Laika šūpolēm pietrūka laimes

Jāni! Es Tevi mīlu, kad tagad ilgāku laiku bijām kopā, atbraucot mājās manīju, cik ļoti Tevis pietrūkst. Tas ir sāpīgi, ka Tu mani vairs negribi, kad pateicu, ka no Tevis gaidu bērniņu. Tas ir ļoti sāpīgi, bet varbūt arī labi, ka mēs vairs nesatiksimies. Gaidot autobusu, es Tevi redzēju iznākam no kluba kopā ar kādu sievieti. Bija grūti aizbraukt jo kopā bija pavadīti skaisti mirkļi. Tu pārmeti manu nepilngadību, bet iepazīstoties taču to zināji. Tu pārmeti, ka esmu nejūtīga un nesaprotot, kas viņam draudot par mazgadīgās pavešanu. Es to ļoti labi saprotu, taču bērnu es nedzemdēšu un gan jau slimnīcā nokārtos visu, kas kārtojams. Braukšu projām, Tavā ceļā vairs nestāšos. Skumji būs šķirties no bērna, bet vēl skumjāk, ka tēvs negrib par viņu, nekā dzirdēt. Tu jau man nezvanīsi un pats liki braukt projām. Kāpēc tik ļauni ar mani runāji ballē, par ko tā? Skumji! Labāk nebūtu ar Tevi satikusies. Man gribas kliegt par savām jūtām, pat skaļi, lai Tu dzirdi. Tas ir traki, tā nedrīkst. Varbūt, ka Tu tomēr apdomāsies un mēs vēl tiksimies Labāk tomēr nē! Jāni, šitā mana domiņa ir jāaizmirst jo jauna tikšanās būtu tikai tēlošana. Paliec sveiks!

Irīda

No tā laika bija pagājuši gari gadi. Irīda kādā mazpilsētā bija veikusi abortu, un, tā kā viņa jau sākumā bija domājusi bērnu nedzemdēt, jo bija nepilngadīga, tad to arī darīja. Nokārtojusi formalitātes, viņa uz visiem laikiem atstāja slimnīcu un sajutusi sevī jaunus spēkus, aizbrauca uz savu pusi pie mātes. Par laimi, māte nekā nebija jautājusi un mudināja meitu atsākt mācības. Irīda paklausīja.

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad Irīda atgriezās no darba. Viņa strādāja aptiekā par farmaceiti, ģimeni tā arī nebija laimējies nodibināt. Baidījās no jaunām attiecībām. Bija jau draugi, pat vairāki, tikai caurgājēji, tā Irīda tos ironiski dēvēja.

Irīda, kur tu tik steidzīga, ārā tik jauks laiks, bet tu skrien it kā lietus nāktu virsū- klāt pienākusī draudzene uzrunāja. – Tāpat vien aizdomājos, atsmēja uzrunātā. Zini, Valija, ar gadiem jau cilvēks paliek sapņaināks, nāk prātā jaunība. – Nu, nu Gunārs zvanīja vai, solījās atbraukt, tincināja draudzene – Kur nu, ņemas pa saviem mežiem, tēva mājas grib atjaunot, bez naudas nekas nesanāk, tagad grib pārdot kokus, esot gruntīgs pircējs, attrauca Irīda. Pat labākajai draudzenei viņa baidījās atklāt, ka augtu meitiņa, tieši šodien ir viņas dzimšanas diena. Jau divdesmit piektā. Jānis tā arī bija aizgājis un nekad viņi nebija tikušies. Irīda negribēja Valijai sacīt, ka aptiekā reiz bija ienākusi jauna sieviete, pret kuru bija sajutusi kaut ko īpašu, ļoti mīļu. Pat sev negribējās atzīties, ka meklējusi vaibstos savu bērnu. Viņa jau zināja, ko teiktu draudzene, ka par ilgu dzīvo viena un aptiekas gaiss vedina uz parādībām.- Jūti kā smaržo jasmīni, ejam pastaigāties uz parku, tādu bēdīgu mājās negribu laist, neatlaidās Valija. Irīda paklausīgi sekoja. Abas sievietes aizgāja pa kluso aleju. Valija strādāja par medicīnas māsu un arī viņai gribējās ieelpot vasarīgo gaisu un parunāties ar draudzeni, kura pēdējā laikā bija kļuvusi bālāka un klusāka. Viņa to saprata pa savam, ar pavasara nogurumu, slodzi darbā un drauga Gunāra ilgstošo prombūtni.

