmojošajiem svētku svinēšanas stāstiem.
Dāvanu karti no SIA “Kunturi” 20 eiro vērtībā gardam mielastam svētku galdam iegūst IEVA RAKOVA. Apsveicam! Savukārt Anitai Rozniecei, Ilvai Sārei un Līgai Masaļskai pārsteigumā grāmata pēc izvēles no izdevniecības “Dienas grāmata”. Balvu var saņemt laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” redakcijā Rūpniecības ielā 7a, Alūksnē.
Līksmus un priecīgus svētkus svētkus!
UGUNS UN ŪDENS. “Jā, jā mēs visi zinām vasaras saulgriežu tradīcijas par Līgo dziesmām, neravētu dārzu apdziedāšanu, ugunskura kurināšanu un negausīgu ēšanu, kas mums, latviešiem, tik dikti iet pie sirds, bet vai visi zina, ka vasaras saulgrieži un Jāņi nav viens un tas pats? Man kā Līgai vienkārši ir pienākums to zināt. Pēc astronomiskā kalendāra 21. vai 22. jūnijā ir vasaras saulgriežu svētki, kad svinam visīsāko nakti un visgarāko dienu. Šajā dienas un tumsas pārejas posmā visilgāk ir gaišs un ir visīsākā nakts. Pēc latviešu tradīcijām šajā dienā veic vairākus rituālus, lai atbrīvotos no visa vecā un sliktā. Vasaras saulgriežu rituāli pamatā saistīti ar uguni un ūdeni, kam šai naktī piemītot dzīvinošs spēks. Tad nu lūk – padalīšos ar tradīciju, ko ar vīru paši izdomājām un iesākām. Pagājušajā gadā, kad vēl dzīvojām Alūksnē, saulgriežos, 21. jūnijā devāmies dabā, salasījām ziedus – veselībai, ozollapu zariņus – spēkam un izturībai, pīlādžu zariņus – lai apkārtējā nenovīdība un ļaunums iet mums ar līkumu. Tad vīrs būvēja mazajam ugunskuriņam plostu, es savukārt pinu vainadziņu, un pusnaktī Veisterītī braucām izbaudīt mūsu saulgriežu maģisko brīdi. Uzburtiem svētkiem kopā ir īpaša vērtība, un šādos brīžos apstājas laiks, šo mūsu tradīciju – solījāmies kopīgi turpināt katru gadu,” savās Līgo svētku svinēšanas tradīcijās dalās Līga Masaļska un vēl ģimeniskus, maģiskus un priecīgus svētkus no Masaļsku ģimenes Ādažos.
VAINAGU PĪŠANA. “Kāda pinēja, tāds vainags, tāds pinējas gods.” (Līga Reitere) Mana Līgosvētku tradīcija ir vainags – Jāņu vainags. Bērnībā, kad Jāņus gājām svinēt pie kaimiņu saimniekiem “Reču” mājās un lielo ceļa gabalu nemaz nevarēju noiet kājām, bet sēdēju tētim uz pleciem, man un māsai vainagu pina tētis, viņš pina, ejot pa ceļam uz līgošanas vietu, pina bez diega, smilgas un ziedus vijot bizītē. Un tā, cik sevi atceros, man vainagu pina tētis no turpat mūsu piemājas pļavās lasītiem ziediem. Tagad tētis jau astotos Jāņus svin Aizsaulē, bet vainags ir palicis mūsmāju tradīcija. Var nebūt danču, pašceptu pīrāgu, dziesmu, bet vainagi meitām tiek vīti vienmēr. Es pinu vainagu, ziedus sastiprinot ar diegu, diemžēl bizītē sapīt vainagu neesmu iemācījusies, tāpēc 25. jūnijā došos uz Pededzi projekta “Toreiz un tagad” darbnīcu, kur būs vainagu vīšanas un citas meistarklases. Pērn uzpinu vainagus visām savām meitenēm – Vladai, Norgitai, Anastasijai. Gan jau kādreiz viņas pīs vainagus savām meitenēm. Vainagu glabājam līdz nākamajiem Jāņiem un tad ugunskurā sadedzinām. Kāpēc glabājam? Tāpēc, ka tajos ir tāds spēka zālīšu sakopojums, ka neviena aptieka nestāv līdzās. Ja nu atnāks ļaunā diena, tad vainagu varēs vārīt tējā, vai mazgāties zāļu vannā, bet katru gadu vainags sagaida pārtapšanu, jo nemaz tik ļauna diena, ka nevar būt ļaunāk, nav atnākusi,” atklāj konkursa dalībniece Ieva Rakova.
OTRI MĪĻĀKIE SVĒTKI. “Vasaras saulgrieži ir mani otri mīļākie svētki pēc Ziemassvētkiem. Kopā ar Apes iedzīvotājiem svinam latviskus saulgriežus pie dabas Vaidavas krastā, mācot un mācoties latviskās rotaļas, dziesmas un dejas. Jau vairākus gadus Vaidavas upes krastā, pulcējot kopā apeniešus un viesus, pinam vainagus, iepazīstam augus, sienam sieru, dziedam dziesmas un ejam rotaļās, pavadām un sagaidām sauli. Kad darbi padarīti, Līgo vakarā lauku sētā satiekas dzimtas vienuviet un svin latviskākos svētkus kopā. Kopā pušķojot sētu, gatavojot maltīti, pinot vainagus sev un dzimtas Jānim, klājam kopā svētku galdu, veicam uguns rituālu, lielā ugunskura iekuršanu un dziedāšanu, rotaļas un dejas līdz rīta gaismai. Katru gadu mēģinām arī ko jaunu. Šogad kurināsim melno pirti. Mūsu tradīcija, kas aizgūta no jauktā kora “Ape”, ir kopīga rasola gatavošana, kuram katrs kaut ko atved un pieliek. Jāņu rītā kopīgi dodamies laivojumā pa Gauju. Tradīcijas ir stipras, ja tās kopj, ceļ godā un ciena. Lai visiem tradīciju bagāti un lustīgi svētki,” raksta Ilva Sāre.
ATMIŅAS. “Sava tēva fotogrāfiju arhīvā atradu foto ar uzrakstu, kas mani ierosināja padalīties ar bērnības atmiņām. Uzraksts uz foto: 1957. gada 24. jūnijā Jaunā muižā, Jāņu alu dzerot! No kreisās pirmais sēž Kārlis Mellis; otrā sieviete klēpī – Skaidrīte Namniece ar vīru Edgaru Namnieku, blakus Roberts Valtiņš, “garmošku” spēlē Aivars Auseklis, blakus Rūdolfs Spalvēters, aiz viņa sēž Arvīds Auseklis, ar alus krūzi rokā Valdis Ābelītis lej alu tēvam Arvīdam Ābelītim, blakus sēž Roberts Bušs. Labajā pusē pēdējā rindā sēž mans vectēvs Augusts Sizaskis, kas gatavoja alu kolhoza Jāņu pasākumam. Zēns priekšā – Egons Namnieks. Pati Jāņu svinēšana notika Jaunā muižā lielās kūts augšā. Tie bija mani pirmie Jāņi. Pirms balles rādīja filmu “Mīla Kašmirā”, kas man nepatika. Atceros, ka klīdu līdzi lielākiem bērniem uz māju, kur ņēmu pīrāgus no bufetes un dalīju suņiem. Pēc lielās svinēšanas, agrā rītā pamodos mammas klēpī, baltu ziedu pilnā laukā…” atceras Anita Rozniece.
Reklāma