Atgriešanās

Stāsts

“Nekā tu neesi sapratusi. Nekā! Cik ilgi jau mēs te stāvam, bet tu klusē un izliecies, ka nedzirdi. Vai tiešām man būs vēlreiz jāatkārto, ka tev no šejienes jājat projām?

Es negribu uzturēt vienu, nezin no kurienes pieklīdušu skuķi, kura tā vien zina, kā blenzt grīdā un ēst manu maizi. Pa šo nedēļu tu neesi pat vārdiņu pārmijusi, izņemot, “jā” un “nē”. Tagad arī tu skaties prom un nesaproti, ka es visā nopietnībā tev saku, lai tu ej beidzot projām! Ņem naudu. Ja esi slima ej pie ārsta pēc palīdzības. Vienalga kur, bet ej projām!”, jau kuro reizi atkārtoja Alma.

Nelda stāvēja, atspiedusies pret durvju stenderi, un viņas pelēcīgās acis tukši raudzījās garām Almai uz ceļa pusi. Naktī atkal bija uzsnidzis sniegs un no jauna apsedzis kokus. Arī sals pieņēmās. “Varbūt tomēr vajadzēja šai sievai pastāstīt, kas ar viņu noticis. Nevis ienākt te nakts vidū un gluži kā sniegs uzkrist uz galvas,” domāja Nelda. Nu, gluži nakts vidū jau tas nenotika. Teiksim, vakariņu laikā. Tomēr citas izejas nebija. Alma varbūt saprastu, bet Nelda tā arī nebija nekā spējusi paskaidrot. To, ka Alma nedzīvo viena, viņa saprata tikai tagad. Jo Alma bija pieminējusi vīru, kurš no ilgākas ciemošanās pie radiem atbraukšot tieši šovakar. Iespējams, tas arī bija iemesls, kāpēc viņai vajadzēja aiziet. Vēl Alma teica, ka tādu cilvēku, kurš bēgot no ūdens, negribot savā tuvumā paturēt. Nelda to izlikās nedzirdam, tāpat nepievērsa uzmanību Almas pasniegtajiem pieciem eiro. Beidzot sieviete tos ielika viņas jakas kabatā.

Tagad cits nekas neatlika, kā atrauties no durvju stenderes un iet projām. Aiz viņas nedrošajiem soļiem sniegā palika pēdas.

Alma atviegloti nopūtās. Taču sirdī prieka nebija, kaut kur dziļi skrāpējās pārmetuma asās ķepiņas. Viņa centās tās nomierināt, iestāstīdama sev, ka skuķis varēja sagādāt nepatikšanas. Varbūt, ka iesūtīta izlūkos un izdevīgā brīdī kāds tēvainis sados pa galvu, izlaupīs, nodedzinās māju. To, ka skuķis pats nav nelabu darbu veicējs, Alma Spundīte juta uzreiz, vāja un nomocīta tā bija gulējusi un truli raudzījusies sienā vai grīdā.

Tomēr viņai vēl svaigā atmiņā turējās atgadījums ar Doles mammu. Sievišķis vēl gadus 15 varēja nodzīvot savā mājiņā, bet uzradās viens buntavnieks un tik sit pie loga, Dolīte paskatās – tāds kā pazīstams. Kā attaisa durvis, tā šis ar cirvi. Labi, ka trāpīja pa plecu, ilgi jau nabadzīte ārstējās pa slimnīcām, Rīgas dakteri beidzot salāpīja. Māja bija cietusi, ne tik daudz no sitēja, kā no citiem svešas mantas tīkotājiem. Labi, ka radi paņēma dzīvot pie sevis, kaut arī citā pagastā, tomēr pie savējiem. Tagad šis notikums grauza Almas prātus. Sevi mierinādama ar dažādām atmiņām, viņa iegāja istabā un sāka rosīties ap plīti. Drīz Alma pieķēra sevi, ka atkal domā par skuķi. “Kāda man darīšana par katru ceļa gājēju? Tādu paklīdeņu šajā pasaulē netrūkst. Seja kā eņģelim, bet, skaties, kas pēc tam notiek? Nē, te nav ko žēlot. Jāsaka vīram, lai pieliek durvīm priekšā kārtīgu aizbīdni. Nebūtu par ļaunu kūts durvīm ierīkot signalizāciju,” sprieda pie sevis Alma, gatavodama vakariņas. Cik nu viņai vienai vajag? To, ka vīrs būs vakarā mājās, viņa bija tāpat teikusi, lai ātrāk dabūtu skuķi projām. Viņa jau bija ielējusi šķīvī piena putru, kad acīs uzplaiksnīja sniegā redzētās pēdas. Vai maz meitēnam kājās bija kārtīgi apavi? To viņa nebija ievērojusi. Apģērbu, jā! To Alma tomēr bija iztīrījusi, kamēr svešiniece te gulēja kā nemaņā. Tas bija plāns un izdilis kā pati skuķe. “Nevar taču visiem pasaules gājējiem tā just līdzi. Ienāk, nerunā, dzīvo kā niere pa taukiem, pat paldies nemāk pateikt, tagad vēl par viņu jādomā,” zūdījās Alma. Lai aizgaiņātu nelāgās domas, viņa paņēma adīkli.