Tikmēr kādā citā kaimiņu pilsētā jauna sieviete Marika brauca ar autobusu no darba uz māju. Pēc nakts maiņas dzemdību nodaļā nāca miegs un viņa iesnaudās, tad nāca trieciens, viņa atmodās tikai Rīgā. Pēc aculiecinieku stāstītā autobuss bija sadūries ar pretimbraucošo smago fūri, tieši līkumā bija notikusi avārija. Ārsts bija teicis, ka viņa dzimusi laimes krekliņā, jo blakus sēdētājs tā arī palika mūžīgajā miegā.- Kā jūtamies, šodien?, laipni apvaicājās ārstējošais ārsts viņam patika pacietīgā slimniece. Gan jau sāpēja, bet atbilde bija viena- Labi! – Patiesībā Marika iekšēji raudāja jo tieši viņas 25 dzimšanas dienā notika nelaime. Mājās gaidīja Visvaldis, viņi bija nesen apprecējušies, tuvāko draugu, māsas un vecāku lokā bija domāta jubilejas atzīmēšana. Marika jutās tik vārga, ka vēl nevienu klāt nelaida, tiesa, Visvaldis bija iesūtījis rozes, zvanīja, draudzenes, abu vecāki, darba biedri un visi saņēma vienu atbildi- diemžēl, pagaidām bez izmaiņām. Nē, apciemot vēl nevar. Ja būs kādi jaunumi noteikti pateiksim. Būs dzīvotāja, protams, ka dzīvos, kāpēc sliktas domas pieļaujat?, skanēja atbilde no māsu istabas. Šodien dakteris Liepa ilgāk pakavējās pie gultas, pētīja rentgena uzņēmumus, asins analīzes, kaut ko pie sevis pārlika, beidzot ierunājās- Marika, jūs esat daudz asiņu zaudējusi, nepieciešama operācija, bet pirms tam vajadzētu donora asinis, citādi operāciju nevar taisīt. Jums bieži zvana, es pateikšu māsām, lai pasaka, kāda ir situācija. Būs labi, vēl ilgi citiem palīdzēsiet, uzmundrinoši runāja dakteris, tie nebija tikai parastie vārdi, viņš pats ticēja labam gala iznākumam.

Nākamās dienas Irīdai pagāja samērā mierīgi jo dažas dienas ciemos bija atbraucis Gunārs un izklaidēja viņas dīvaino nemieru. Tas bija pārņēmis Irīdu tik tālu, ka viņa vairs nesaprata, kas notiek? Prātā nāca tikai slimnīcā meitiņa, kurai nebija lemts piedzimt… Jānis, kurš gadiem ejot no sirds bija beidzot aizgājis tagad sapnī, bija atnācis, ļoti nesimpātisks, ka viņa satrūkusies pamodās. Nākamajā dienā aptiekā ienāca paziņa Alda un ieteica aiziet Irīdai pie ārsta jo izskatoties nevesela. Vēl piezīmēja, ka apkārtnē jau tā pietiekot nelaimes, kādas nelaimes pārjautāja Irīda. –Vai tad neklausījies panorāmu, – mutīgā sieva uzjautāja, un pati turpināja, tie dzērāj šoferi sodāmi uz mūžu. Padomā tikai, trakā ātrumā drāžas ar fūri, uzdrāžas virsū autobusam, viena jauna sieviete aizrauta ar ātrajiem uz Rīgu, viņas blakussēdētājs uz vietas pagalam, vēl pāris cietušie, autobuss riktīgi sabuktēts, šoferis ticis cauri ar zilumiem vai. Tādus jau pats velns neņem. Šausmas taisni! Vakara ziņās par to bija rakstīts. Garām ejot paņemšu kioskā un iemetīšu tavā pastkastītē, tad jau pati izlasīsi. Brauc ārā no mājas nezini, kur galu sagaidīsi,- nevarēja nomierināties Alda. Labi zinādama viņas runas plūdus, Marika pacietīgi noklausījās. Tomēr augumam pārskrēja trīsas. Ne jau pirmo reizi notiek sadursmes, cieš un pat bojā iet cilvēki, bet šoreiz Irīda to uztvēra gandrīz vai ar izmisumu un nevarēja sagaidīt darba beigas. Stundas vilkās kā bruņu rupuči. Beidzot varēja atviegloti uzelpot. Gandrīz skriešus izskrēja uz ielas un nepalēninot tempu tuvojās mājai. Pastkastītē jau gaidīja Aldas iemestā avīze. Atslēgusi durvis, par laimi, Gunāra nebija, nevērīgi nometusi somu turpat uz grīdas, Irīda, steidzīgi, lasīja ziņas. „Vakar uz N ceļa līkuma notika sadursme, to izraisīja alkohola reibumā šoferis Jānis B.’’, tālāk Irīda nelasīja. Viņai noreiba galva. Tā nebija sakritība, tas noteikti bija viņas bērna tēvs Jānis Balva. Tagad tikai jāizpēta tuvāk par cietušo jaunieti. Irīda cerēja to uzzināt no Valijas. Viņa taču strādāja slimnīcā un tādas lietas tur visvairāk pārrunā. Viņa nespēja izskaidrot pēkšņo sirds vājumu, tik ļoti viņai sāpēja nepazīstamās jaunās sievietes nelaime. Mazliet atguvusies un uzģērbusi mājas halātu Irīda piezvanīja Valijai.

