Pelnu diena

Ar Pelnu dienu( šogad 2. Martā) sākas ciešanu jeb gavēņa- sevis pārbaudīšanas laiks. Tas ir īpašs laiks baznīcas gadā, kurā esam aicināti sekot Kristum viņa pēdējā ceļā uz Jeruzalemi, ciešanu ceļā, krusta ceļā.

Gavēņa laiks ir sagatavošanās Lieldienām un simboliski atgādina tās 40 dienas, ko Pestītājs pavadījis tuksnesī. Pelnu dienā priesteris vai mācītājs dievkalpojuma laikā svētī pelnus un, kaisot tos virs katra ticīgā galvas vai apzīmējot pieres ar krusta zīmi, saka vārdus, ko Dievs teica pirmajiem cilvēkiem, izraidot tos no paradīzes: „Atceries, cilvēk, tu esi puteklis un pie pīšļiem tev būs atgriezties.’’

Gavēņa laikā baznīca īpašas prasības neizvirza, tomēr aicina ticīgos atturēties no laicīgām izpriecām, pilnīgāk ievērot Dieva un tuvākā mīlestības likumus, kā arī meklēt Dieva žēlastību, lūdzoties un pieņemot Svētos sakramentus.

Senajā latviešu sētā daudzas Pelnu dienas tradīcijas saistījās tieši ar pelniem. Uzskatīja, ka tiem piemīt auglības spēks, kas spēj atvairīt arī ļaunos garus, jo ugunī pelni ir atbrīvojušies no visa ļaunā. Ķīmiskā sastāva dēļ pelni noderēja par tīrīšanas līdzekli. Tāpēc Pelnu dienā tos gan krāja, gan arī mazgāja ar pelniem veļu. Tad audekli īpaši labi balojot un drēbes visu gadu esot baltas. Pelnus sēja dārzos un tīrumos, lai kukaiņi neēstu stādus un būtu laba raža. Ar Pelnu dienu saistās arī dažādi ticējumi: Pelnu dienā nedrīkst vārīt kāpostus, citādi tie vasarā apmetoties ar maziem kā pelni kukaiņiem. Lai kāpostiem augtu cietas galviņas, Pelnu dienā jātin dziju kamoli. Pelnu dienā nedrīkstēja maizi cept, citādi tā visu gadu pelēšot. Ja Pelnu dienā slauka istabu, tad vasarās vistas izkašņā dārzus.

Pelnu dienā tika vērots laiks. Ja ir vējputenis, tad vasarā nebūs kāpostu. Ja vējains laiks- būs auksts pavasaris, un lopiem trūks barības. Ja pie jumtiem ir lāstekas, tad būs gari lini.