Kad dvēsele atkal sāk gavilēt

Jurijs Blinda Alūksnē nokļuva, pateicoties savam dēlam un brīvprātīgajiem, kuri viņam un viņa ģimenei palīdzēja izkļūt no sabombardētās pilsētas Izjumas Ukrainā. “Pēc visa pārdzīvotā sākumā man bija ļoti depresīvs noskaņojums, bet darba iespējas un sirsnīgā alūksniešu attieksme manai dvēselei atkal ļāva gavilēt,” saka ukraiņu vīrietis un ar laikraksta starpniecību Ziemassvētku laikā vēlas pateikties visiem tiem, kuri tiešā vai netiešā veidā palīdzēja viņam atgriezties cilvēka cienīgā dzīvē.

Sirsnīgs paldies

“Sirsnīgs paldies visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet īpaši alūksniešiem par atbalstu mums, ukraiņiem. Alūksnē esmu no maija. Pēc visa pārdzīvotā sākumā man bija ļoti depresīvs noskaņojums. Lai uzturētos šeit un noformētu nepieciešamos dokumentus, nācās vērsties dažādās institūcijās, kad izjutu vietējo iedzīvotāju un amatpersonu attieksmi. Alūksnes novada pašvaldības darbinieku, Alūksnes un Apes novada fonda vadības un brīvprātīgo, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas internāta, kur apmetos uz dzīvi, darbinieku un Alūksnes iedzīvotāju pozitīvā attieksme man ļāva atkal atgriezties normālā dzīvē. Pamazām aklimatizējos, bet, saņemot šeit darba iespējas, mana dvēsele atkal sāka gavilēt. Nodomāju
– cik atsaucīga tauta! Liels, liels paldies Alūksnes cilvēkiem par doto iespēju, par sirsnīgo attieksmi pret mums, ukraiņiem. Par to no sirds pateicos, īpaši tagad, Ziemassvētku laikā,” saka J. Blinda.

Tā turpināties nevarēja

J. Blinda strādā par atslēdznieku/santehniķi SIA “Alūksnes nami”. Darba pienākumus viņš veic divatā ar kolēģi, alūksnieti. “Darba laikā sanāk kontaktēties ar dažādiem cilvēkiem, bet lielākā daļa mūsu klientu ir atsaucīgi un sirsnīgi. Darbu darot, labprāt klusēju. Kad nepieciešamais paveikts, raisās arī savstarpējās sarunas. Uzzinot, ka esmu no Ukrainas, klienti vēlas ar mani parunāties, iztaujā, no kurienes esmu atbraucis, izsaka līdzjūtību. Sākumā izvairījos runāt par kara tēmu Ukrainā, jo no pārdzīvotā tur, mājās, biju tuvu nervu sabrukumam. Tagad esmu atguvies un varu sakarīgi atcerēties, pārdomāt un pastāstīt par tur notikušo,” saka J. Blinda.

Viņa ģimene Izjumā, Ukrainā, dzīvoja privātmājā, kuru, sākoties bombardēšanai, pilnībā iznīcināja. Aptuveni 200 metru attālumā no mājas pāri upei atradās tanki, gaisā lidoja lidmašīnas. “Uzturoties pagrabā, dzirdēju, kā svilpj krītošās bumbas un trīc zeme. To visu pārdzīvot bija šausmīgi. Sabombardēja visu apkārtni, manā acu priekšā sagruva arī netālu esošās daudzdzīvokļu mājas daļa. Pēc kārtējā sprādziena paspēju vien atvērt muti, līdz nokritu zemē. Sapratām, ka tā turpināties vairs nevar,” atceras Jurijs. Lēmumu evakuēties pieņēma dēls, jo masveida evakuāciju Izjumā neviens nepiedāvāja. Ģimene sēdās automašīnā un devās uz Krievijas robežu, kur ar brīvprātīgo atbalstu nokļuva Pleskavā. Arī tur satika brīvprātīgos, kuri atbraucējus droši nogādāja Latvijā.

Jāizrāda cieņa

Tā ģimene nokļuva Alūksnē, kur viņiem piedāvāja dzīvesvietu Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas internātā. Tagad liktenis visus izkaisījis pasaulē – dēli Francijā un Kanādā, arī Jurija sieva aizbrauca pie viena no dēliem uz Franciju, bet Jurijs palika Alūksnē, jo sajuta cilvēku pozitīvo attieksmi pret ukraiņiem, pret sevi.

“Ļoti priecājos par darba kolektīvu “Alūksnes namos” un par saviem kolēģiem. Arī pats cenšos uzticēto darbu veikt pēc labākās sirdsapziņas. Atceros, stājoties darbā, pie manis pienāca jauns puisis un saka – esmu Mārtiņš. Domāju, nu labi – Mārtiņš, ta’ Mārtiņš… Izrādās, pats toreizējais uzņēmuma vadītājs Mārtiņš Kaļva atnācis ar mani iepazīties. Tas bija jauks pārsteigums, jo saruna bija vienkārša un patīkama. Viņš kolēģiem deva rīkojumu iegādāties man nepieciešamo darba apģērbu, ko tūlīt vietējā veikalā arī nopirkām. Sākumā man bija noteikts trīs mēnešu pārbaudes laiks, to izturot, saņēmu uzņēmuma darbinieka formas tērpu. Iejusties darba atmosfērā bija viegli, lai gan nepratu darboties ar tādiem darba rīkiem, kādi ir te, Latvijā. Mēs Ukrainā pārsvarā izmantojām tikai metināšanas iekārtu, šeit remontdarbi notiek ar kvalitatīviem darba instrumentiem un materiāliem,” saka J. Blinda.

Jurijs palika Alūksnē, jo lielākā daļa vietējo iedzīvotāju prot sarunāties krievu valodā, kas arī viņam nav sveša. Ukrainis jau apguvis vairākus vārdus latviešu valodā un ar lepnumu saka, ka prot sazināties latviski veikalos: “Nopirku latviešu
– krievu vārdnīcu, bet jāatzīst – latviešu valoda nav viegla. Tomēr, kādā valstī cilvēks dzīvo, tās likumi jāievēro un jāmācās valoda, jāizrāda cieņa.”