Marika pie ārsta vārdiem mazliet sarāvās, ne jau operācija biedēja, bet asins donoru nepieciešamība. Viņa labi apzinājās, ka dabūt asinis nav tik viegli, dakteris Liepa ievēroja šo nemanāmo kustību un saprata par ko slimniece domā.- Par asins donoriem kreņķus malā. Vīrs jau zvanīja, mamma un vīra māte, tāpat māsa, rīt būs klāt kā likts. Arī draudzenes un darba biedri zvana bez mitas, asiņu pietiks. Skatos, ka parīt jau operēsim, bet nu gan atpūtu! -Viegli teikt, bet ne izdarīt, Marika saīgusi domāja. –Kāds miers te varēja būt? Visvaldis būs no prāta izgājis, tā viņu sargāja, bet tagad slimnīcā viņa vienīgā, stiprā Marika! Asins donors no viņa nesanāks jo ir izslimojis ar dzelteno kaiti. Tas būs viņam liels trieciens, vienīgi, ja asins grupa nederēs… Gan jau būs labi. Kas to zina, ko šoferis dara?, viņai ienāca prātā, acīmredzot bijusi liela avārija, ja dakteris teica, ka viņai laimējies. Visvalža atnestās rozes bija atvērušās, tā bija laba zīme, ar laimīgām acīm Marika noglāstīja ziedlapiņas.

Valija patlaban iztukšoja iepirkuma somu, kad iezvanījās telefons. Viņa pacēla klausuli- tad nu gan brīnums, ka zvani, parasti jau es to daru pirmā!, viņa ierastā balsī uzrunāja draudzeni, taču uzreiz arī aprāvās ar Irīdu kaut kas nebija kārtībā tāpēc uzmanīgi noprasīja vai aiziet pie tevis? -Var arī tā piekāpās Irīda, turklāt par sarunām jāmaksā viņa jau žirgtākā balsī piebilda. Valija pēdējo vairs neklausījās. Pēc pusstundas viņa jau sēdēja pie Irīdas. Jā, viņa bija dzirdējusi par lielo avāriju mirušais vienai darbiniecei radinieks. Visi pārējie aizvesti uz tuvākajām slimnīcām, vienu ielika ķirurgos. Vismazāk cietis šoferis, tas laikam palaists mājās, bez tiesas jau cauri netiks, padomā, tik daudzi cietušie. Viena jauna sieviete, strādājot dzemdību nodaļā, pat aizvesta uz Rīgu, ziņoja, ka esot nepieciešami asins donori. –Kur tad viņa guļ?, norijusi siekalas, iejautājās Irīda,- Traumu institūtā, kur tad citur. Padomā tikai, tieši savā dzimšanas dienā vajadzēja notikt tādai nelaimei, tikai 25 gadi palika!- Valija nevarēja vien norimties! Irīda nobālēja, tieši tajā dienā viņa jutās ļoti slikti. Atkal nāca prātā slimnīcā veiktais aborts, tieši pirms divdesmit pieciem gadiem. Nē, viņa laikam tiešām sāk jukt, būs jāņem atvaļinājums. –Irīda, kas tev notika?, stāsti taču!, pār viņu pārliekusies līdzjūtīgi, jautāja Valija. -Kur Gunārs vai aizbrauca? –Valija, man tev kas sakāms, tikai noklausies un nejautā nekā.- Esmu pati uzmanība! – Valija! Tas šoferis, kurš iztaisīja avāriju ir man bijušais draugs no jaunības dienām. Un tā jaunā sieviete, šķiet, ka tādā vecumā varētu būt mana meita. –Tu murgo Irīda! Ja abiem ar Gunāru bērns būtu, tad tā nerunātu, par to šoferi nestrīdos, iespējams, ka tā ir taisnība. Taču arī to nevar apgalvot. –Braukšu uz Rīgu, vismaz pārliecināšos kā cietušajai ar veselību varbūt ka varu ko līdzēt. Vienu es tevi nelaidīšu, turklāt tā ir mediķe un mēs jau nodaļā runājām, ka arī mēs varam ziedot asinis.- Varbūt, ka tev taisnība braucam arī!