Nelda, uzgājusi uz lielceļa, prātoja, uz kuru pusi iet. “Tikai nedrīkst iegriezties nevienā veikalā. Viņa, Nelda, parādīs, ka nekad vairs neatgriezīsies vakardienā. Varbūt lādzīgajai Almai vajadzēja pateikt, kas patiesībā noticis?” domāja Nelda. No veicīgā gājiena viņa bija patīkami sasildījusies un arī nogurusi. Gribējās apsēsties. Soliņu nekur nemanīja. Pēkšņi viņai gribējās kārtīgi norīvēt muti. Nogājusi no ceļa, Nelda pieliecās un piegrāba pilnas saujas ar sniegu un kā neprātīga sāka rīvēt seju, kaklu un parāvusi uz augšu, apģērbu noberza arī vēderu. Āda patīkami kņudēja un kļuva sarkana. Galva vairs nesāpēja, prāts darbojās asi. Negribējās ticēt, ka viņa savos 17 gados bija tik daudz pārdzīvojusi, pat dzērusi un gulšņājusi uz grīdas.

Kā pa sapņiem viņa atcerējās pamesto māju pilsētas nomalē. Leopards to bija uzgājis un visus četrus tur aizvedis. Ieskrējies tas ar kāju izsita logu un, iekāpis iekšā, attaisīja no iekšpuses durvis. Nu viņi bija tikuši pie sava kakta. Leopards ierosināja to atzīmēt. Tā kā viņam vienīgajam turējās nauda, tad, atstājis pārējos, viņš drīz atgriezās ar pāris pudelēm, maizi un konserviem. Galva reiba, tāpēc visi atkrita, kur nu kurais. Nelda bija vienīgā starp puišiem. Leopards lēnām pievilka viņu klāt. Citiem tas nebija atļauts. Nelda piederēja viņam un viņš Neldai. Reizēm četrotnei pievienojās divas suķes, tās uz šejieni atvilināja Krancis un Bosiks. Neviens, izņemot, Neldu, te netika saukts īstajā vārdā. Tikai Leopards atklāja savu īsto vārdu – Ritvars.

Uz skolu visi gāja ļoti neregulāri. Patiesībā viņus arī neviens nemeklēja. Nevienam pat neinteresēja, kur viņi pavada dienas un naktis. Neldai mājās bija tikai attāla radiniece, kura strādāja trijos darbos un daudz neskuma, ja meitene vakaros nepārradās. Neldu ar Ritvaru saistīja kas vairāk nekā sekss pēc kārtējās pudeles. Viņi sāka no pārējiem nedaudz atšķelties. Nelda sprieda, ka viņi varētu dzīvot kopā un apgūt kādu amatu. Viņa varētu mācīties par pārdevēju. Ritvars domāja, ka ies veikalā par krāvēju.

Tad notika tas briesmīgais kautiņš, kurā Ritvars cieta visvairāk. Ar pēdējiem spēkiem, Neldas atbalstīts, viņš tika līdz ūdenim un turpat saļima. Nelda nobijusies izsauca ātro palīdzību un meloja, ka, garām ejot, puisi te ieraudzījusi. Pēc ievietošanas reanimācijā viņš nodzīvoja nepilnu diennakti. Nelda jutās salauzta un bezpalīdzīga. Vakarā viņa aizgāja līdz vecajai mājai un visu nakti sakņupusi nogulēja uz vēsās, ķirmju saēstās grīdas.

No rīta viņa parkā bija satikusi kādu vīrieti, kurš sevi dēvēja par Žoržu. Abi iedzēra. Neldai viņš nepatika, bet sāpošā sirds alka pēc dzīvas būtnes. Nelda gribēja nodzert savu grūtumu, bet ar katru malku tas kā akmens aizvien vairāk gūlās uz krūtīm. Šķita, ka viņa nosmaks. Pēc kārtējā malka Nelda neizturēja un, pametusi pudeles brāli, aizstreipuļoja līdz tai vietai, kur Ritvars bija nokritis. Noslīdējusi mitrajās smiltīs, tā vairākas stundas palika guļam. Neldu pamodināja slāpes. Bija slinkums celties, tāpat uz vēdera pierāpojusi pie ūdens, viņa kāri ievilka pāris malkus. Tas palīdzēja nedaudz atjēgties.

Vēlāk viņa pati nesaprata, kā bija nonākusi svešā vietā, no turienes varēja redzēt māju. Gribēja jau tur iegriezties un apjautāties, kur īsti atrodas, bet atvērās durvis, un pa tām izspruka divi melni suņi. Vēja ātrumā tie drāzās Neldas virzienā. Nē, te nevarēja palikt. Viņa metās uz otru pusi un attapās mežā. Nokritusi sūnās, tā ilgi tvēra plaušās gaisu.

