Pārņem bailes, trūkst elpas, strauji sitas sirds? Iespējams, tā ir panikas lēkme

Pēkšņa panikas lēkme var pārsteigt, izbiedēt un likt piedzīvot ārkārtīgi nepatīkamas sajūtas, turklāt tā var sākties jebkurā vietā un laikā. Reiz piedzīvota, tā bieži vien neaizmirstas un rada bailes ko tādu sajust atkārtoti.

Kā atpazīt panikas lēkmi? Iespējamie simptomi

Spēcīga trauksme, neizskaidrojama briesmu sajūta.

Notiekošā nerealitātes sajūta.

Bailes zaudēt kontroli pār savu uzvedību.

Nepamatotas bailes nomirt vai sajukt prātā.

Paātrināta sirdsdarbība, sirdsklauves.

Elpas trūkums, apgrūtināta vai paātrināta elpošana.

Smakšanas vai kamola sajūta kaklā.

Diskomforts, spiediena sajūta vai sāpes krūtīs.

Reibonis.

Sāpes vēderā, slikta dūša.

Smagos gadījumos – vemšana vai caureja.

Drebuļi, trīce rokās un/vai kājās.

Nejutīguma vai tirpšanas sajūta rokās un kājās.

Pastiprināta svīšana.

Neskaidra redze, mirgojošas mušiņas acu priekšā.

„Atšķirībā no citām slimībām un stāvokļiem, ko pavada līdzīgi simptomi, panikas lēkmes pazīmes pazūd 10-30 minūšu laikā un neatstāj sekas veselībai. Atkarībā no cilvēka nervu sistēmas, blakusslimībām un ārējiem faktoriem panikas lēkmes var atkārtoties no vienas reizes mēnesī vai divos līdz pat vairākām reizēm dienā,” skaidro Jekaterina Vintere, klīniska psiholoģe Veselības centru apvienībā.

Panikas lēkmju pacienta portrets

Psiholoģe ar panikas lēkmju pacientiem tiekas teju ik dienu un, novērojot savā praksē, secinājusi, kāds ir cilvēka, kurš ar šo problēmu vēršas pēc palīdzības, vidējais portrets.

“Statistikas dati liecina, ka dažādos dzīves posmos panikas lēkmes piedzīvo līdz 5% cilvēku. Jauniešiem vecumā no 20-30 gadiem panikas lēkmes rodas biežāk nekā gados vecākiem cilvēkiem, un sievietēm – biežāk nekā vīriešiem. Analizējot pieredzi savā klīniskā psihologa praksē, varu sacīt, ka pēc palīdzības vēršas gan vīrieši gan sievietes, jo panikas lēkmes var vienlīdz negatīvi ietekmēt spēju funkcionēt abiem dzimumiem. Piemēram, ja vīrietis ir auto vadītājs un viņu darba procesā pārsteidz panikas lēkme, tā var būtiski ietekmēt spēju strādāt – cilvēks šādā stāvoklī uz ceļa var radīt bīstamu situāciju. Esmu novērojusi, ka vidējais pacients tomēr ir sieviete vecumā no 25 līdz 40 gadiem (iespējams, tādēļ, ka sievietes biežāk meklē palīdzību). Vairumā gadījumu – esoša partnerattiecībās, viņai ir bērni, strādā algotu darbu, rūpējas par savu izskatu un viņai ir svarīgi vienmēr un visur būt labai gan partnerim, gan bērniem, gan kolēģiem. Stāvokli vēl pastiprināja pandēmijas laiks – dzīve pieprasīja vienlaikus pildīt vairākas svarīgas lomas, turklāt daudzos gadījumos – no mājām, tā liekot just pastāvīgu paaugstinātu stresu. Ja sievietei ir arī nosliece uz perfekcionismu, veidojas pavisam draudīga kombinācija,” teic Jekaterina Vintere un piebilst, ka svarīga nozīme var būt arī iedzimtai predispozīcijai – ja ģimenē kādam jau ir trauksmes traucējumi, depresija vai cita mentāla slimība, riski pieaug. Vairāk panikas lēkmju riskam ir pakļauti arī tie, kuri ir jutīgāki, emocionāli labili. Ja vēl pēdējo gadu laikā ir bijis kāds traumatisks notikums, risks piedzīvot panikas lēkmes kļūst visai reāls.”

