Kalncempieši Rita un Arvīds Āboltiņi ir piedzīvojuši daudzas skaistas kāzu gadadienas un katra ir spēcinājusi viņu kopā būšanu vēl vairāk.
Kalncempieši Rita un Arvīds Āboltiņi ir piedzīvojuši daudzas skaistas kāzu gadadienas un katra ir spēcinājusi viņu kopā būšanu vēl vairāk. Šoruden viņi svinēja Zelta kāzas, ko jau kopš viduslaikiem atzīmē kā skaisto laulības dzīves gadu jubileju.
R.un A.Āboltiņus satiekam Kalncempju pagasta “Ottēs”, kur viņi saticīgi un mīļi dzīvo jau daudzus gadus. Lai arī veselība vairs nav tik stipra kā jaunības gados, viņu acīs redzama sirsnība, labestība, mīlestība un gādība vienam pret otru un katru cilvēku, kas iegriežas viņu mājā.
Precēties pamudināja tēvs
“Mans tēvs bija melderis Jaunannas pagastā, un arī es viņam gāju palīgā uz dzirnavām. Pēc dienesta armijā Arvīdu atsūtīja darbā uz Jaunannas elektrības spēkstaciju par dežurantu. Tā arī Jaunannā abi iepazināmies. Viņš pamazām sāka pievērst man uzmanību un darīja to diezgan neatlaidīgi, arī man Arvīds šķita simpātisks, un sākās mūsu draudzība,” smaidot atceras R.Āboltiņa.
Viņa tolaik gājusi uz deju mēģinājumiem, dziedājusi arī korī. “Arvīds gan nenāca, darba viņam bija daudz, bet man ļāva iet. Pēc divu gadu draudzības reģistrējām savas attiecības oficiāli, bet kāzas nerīkojām. Tēvs bija tas, kas pamudināja sarakstīties, jo gana ilgi jau esot draudzējušies. Reģistrējāmies Jaunannas pašvaldībā. Tēvam 17.novembrī bija vārdadiena, un tad pēc reģistrēšanās kopā ar ģimenes locekļiem un draugiem nedaudz pasēdējām. Tās arī bija mūsu kāzas. Bet mēs neskumstam, ka nebija grandiozu svinību. Ne jau tas ir galvenais,” saka R.Āboltiņa.
Pēc gada jaunajā Āboltiņu ģimenē piedzima dēls Mārtiņš, vēl pēc kāda laika – meita Mārīte. “Mārtiņš mums ir Ziemassvētku bērniņš, jo piedzima 25.decembrī. Gada jubileju Mārtiņam svinējām jau Kalncempju pagastā, jo Ottes dzirnavās vajadzēja melderi, šo darbu uzņēmās Arvīds, un ar ģimeni pārcēlāmies uz Kalncempjiem. Tā viss mūžs mums te ir pagājis,” stāsta R.Āboltiņa.
Kopā mājās un darbā
Plecu pie pleca Rita un Arvīds ir nodzīvojuši visu mūžu gan mājās, gan darbā, jo abi kopā arī strādāja Ottes dzirnavās. “Nebija jau laika vienam otram apnikt, lamāties vai domāt par šķiršanos – dzirnavās darba vienmēr bija daudz, arī cilvēki visapkārt. Tad nevar ne strīdēties, ne naidoties,” smaida A.Āboltiņš.
Arvīds jau 1946.gadā sāka strādāt par mācekli Ottes dzirnavās. Pēc tam apmeklēja kursus un nokļuva darbā Jaunannā, tad atpakaļ Ottes dzirnavās. Arī Rita ilgus gadus strādājusi par melderi. Kopā viņi taisījuši gardāko mannu un putraimus tuvākajā apkārtnē. Lai arī darbs dzirnavās ir balts un tīrs, tas reizē ir arī ļoti grūts. Āboltiņi neslēpj, ka tagad viņus ir piemeklējušas dažādas veselības problēmas. “Toreiz jau par to nedomājām – darbs bija jādara. Viens pats nemaz dzirnavās nevarēja pagūt visus darbus – malšanu, putraimu taisīšanu, arī dīzeļmotors jāpieskata. Savulaik bija ūdens turbīnas, bet tās salūza. Kad Viktors Ķirps veidoja Ates muzeju, viņš tās atjaunoja. Toties kolhoza laikos bija mazāk malšanas,” stāsta A.Āboltiņš.
Palīdzēja veidot Ates muzeju
R. un A.Āboltiņi dzīvo skaistā vietā – cieši blakus Ates muzejam, tādēļ viņu acis ir vērojušas, kā muzejs tapis, un viņu rokas palīdzējušas tā veidošanā. “Abi kopā ar vīru atjaunojām veco vilnas vērptuvi, krāsojām logus un sienas. Arvīds palīdzēja Viktoram Ķirpam apbraukāt mājas un vest uz muzeju senās mantas. Kad cilvēki dzirnavās jautāja pēc meldera, teicu, ka klamus vāc. Bet tā ir liela, liela bagātība, kas muzejā apkopota un saglabāta,” atzīst R.Āboltiņa.
