Ieva Pētersone
Sofikalns-izloksnē Sopikols
Ir Alūksnes novada Mālupes pagasta centrālajā daļā. Atrodas 6 kilometri no pagasta centra, 23 kilometri no novada centra Alūksne un 214 kilometri no Rīgas. Apdzīvota vieta. Atrodas pie autoceļa Alūksne- Liepna. Sofikalnā atrodas vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis- Sofikalna pusmuižas klēts. (Tik tālu no interneta ziņām)
Taču šoreiz mani interesēja kāds šodien izskatās tuvplānā Sofikalns, kas ir palicis no kolhoza ,,Igrīve’’ laikiem. Mani autobusa pieturā un turpmākajā ceļā pavadīja žēla kraukļa dziesma, ja tā varētu sacīt. Šoreiz putnam bija jāpiekrīt – dažas vietas atgādināja ēku kapsētu- tiesa graustus. Man ir jādomā, kāpēc tā noticis ( ne jau Sofikalnā vien, tas ir visā Latvijā vairāk vai mazāk, bet šoreiz par kādreiz tik dzīvīgo Sofikalnu). Kur palikuši ēku cēlāji, tie kuri te dzīvoja- pārcēlušies uz aizmūžu dārziem, ārzemēs, aprūpes centros? Ēkas klusē tāpat kā kādreiz stādītie ogu krūmi, ābeles. Tukšums un pilnīga aizmirstība. Taču, lai cik bēdīgs ir Sofikalna liktenis, ir arī dzīvība. Kuplo druvas, ir arī apdzīvotas mājas ar iekoptiem dārziem un skaistiem ziediem. Kādi cilvēki izkāpa reizē ar mani no autobusa, satiksme laba un ceļa segums nevainojams, dzirdēju dziedam gaili, staigājot nedzirdēju suņu rejas un arī peļu junkurs nekur negozējās. Ieilgušo klusumu pa reizei pārtrauca kāds spēkrats. Skumji palika, ka neredzēju bērnus un nedzirdēju arī viņu balstiņas. Gan jau tik traki nav, vienkārši tā sagadījās-tā vismaz ceru. Kad jau biju labu gabalu pagājusi uz Alodzenes pusi, uznāca spēcīga lietus gāze, samirku līdz kaulam. Bet šoreiz debesu duša atnesa cerību kaut arī vāju, bet tomēr, ka šobrīd dzīvojošie Sofikalnā, nepametīs ēkas, un tukšie logi neapsūdzēs skarbo likteni kāds, piemeklējis daudzas likteņa biedres tagad…
Reklāma