Valija cēlās un gāja mājās, un bažīgi domāja, ka ar Irīdu kaut kas nav kārtībā, bet baidījās vaicāt. Viņas bija ļoti labas draudzenes, parasti viena otrai savas bēdas izstāstīja taču šoreiz vairāk par šoferi nekā neteica. Nolēmusi, ka pie vainas tomēr ir Gunārs, Valija mazliet nomierinājās. Ne tik viegli gāja Irīdai. Acu priekšā rēgojās asins recekļi. Beidzot izdevās aizmigt, viņa nejuta, kad bija pārbraucis Gunārs un ienācis istabā, apsedzis ar segu. Satrūkās no rīta, kad zvanīja mobilais. – Neesi pārdomājusi par Rīgu, – jautāja Valija. –Protams, ka nē, kā tad to tā var aizmirst, pēc stundas tiekamies. Valija man tomēr bailes, ja nu… Irīda aprāvās, protams, ka tur neguļ viņas meita, bailes tāpat vien, Irīda minstinoties atteica. – Nu, nu! Labi tiekamies pēc stundas pie pieturas. Laimīgā kārtā abas varēja bez starpgadījumiem doties ceļā.

Marika bija pamodusies. Šonakt bija labi gulējusi. Iepriekšējā dienā viņu apciemoja vīrs, tad ieradās abas mātes, visbeidzot draudzenes. Protams, ka donoru netrūka un ārsts smaidīdams steidzās to paziņot piebilstot, ka asinis nodevušas arī divas medicīnas darbinieces no kaimiņu pilsētas. Abas gribot viņu arī apraudzīt. Marika piekrītoši pamāja ar galvu. Palātā ienākušas, Valija un Irīda ar acīm meklēja cietušo. Pirmā to atpazina Irīda, jo pirms mēneša šī jaunā sieviete bija, ienākusi aptiekā. Tā pati seja, tikai bālāka, tās pašas acis, tie paši sejas vaibsti, atkal krūtīs cēlās mīļums kā pret pašas meitu, kura tagad gulēja gluži nevarīga viena dzērāja pēc. Pret pašas gribu Irīda noslīga ceļos pie slimnieces un karstas asaras ritēja pār vaigiem, kad viņa tikko dzirdami nočukstēja, manu meitiņ, te nu tu guli, beidzot es tevi satiku, aptiekā jau toreiz ienāci un aizgāji, tagad esmu satikusi no jauna un… –Saņemies, Irīda, Marikas dēļ. –Ak, par Mariku sauc, tas gan labi. Irīda atguvusies ierunājās, vienkārši iesāpējās sirds par tik jaunu būtni, kurai bērni jāķer, nevis jāguļ zem naža. –Nekas, gan jau būs labi, Marika silti ierunājās. Brīdi uzkavējušās palātā, Valija un Irīda solījās atnākt vakarpusē pirms brauciena mājās.

Bija pagājusi nedēļa kopš negadījuma. Marikai operācija bija izdevusies, jaunais organisms ātri atguvās no narkozes, un katra diena nāca ar jauniem spēkiem. Visvaldis bieži apciemoja, tas palīdzēja īsināt dienas. Viņa sāka ilgoties pēc mājām, un abi sprieda, ka ārstēšanās kursu varētu pabeigt sava novada slimnīcā.