Ar “Nomierinies!” nepietiks

Tā tikai šķiet, ka jebkuru stāvokli, kas “rodas galvā” (vienalga – trauksmi vai panikas lēkmi) ikvienam vajadzētu spēt kontrolēt. Viss nav tik vienkārši. Psiholoģe skaidro: “Robeža starp trauksmi un panikas lēkmi ir tāda pati kā starp bailēm un šausmām. Ikviens no mums kādreiz ir piedzīvojis bailes, tomēr ne visi ir piedzīvojuši šausmas. Tie, kuri piedzīvoja, zina teikt, ka “lēciens” starp šiem diviem stāvokļiem var būt acumirklīgs – laiks apstājās, ķermenis vairs neklausa un dzīve it kā sadalās divos posmos – pirms un pēc panikas lēkmes. Panikas lēkme ir smaga trauksmes lēkme, baiļu pīķa izpausme, kas rodas pēkšņi un tikpat pēkšņi izzūd.”

Piedzīvojot pirmo panikas lēkmi, cilvēkam parasti ir grūti saprast, kas ir noticis, un viņš sāk baidīties, ka lēkme atkārtosies. Nereti tieši tā arī notiek – bailes provocē jaunu lēkmi. “Tas ir tā pat, kā uztrauktam cilvēkam teikt “neuztraucies!”. Viņš uztraukties vēl vairāk,” saka psiholoģe un uzsver, ka savlaicīga speciālistu palīdzība ļauj, ja ne pilnībā atbrīvoties no lēkmēm, tad vismaz samazināt to rašanās biežumu, kā arī apgūt pašpalīdzības iemaņas panikas lēkmes mazināšanai.”

Trauksme un panika – radinieces

Trauksmei raksturīga saspringuma sajūta, uzmācīgas domas, arī fiziski simptomi, piemēram, paaugstināts asinsspiediens. Trauksme līdzinās stresam, taču atšķirībā no stresa, ko parasti izraisa kāds ārējs stresors, piemēram, strīds, gaidāms nepatīkams notikums, termiņš, kādā jāiekļaujas, trauksme var rasties pat, ja stresora nav.

“Par paaugstinātu trauksmi varētu runāt gadījumos, kad tā nepāriet arī tad, kad satraukumam nav šķietami nekāda pamata. Starptautiskajā slimību un veselības problēmu klasifikācijā izdala vairākus trauksmes traucējumus, no kuriem viens ir ģeneralizētā jeb spontāni mainīgā trauksme, kas nav saistāma un arī nerodas kādu noteiktu ārēju apstākļu ietekmē. Galvenie simptomi ir mainīgi, taču ir sūdzības par pastāvīgu nervozitāti, trīci, muskulatūras sasprindzinājumu, svīšanu, apdullumu, sirdsklauvēm, reiboni, nepatīkamu sajūtu pakrūtē. Bieži cilvēks izjūt bailes, ka saslims kāds tuvinieks vai ar viņu atgadīsies kāda nelaime,” skaidro psiholoģe.

Panika jeb epizodiska paroksismāla trauksme ir viens no trauksmes traucējumiem, taču šajā gadījumā atslēgas vārds ir – epizodiska. “Proti, panika nav visu laiku. Tās galvenā pazīme ir smagas trauksmes (panikas) lēkme, kas nav saistītas ar kādu īpašu situāciju vai apstākļiem un tādēļ ir neprognozējamas. Ja panikas lēkmes novērojamas ar noteiktu biežumu – no vairākām reizēm gadā līdz vairākām reizēm dienā, cilvēkam var tikt diagnosticēti panikas traucējumi,” norāda klīniskā psiholoģe „Veselības centru apvienībā” Jekaterina Vintere.

