Jūnijs – izlaidumu laiks, lielo cerību laiks… Tomēr 14. jūnija naktī pirms 81 gada sabruka sapņi, cerības, latviešu sirdis pārņēma lielas skumjas un pārestība. Pieminēt to dienu notikumus pie Mātes tēla bija ieradušies politiski represētie, Alūksnes novada pašvaldības, Nacionālo bruņoto spēku, Zemessardzes, izglītības iestāžu pārstāvji.
Pienākums atgādināt, prasīt un rīkoties
“Šodien Latvijas debesis raud, raud par notikumiem, kas norisinājās pirms 81 gada. Mūsdienu notikumi liek aizdomāties par to, ka Ukrainā visas pasaules acu priekšā televīzijas tiešraidēs redzam, kā nogalina, draud, demonstrē spēku un gatavojas jauniem uzbrukumiem, kā Ukrainas iedzīvotājus piespiež pašiem deportēties no savas valsts, lai glābtu savas un savu bērni dzīvības. Prātam neaptverami notikumi 21. gadsimtā un atkal – kādēļ? Ambīciju un varaskāres dēļ,” uzrunājot klātesošos, sacīja piemiņas brīža vadītājs Ernests Olders, uzsverot, ka visu deportēto cilvēku vārdā, visu cilvēku vārdā, kuru dzīves nežēlīgi izpostījis karš, mums jādara viss, lai šis konflikts neizvēršas līdzīgās cilvēces traģēdijās, kas notika pagājušajā gadsimtā un kuru liecinieki un mantinieki esam. “Mums ir pienākums atgādināt, prasīt un rīkoties. Bet pats galvenais – nebaidīties, jo bailes nav sabiedrotais. Mēs esam stipri, būsim gudri un tālredzīgi. Tikai tā mēs būsim brīvi un neatkarīgi laiku laikos.”
Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietniece Līga Langrate atgādināja, ka, skatoties šīs dienas acīm, saprotam – nekas nav beidzies, un mums jābūt stiprākiem kā iepriekš gribā par Latvijas valsti un par Latvijas nākotni. “Pieminam represētos, pieminam viņu neizdzīvotās dzīves un atgādinām par šo! Tikai tā mēs varam iet nākotnē. Paldies par jūsu dzīvi!” teica L. Langrate.
Jābūt garīgi stipriem
“Labrīt, mīļie likteņa biedri, karavīri, visi, kas esat kopā ar mums! Man ir prieks, ka tomēr esat drosmīgi, nebaidāties no lietus, no asarām, ka debesis raud. Šodien man jādomā par ukraiņu mātēm, kuras raud par sevi, saviem bērniem, mazbērniem. Asaras parasti ir sāļas, bet šīs asaras, kas līst no debesīm zem Alūksnes parka kokiem, nav sāļas, bet rūgtas. Uz 1941. gada notikumiem atskatos ar četrgadīga bērna acīm. Arvien esmu domājusi, ka nekad nevienam nevienam nebūs jāraud, jāatstāj sava dzimtā zeme, bet redziet, kā tas notiek. Tāds pats agresors, kas 1941. gadā mūsu tautai lika doties tālumā mūsu virsniekiem un pārējiem iedzīvotājiem, īpaši inteliģencei. Ne visiem patikuši gudri cilvēki, kas visu saprot… Bet ir jau vēl, kas esam izturējuši šos garos gadus un ar sirdi un dvēseli esam par savu zemi, tautu, valodu. Ir mūsu brašie virsnieki un karavīri. Un ir cilvēki, kuri kopā ar ukraiņiem ņem dalību cīņā pret agresoru. Vēlu visiem stipru veselību, gribu, lai mēs nesalūztu. Mums ir jābūt garīgi stipriem!” uzrunājot sanākušos, sacīja Alūksnes novada politiski represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika.
Stāv Tēvzemes sardzē
Zemessardzes 31. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Jānis Freimanis savā uzrunā uzsvēra, ka šī ir svarīga diena visiem, jo pieminam tos cilvēkus, tās ģimenes, kas smagi cieta no Padomju Savienības okupācijas varas, kad tālajā 1941. gada 14. jūnijā viņi tika brutāli izsūtīti uz tālo Sibīriju. “Ir ļoti svarīgi atcerēties šos traģiskos mūsu Latvijas vēstures notikumus, jo mēs nedrīkstam to aizmirst. Ir būtiski, ka mēs šīs traģiskās vēstures liecības nododam mūsu jaunatnei, jo tā ir mūsu nākotne. Savā, Nacionālo bruņoto spēku, Zemessardzes un sabiedroto vārdā gribu apliecināt, ka mēs stāvam Tēvzemes sardzē, lai šādi notikumi Latvijas vēsturē vairs neatkārtotos,” teica J. Freimanis.
Atceres brīdī skanēja politiski represētās Lūcijas Sāgamežas – Nāgeles dzeja, spēlēja Alūksnes Mūzikas skolas vijolnieki. Pie Mātes tēla tika aizdegtas svecītes, ko nespēja nodzēst smagās lietus lāses un sagūla ziedi 14. jūnijā deportēto un tālos sāpju ceļus izgājušo piemiņai.
Piemiņas pasākumi turpinājās ar atceres brīdi Alūksnes Lielajos kapos piemiņas vietā “Tiem, kuri neatgriezās”, bet pēc tam represēto ceļš veda uz piemiņas brīdi Gulbenes dzelzceļa stacijā.
Reklāma