Dr. Liepam pret to nebija iebilstams. Viņš jau zināja Marikas nodarbošanos un saprata viņas ilgas, tikai brīdināja, ka tādu darbu varēs darīt tikai pēc pilnīgas atveseļošanās. Marika apsolījās un vēl pēc pāris dienām viņu pārveda uz vietējo slimnīcu, kur bija savējo vidū. Priekšā bija tiesa. Marika to uztvēra vienaldzīgi. Viņa jau sāka patstāvīgi staigāt, un viss liecināja, ka varēs atkal strādāt savā nodaļā. Kolēģes stāstīja, ka bērni dzimstot katru dienu un viņas rokas ļoti esot gaidītas. Vēl mazliet jāpaciešas, tad jau varēs darboties.

Šoferis Balva gaidīja spriedumu. Nekā priecīga. Liktenis viņu nebijā žēlojis. Mantkārība un mūžīgā uzdzīve viņu beidzot piespieda pie sienas. Varēja taču mierīgi strādāt savā uzņēmumā par šoferi un kārtīgi katru vakaru atgriezties mājās. Taču jaunā sieva jau ceturtā gribēja, lai viņš mājās nes lielāku algu, tāpēc aizgāja strādāt par tālbraucēja šoferi un negāja garām arī visai apšaubām vietām. Tovakar viņu apzaga kādā naktsmītnē. Aiz bēdām vairāk gan aiz dusmām par savu lētticību Balva neskaitīja glāzes. Turpat piemiga kabīnē uz kādu brīdi, tad neizgulējies un naida pilns viņš dzina savu fūri bez apjēgas. Te nu ir rezultāts! Savos četrdesmit piecos gados viņš atgādināja vecu nodzītu zirgu. Kad iznāks no cietuma būs jau septiņdesmit pieci!

Tas bija mazākais ko viņam tiesa piesprieda. Uz amnestiju Jānis Balva necerēja. Jo viens bija miris uz vietas, sasista mašīna, cietušo daudz, labi, ka tā jaunā sieviete nepalika invalīde. Esot vecmāte! No viņa sievietēm bērnu nebija, visām pavēlēja atbrīvoties pie laika. Tomēr par to Jānis nejutās lepns. Šoreiz būtu gribējis līdzās vismaz likumīgu sievu. Tiesas laikā Jāni piesaistīja kāda seja, acis bez mazākās līdzcietības viņā noraudzījās. Vai tiešām Irīda? Tā pati, kura viņu mīlēja un paziņoja par bērnu. Žēl, ka bija nepilngadīga, toreiz viņam patika vecākas. Jā, pat vēstuli atsūtīja. Tagad viņa ir šeit, varbūt tomēr kādas jūtas ir saglabājušās Balva cerīgi iedomājās taču nākamajā mirklī saprata, ka viss ir par vēlu, daudz par vēlu. Irīda uz viņu nicīgi noskatījās un klusu noteica: „Kāds darbs, tāda alga’’.

-Iesim nu! Vedināja Valija. Irīda atguvās. Pie viņām pienāca Marika ar savu Visvaldi. Visi sirsnīgi apsveicinājās. -Tomēr tu varētu būt mana meita, atļauj tā arī domāt, vaļsirdīgi Mariku uzrunāja Irīdu, kurai nekas nebija pretī par tādu piedāvājumu. Valija klusēja, viņa saprata draudzeni, jo beidzot tā bija izstāstījusi par savu abortu, kurš sakritības pēc tika veikts tieši tajā laikā, kad dzima Marika. Abas bija aizgājušas pie psihologa, tas bija izskaidrojis Irīdas sajūtas. Kāda zintniece vēl bija pateikusi, ka Marika viņai kādā no dzīvēm patiesi esot bijusi meita. Tagad dvēseles esot satikušās, tā dzīvē notiekot.

Diena gāja uz beigām. Gunārs jau gaidīja Irīdu, kad viņa kopā ar Valiju, Mariku un Visvaldi, ienāca istabā, kad viesi jau bija apsēdušies pie galda Irīda pacēla glāzi un lūdza vārdu: „Mani mīļie, manām laika šūpolēm pietrūka laimes, tā es domāju, bet nu jūtu, ka mana laime atnākusi pa citām sliedēm’’, viņa silti uzsmaidīja Marikai un viņas vīram Visvaldim.