Psiholoģe atklāj, ka panikas lēkmes no citam mentālās veselības problēmām atšķiras ar vēl vienu niansi – cilvēkam, kuru tā piemeklējusi, uzreiz ir grūti iedomāties, ka panikas lēkme ir saistīta ar psihi. Tas tādēļ, ka simptomi ir galvenokārt somatiski – spiediens krūtīs, smakšanas sajūta, paātrināta sirdsdarbība, reibonis, slikta dūša. “Piemēram, kāds pacients ar simptomu slikta dūša vairākkārt apmeklēja gastroenterologu, veica attiecīgus izmeklējumus, taču iemeslu neatrada. Dažādu speciālistu apmeklējumi turpinājās, līdz neirologs secināja, ka simptomam var būt psihosomatisks raksturs, izrakstīja nomierinošu medikamentus un, lietojot zāles, simptoms pārgāja. Tātad, mentālas grūtības radīja fiziskas veselības problēmas.”

Panikas lēkmes rašanās mehānisms

Precīzi panikas lēkmju cēloņi nav zināmi un panikas stāvokļa rašanās mehānisms nav noskaidrots. Lielākā daļa speciālistu saista panikas simptomus ar strauju stresa hormonu – adrenalīna + un norepinefrīna – izdalīšanos asinīs. Tā rezultātā ķermenis ieslēdz cīņas vai bēgšanas režīmu un mobilizē visus savus spēkus – paaugstinās pulss un asinsspiediens, paātrinās elpošana, parādās spēcīga nemiera sajūta, ko nevar nomākt ar gribas piepūli.

Psiholoģe min panikas lēkmi veicinošos faktorus:

• dažādi traumatiski notikumi – tuvinieka zaudēšana, šķiršanās, seksuāla vardarbība;
• pārdzīvota psihoemocionālā trauma bērnībā vai pusaudža gados;
• ilgstošs stress;
• fiziska trauma, operācija;
• ģimenes vēsture – kādam no tuviniekiem ir bijušas panikas lēkmes vai trauksmes traucējumi;

“Novēroju, ka panikas lēkmes mēdz rasties laiku pēc kāda dramatiska notikuma vai notikumu virknes, ja cilvēks neizdzīvo emocijas, tās apspiežot. Pēc kāda laika – gada, diviem vai vairāk – pēkšņi var parādīties panikas lēkmes, ko neienāk prātā saistīt ar senāk piedzīvotajiem notikumiem. Tikai psihologa konsultācijas laikā rodas apjausma, ka starp pārdzīvoto traumatisku notikumu un panikas lēkmēm ir saistība.”

Analizējot panikas lēkmju cēloņus, kā iespējamos faktorus speciālisti izceļ arī šos –

paaugstinātu jutību pret iekšējām sajūtām, kas ievērojami palielina pat minimālu diskomfortu; pārmērīgas prasības pret sevi, perfekcionismu, neatrisinātus iekšējus konfliktus.

Visticamāk, organismu ietekmē uzreiz vairāki nelabvēlīgie faktori, kas summējoties izraisa šādu spēcīgu reakciju uz ārējiem vai iekšējiem stimuliem.

Kā mazināt ārējo apstākļu ietekmi uz mentālo veselību?