Viņa neslēpj, ka arī muzejā nostrādātie gadi nebija viegli – savulaik R.Āboltiņa bija Ates muzeja gide. Viņa izglītoja ekskursantus par senajiem latviešu darbiem, stāstīja, kā rodas bīdeļmilti, manna, putraimi.
“Gide biju viena pati, bet ekskursantu bija ļoti daudz – vēl nebija viena grupa izvadāta, kā otra jau bija klāt! No rīta agri gāju, vakarā līdz ar krēslu tiku mājā. Vīrs jau uztraucās un sauca, lai nāku mājās. Bet kā lai atsaka, ja krēslā iebrauc muzeja teritorijā autobuss un ekskursanti lūdzas, lai parāda, jo no tālienes braukuši. Sešus gadus nostrādāju un secināju, ka jābeidz šis darbs, jo jau miegā par muzeju vien runāju,” saka R.Āboltiņa.
Makšķerē un cep tortes
Āboltiņu albumos glabājas arī fotogrāfijas, kad Ates muzejā ir uzņemti precinieki. Arvīds lepni rāda savas meldera bildes – baltu muti, miltiem klātu. Bet Rita atminas, cik savulaik daudz gardu maizes kukulīšu izcepusi – gan rupjo, gan saldskābo.
“Mēs labprāt arī tagad dzirnavās strādātu, bet deviņdesmito gadu beigās paši bijām liecinieki, kā aizblombēja dzirnavas, ar naglām durvis aiznagloja, bet iekšā palika cilvēku atvestie graudi un samaltie milti. Tos pēc tam dabūjām, bet strādāt vairs dzirnavās nedrīkstēja. Ja būtu atļauts, vēl šodien tās strādātu. Pircēji bijuši daudzi, pēdējais solīja atjaunot dzirnavu darbību, bet nekas vēl nav noticis,” skumji atzīst R.Āboltiņa.
Arvīda vaļasprieks savulaik bija medības, bet no tām nācās atteikties veselības dēļ. Toties kaismīgs makšķernieks viņš ir vēl joprojām. “Tepat dambī makšķerēju. Lielākais loms ir vairāk nekā kilogramu smags līnis. Tur dzīvo skaista, liela līdaka – daudzi to grābsta, bet neviens nav vēl noķēris. Arī man tā mieru nedod,” saka Arvīds. Savukārt Rita prot cept gardas tortes un darīt aromātisku vīnu.
Bērni pārsteidz zelta kāzās
R.un A.Āboltiņi atzīst, ka vecumdienās vientuļi nejūtas, jo viņus bieži apciemo meita un dēls, arī mazbērni. “Meita strādā Annas pagasta pasta nodaļā. Dēls ilgus gadus bija autobusa šoferis, bet tagad Alsviķos strādā par kurinātāju. Mazdēls Armands ir galdnieks, mazmeita Dace ir šuvēja, bet Jānītis vēl mācās pamatskolā. Otra mazmeita Gunita Rīgā studē un strādā bankā, bet Pēterītis arī mācās vēl pamatskolā,” stāsta Rita.
Zelta kāzās bērni un mazbērni viņiem sarūpēja ļoti patīkamu pārsteigumu, aizvedot izstaigāt jaunības dienu takas Jaunannā. “Jaunannā iepazināmies un apprecējāmies, tāpēc likām ziedus Pededzē, dzērām šampanieti, gājām pa veco Zaķusalu, pa veco taciņu uz mežniecības pusi, apskatījām tēva mājas, Ezeriņos un Alūksnē nolikām ziedus pie savu vecāku atdusas vietām. Bet pie meitas ģimenes Annā bija svinības. Tas no bērnu puses bija ļoti jauks pārsteigums – paldies viņiem par to,” saka Rita.
Pirms 25 gadiem viņi Kalncempju pagastā kopā ar citiem pāriem svinēja sudrabkāzas. “Toreiz kādreizējā Kalncempju tautas namā tika rīkots svinīgs pasākums sudraba pāriem un viņu ģimenēm, kā arī pāriem, kas atzīmēja citas kāzu gadadienas. Sudrabkāzas toreiz bija četriem pāriem. Tas bija jauks pasākums,” viņi atceras.
Ir jāpiekāpjas otram
Arvīds atzīst, ka ir nodzīvojis mūžu kopā ar brīnišķīgu sievieti. “Ir jau viņai arī savi niķi un stiķi, bet mani bārusi nekad nav – vienmēr saprotoša un mīļa,” viņš saka. Bet Rita uzsver, ka vīrs nekad nav bijis slinks.
“Tagad mums ir sava neliela saimniecība. Kamēr es daru rīta darbus ārā, viņš man ir jau pagatavojis brokastis,” saka Rita.
Jautāti sniegt jaunajiem pāriem padomu, kā ilgus gadus kopā draudzīgi nodzīvot, viņi atzīst, ka galvenais ir saticība un prasme pielāgoties otram.
“Jāmāk pielāgoties un katrā situācijā rast tādu risinājumu, lai abiem būtu labi, tādēļ reizēm vajadzīga tomēr arī prasme piekāpties otram. Ir grūti dot padomu, kā audzināt bērnus, bet vienu gan varam pateikt – viegli tas nav. Ne velti saka: mazs spiež klēpi, liels -sirdi,” saka Arvīds.