No jauna iznākusi mežmalā, viņa apsēdās uz akmens un truli raudzījās rietošajā saulē. Iestājoties krēslai, tā beidzot saņēmās un devās ēkas virzienā, kas vēlāk izrādījās kūts. Tikai aiz tās parādījās dzīvojamā māja. Nekas neliecināja, ka te būtu suņi. Tas Neldu iedrošināja, viņa iegāja mājā. Nelda atcerējās, kā Alma bija kaut ko jautājusi, bet, nesaņēmusi atbildi, norādīja uz mūrīti. Tiklīdz viņa apsēdās, tā miegs ņēma virsroku. Arī nākamās dienas viņa vairāk nogulēja. Sāpēja visi locekļi, ēst negribējās. Viņa sajuta kāri pēc pudeles. Pat Almas prombūtnes laikā bija ielūkojusies skapī. Nekā neatradusi, atgriezās guļvietā.

Viņa cerēja, ka varbūt notiks brīnums, ka tas ir liels, liels pārpratums. Vēlāk abi ar Ritvaru pārrunās notikušo. Nelda izstāstīs, ka sitējs bija arī Krancis. Viņu Nelda atpazina pēc gaitas. Tas sāpēja visvairāk, ka tā, slepus, pielīda, turklāt ar masku uz sejas. Kad viņš gulēja ar savainotu kāju, Ritvars bija gājis uz aptieku pēc zālēm. Savu silto svīteri bija atdevis.

To atceroties, pat Almai vairs īsti neuzticējās. Pat viņas skatiena vairījās. Alma bija iztīrījusi drēbes, aicināja nomazgāties. Nelda baidījās. Kāpēc? To viņa nemācēja pateikt. Alma to nevarēja saprast, tieši tas lāga sievu bija izvedis no pacietības. Nelda saprata, ka rīkojusies nejēdzīgi un ar savu klusēšanu aizvainojusi Almu. Tāpēc viņai vajadzēja aiziet. Tagad, soļojot pa sniegoto ceļu, notikušā bija žēl. Pagaidām viņa nezināja cita padoma, kā iet tikai uz priekšu. Pēc stundas ceturkšņa tā nonāca kādā apdzīvotā vietā. Viņas uzmanību piesaistīja liela izkārtne.

“Kafejnīca,” Nelda lasīja. Daudz neprātodama, viņa atvēra durvis. Telpā neviena nebija. Smaržoja pēc gaļas un kāpostiem. Neldai siekalas saskrēja mutē. Samaksājusi rēķinu ar Almas dotajiem pieciem eiro un paņēmusi atlikumu, viņa ērti apsēdās pie loga un ar apetīti sāka ēst.

Nelda juta, ka sāk atgriezties dzīvesprieks. Izgājusi ārā, viņa apsēdās uz soliņa. Tad, pieņēmusi kādu lēmumu, strauji piecēlās. Garām ar iepirkuma somām pagāja divas sievietes un ar neslēptu ziņkāri noskatījās Neldā. Viņa tam nepievērsa uzmanību. Nelda bija ceļā atpakaļ pie Almas. Līdz “Panorāmas” laikam tā cerēja tikt galā. Klusībā viņa cerēja kādu laiku tur apmesties.

Almai darbi nevedās, arī televizoru negribējās skatīties. Nekā laba jau pēdējā laikā nedzirdēja. Taču gulēt vēl bija par agru. Paņēma adīkli un cerēja aizmirst rīta notikumus. Kur viņa tagad ir? Varbūt vajadzēja mīlīgāk parunāties, tad nabaga bērnam atvērtos sirsniņa.

Jo vairāk Alma par Neldu domāja, jo lielāks žēlums piepildīja krūtis. Kad viņa beidzot nolēma iet gulēt, pie durvīm kāds bikli piegrabināja. Tad klauvējieni kļuva skaļāki. Alma domāja, ka Herta nāk meklēt naktsmājas. Tā reizēm gadījās, kad pēc kārtējās plītēšanas abi sagāja matos. Nu jau gadu bija miers, bet vakar Herta rīkoja cūku bēres… Klauvējieni atkārtojās. “Eju jau, eju,” Alma sauca, pa tumsu taustīdama slēdzi.

Attaisījusi durvis, Alma pārsteigumā atkāpās. Aiz tām stāvēja svešā meitene un, mulsumu slēpdama, raudzījās Almai acīs. “Almas tante, es, Nelda, atnācu atpakaļ.” “Kā tad, bērniņ, nāc vien droši iekšā. Paēdīsi, droši vien būsi izsalkusi,” aizkustinājumā runāja Alma un, apņēmusi ap pleciem Neldu, ieveda to istabā. Viņa nepretojās un darīja visu, ko lika. Pēc brīža abas sēdēja uz mūrīša. Nelda, piespiedusies Almai pie pleca, izraudāja savu lielo bēdu.