Ieva Pētersone
Ar pīlādžu sarkano nemieru,
Ar putniem, kas ardievas saka,
Pa gaisiem šurp atnācis rudens
Un krūtīs iemetis lāpu.
Tā dedzina sirdi un prātus,
Attīra domas no sārņiem,
Bet pīlādžu sarkanais nemiers
Dzen tālāk, tālāk no zemes
Bija vasara un bira ziedi,
Lija zvaigžņu lietus augustā.
Ir tagad Septembris.
Es saku: būs!
Un ilgas klusu mieru iezvana.
Sadeg veseli meži
Septembra krāsās,
Klāt ir laiks, kad vasara raksta testamentu
Un kļavlapu rotas
Un nogremdē ezera dzīlēs.
Sāk nosirmot rīti,
Tik- vienmēr sirds savādi kūleņo,
Kad septembra krāsās
Aizdegas mūžs.
Jau septembris ar krāšņiem puķu klēpjiem
Ir pienācis tāds mazliet kluss.
Vējš dzenā kādu nobirušu lapu
Un glāsta ābolus, kas dārzā guļ.
Pīlādžos dus šīs vasaras maigums,
Ar bērziem lapu zeltu mij.
Es mulsi stāvu lielā ceļa malā,
Un domāju, cik šodien cilvēks vērts?
Ir diena pelēka, jo saule autā tīta,
Tik zelta lietū atspulgs kvēlo
Un rudens melodiju spēlē zīļu lietus.
Prieks atkal kūsā nogurušā sirdī,
Kāds ceļa posms noiets ir,
Un domu gājiens apstājas pie zīlēm,
No kurām jaušams zemes spēks.
Ir diena pelēka, jo saule autā tīta,
Tik zelta lietū atspulgs kvēlo.
Bet pāri Alūksnei ar vēja brāzmām
Jau atkal ražens zīļu lietus līst.
Reklāma