Saglabāt pareizo kursu

Pārdomas Lielā Gavēņa laikā

Šodien manas pārdomas ir par notikumiem Ukrainā, mūsu pašu valstī un katrā no mums – arī par to, kā pārdzīvojam tuva cilvēka aiziešanu.

Svētais Augustīns ir teicis: “Vispirms piepildiet sevi, tikai tad spēsiet dot citiem.” Es ceru, ka ikviens no mums Ukrainai sniedz ne tikai to, kas paliek pāri, bet arī savu sirdi un mīlestību. Jo Ukrainas ļaudis savā ciešanās ir kā Kristus – cietējs un upuris.

Ir tiesa, ka zaudējumu un dzīves vētru brīžos ir grūti saglabāt pacietību un mieru. Tomēr ir svarīgi neļauties izmisumam un pārvarēt šaubu brīžus, jo dzīve turpinās. Izmisums un sēras nav labākie ceļabiedri, un pagātni nevar pārvērst par nākotni. Es sev jautāju – vai aizgājušais priecātos par manām asarām un žēlošanos? Protams, ka nē! Katram ir savs liktenis un sava dzīve. Alans Kardeks ir teicis: “Dievs nepriecājas par mūsu ciešanām, jo tās jau ir izcietis. Tāpēc esi tur, kur esi, un palīdzi otram – ja ne citādi, tad lūdz par viņu un tici, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.”

Garu grāmatā rakstīts: “Savās bēdās neskatieties uz tiem, kuri šķiet laimīgāki par jums, bet gan uz tiem, kuri cieš vēl vairāk.” Salūzt zem bēdu smaguma ir viegli, taču atkāpšanās un noslēgšanās sevī tikai pasliktina situāciju. Dievs aicina izturēt grūtības, nevis no tām bēgt, jo tas nepalīdzēs. Lai atgūtu dvēseles līdzsvaru, nevajadzētu palikt vienam – ir svarīgi atrast uzticamu cilvēku, ar kuru izrunāties un sakārtot domas.

Neskatoties uz Ukrainas un pasaules ciešanām, nedrīkstam aizmirst arī savu novadu un pilsētu. Kādi šodien ir ceļi? Dažviet tie ir pat neizbraucami. Skolas tiek slēgtas viena pēc otras. Vai visi var nokļūt veikalā pēc pārtikas, pie ārsta? Ko darīt, ja laukos tiek slēgtas aptiekas un pasta nodaļas? Daudzi cilvēki jau tagad dzīvo uz nabadzības robežas – ko darīt, ja paliek bez darba?

Arī šodien mūsu valstī un novadā ir cilvēki, kuriem vajadzīga pārtika, apģērbs un pajumte. Ciešanas pieaug, grūtībās nonāk ģimenes un bērni – arī tepat, mūsu pagastos. Palīdzot citiem, vispirms sniegsim mīlestību saviem tuvākajiem, draugiem un līdzcilvēkiem neatkarīgi no viņu tautības vai reliģijas.

Neiesaistīsimies neauglīgās politiskās sarunās – tas lai paliek politiķu rokās. Būsim uzmanīgi savās attiecībās un sarunās. Strīdi un skarbi vārdi var būt postošāki par nazi – tie ievaino un rada rūgtumu, ko dziedēt spēj tikai Dieva žēlastība. Būsim laipni viens pret otru – savās mājās, darbā un sabiedrībā.

Bieži vien pietiek ar vienu vārdu, vienu skatienu vai vienu nepārdomātu rīcību, lai tumsa piepildītu to cilvēku sirdi, kuru mēs mīlam. Nenoliedzami, šis Gavēņa laiks ir pārbaudījums gan Ukrainai, gan mums pašiem.

Lai Dievs sargā Latviju! Un Tevi, Ukraina!

Kalposim saviem tuvākajiem un palīdzēsim Ukrainas brāļiem un māsām ar to, kas mums ir. Jo tikai tad, kad miers būs mūsu sirdī un kārtība mūsu novadā, spēsim dot arī citiem. Kā saka – labāk laipnības dēļ izdarītas kļūdas nekā nelaipni veikti brīnumdarbi!

Nākotne nav mūsu rokās. Ļausim labajam Dievam plānot nākotni un ieliksim Viņa rokās arī Ukrainu.