Pēdējos gados piedzīvojam divus spilgtus, grūti aptveramus notikumus – Covid-19 pandēmiju un karu Ukrainā. “Tie pilnībā izmainīja mūsu ikdienu. Ilgstošs stress un apziņa, ka šos notikumus nevari ne ietekmēt, ne kontrolēt daudziem radīja bailes vai saasināja trauksmi. Dzīvē vienmēr būs nezināmie – apstākļi un notikumi, kam nevaram sagatavoties, un situācijas, kurās nevaram palīdzēt. Tomēr tas nenozīmē, ka nav iespējams mazināt triecienu, ko šādi notikumi rada. Pievēršot pienācīgu uzmanību savai mentālajai veselībai, iemācoties atpazīt signālus, kas norāda uz drīzu emocionālo rezervju izsmelšanu, ir svarīgi rast veidus, kas tieši man palīdz labāk tikt galā ar stresu, trauksmi un depresivitāti. Tā mēs noteikti varam pārdzīvot sarežģītas krīzes situācijas,” iedrošina psiholoģe Jekaterina Vintere.

Klīniskās psiholoģes sacīto papildina„Mēness aptiekas” farmaceite Ērika Pētersone: “Cilvēkiem, kurus piemeklē panikas lēkmes, ieteiktu pievērt uzmanību arī ikdienas ēšanas paradumiem un kopā ar speciālistu izvērtēt, vai organisms saņem nepieciešamās uzturvielas. Piemēram, B6 vitamīns labvēlīgi ietekmē centrālo nervu sistēmu un vielmaiņu, tikmēr tā nozīmīgs trūkums organismā var veicināt trauksmi, aizkaitināmību, iespējams, arī panikas lēkmes un pat depresiju.” Farmaceite atgādina, ka arī dzelzs deficīta gadījumā tiek novērota trauksmes, depresijas simptomu parādīšanās. Tādēļ pēc konsultēšanās ar savu ārstu var lemt par uztura korekciju vai kāda konkrēta vitamīna vai minerālvielas uzņemšanu ar uztura bagātinātāju. „Ir situācijas, kad kādam var būt palīdzīga arī nomierinoša tēja, kas satur, piemēram, baldriāna sakni, kumelīti vai piparmētru,” teic farmaceite.

Cik bīstamas ir panikas lēkmes?

Panikas lēkme nav bīstama organismam, tomēr lēkmes laikā var zaudēt saikni ar realitāti un uzvesties neadekvāti. Reibonis un orientācijas zudums telpā vai izraisīt kritienu un traumu, panika pie automašīnas stūres var kļūt par avārijas cēloni.

“Panikas lēkmes izraisa tik spēcīgas bailes, ka cilvēks sāk dzīvot, gaidot nākamās panikas lēkmes. Periodiski atkārtojoties, tās izjauc ikdienas ritmu, rodas domas par to, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ka viņš atšķiras no citiem, ka ķermenis pieviļ un nodod. Šādas domas var novest pie mazvērtības izjūtas un arī mentāliem traucējumiem – depresijas, apātijas. Bailēs no panikas lēkmes atkārtošanās, cilvēks sāk izvairīties no situācijām, kas viņaprāt varētu lēkmi izraisīt, līdz ar to pazeminot savu dzīves kvalitāti,” norāda Jekaterina Vintere.

Panikas lēkmes var notikt jebkurā brīdī un ar tām ir grūti tikt galā paša spēkiem. Lai rezultātā nenonāktu pie vēl nopietnākām mentālās veselības problēmām, vajadzētu meklēt speciālista palīdzību.

“Ja panikas lēkme ir ļoti spēcīga, parasti tiek izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība un, veicot dažus izmeklējumus, visticamāk mediķi pacientam iešļircinās nomierinošas zāles. Ja lēkmes atkārtojas, cilvēks pamazām saprot, ka jādodas pie ārsta. Daudzi izstaigā pie dažādiem speciālistiem, kamēr nonāk pie psihiatra vai klīniskā psihologa. Ir svarīgi atzīt: man ir panikas lēkmes – stāvoklis, kas saistīts ar manu psihi, nevis ar to, kas notiek organismā. Parasti septiņu, desmit konsultāciju rezultātā panikas lēkmju skaitu un intensitāti ir iespējams samazināt. Dažreiz tās pazūd pavisam.”