Skolotāju dienā 30 izcili izglītības un zinātnes darbinieki saņems Izglītības un zinātnes ministrijas balvu – Goda diplomu un naudas prēmiju – 500 latus.
Skolotāju dienā 30 izcili izglītības un zinātnes darbinieki saņems Izglītības un zinātnes ministrijas balvu – Goda diplomu un naudas prēmiju – 500 latus. Starp tiem ir Alūksnes ģimnāzijas vizuālās mākslas skolotājs Andis Jauniņš. Viņam balva piešķirta par radošu un kvalitatīvu pedagoģisko darbību.
“Ir jauki saņemt valsts atzinību. Nav ko slēpt, tas ir patīkami, tāpat kā jebkura pateicība. Tiesa, par to paldies jāsaka maniem kolēģiem, direktorei un Alūksnes rajona Izglītības pārvaldes darbiniekiem. Viņi mani pieteica apbalvojumam,” atzīst A.Jauniņš.
Audzēkņu panākumos – skolotāja darbs
Katru gadu olimpiādei ir noteikta tēma. Pagājušajā mācību gadā tēma bija jūgendstils, kam pastiprināti pievērsās stundās. “Pārrunājām klasēs šo stilu, kādas kompozīcijas, līnijas, krāsas un zīmuļus izmantot. Tiesa, vizuālu informāciju var gūt galvenokārt no literatūras, izdrukām, diapozitīviem, plakātiem. Vispirms ir olimpiāde klasēs. Labākos darbus – divus vai trīs – skolas olimpiādei izvēlas paši skolēni. Protams, visās klasēs nav vienlīdz labi zīmētāji. Tad ir rajona skolēnu olimpiāde, no kuras izraugās darbus valsts olimpiādei,” skaidro skolotājs. Viņš uzsver, ka pilsētas skolās tomēr ir vairāk skolēnu nekā lauku skolās, tāpēc izvēles iespējas ir lielākas. Tomēr ir apbrīnojami, ka pēdējos gados trīs labāko skolēnu darbi gūst pirmās vietas valsts olimpiādē.
A.Jauniņš norāda, ka liela nozīme ir Alūksnes mākslas skolai, kur daļa olimpiāžu uzvarētāju gūst profesionālu ievirzi. “Tomēr nevar noliegt, ka mūsu novadā ir gan zīmēt gribētāji, gan dabas doti talanti,” spriež skolotājs. Viņš atzīst, ka vizuālās mākslas stundās maz var paspēt. Tā ir tikai viena stunda nedēļā – 40 minūtes. Mācību gada laikā ir 35 mācību nedēļas, tātad – tikpat stundu. Tas nozīmē, ka to pašu varētu izdarīt vienā nedēļā, ja katru dienu strādātu piecas stundas. Tāpēc bērni strādā paši papildus. “Pastāv uzskats, ka katrā skolēna darbā līdz 50 procentiem ir skolotāja darbs. Protams, ne jau tiešā nozīmē. Vai ir tieši tik, grūti teikt, bet daudz gan. No nekurienes nekas nerodas. Jāmācās!” pārliecināts A.Jauniņš.
Patīk gleznot, negaidot iedvesmu
Viņš pats vizuālajai mākslai pievērsies tikai vidusskolas klasēs, kad skolotāji aicināja noformēt dažādus materiālus. Piemēram, krievu valodas skolotājai vajadzēja A.Puškina, V.Majakovska portretu, un Andis zīmēja. Acīmredzot viņa zīmētāja ķēriens bija ievērots. “Grūti teikt, vai man ir liels Dieva dots talants. Klausos, ka citi runā par iedvesmu un mūzas atlidošanu… Es neko tādu neesmu sajutis. Vienkārši ir jāpiespiežas un jādara. Profesionālās iemaņas iegūst mācoties. Pašmācībā tas iespējams tikai 30 gados, bet akadēmijā – 5 gados,” spriež A.Jauniņš.
Tomēr viņš secina, ka kaut kas ir dots, jo māksla patīk, bet tehnika – ne. “Mūsu ģimenei bija pazīstams mākslinieks. Viņš paskatījās manus darbus un ieteica mācīties kursos, ja vēlas mācīties tālāk. Izvēlējos Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu, kas tagad ir Rīgas dizaina un mākslas koledža,” atklāj A.Jauniņš. Kursos viņš bija vienīgais lauku zēns starp galvaspilsētas māksliniekiem, kā toreiz pašam likās. Lai gan bija nobijies, tomēr tika uzņemts. Turklāt vajadzēja parādīt arī gleznošanas prasmi.
Tā likta lietā visu laiku, lai gan nekad nav bijusi galvenā. “Reizēm kaut ko uzgleznoju, bet ļoti maz atliek laika. Kad pēc stundām aizeju mājās, vairs negribas gleznot. Turklāt ar skolotāja algu nevaru uzturēt ģimeni, tāpēc priekšroka ir papildu darbiem, lai gan labāk patīk gleznot, nevis gatavot vizītkartes.
Prot gan paslavēt, gan prasīt
Pēc studijām Andis sāka strādāt Alūksnes sovhozā par mākslinieku noformētāju. Protams, vajadzēja zīmēt partijas saukļus un transparentus, bet bija arī savs labums. A.Jauniņš iemācījās strādāt ar koku, jo blakus viņa darbnīcai bija galdniecība. Tagad var ne tikai gleznai rāmi pats izgatavot, bet arī aizvietot darbmācības skolotāju. Kad sākās Atmodas gadi, Alūksnes ģimnāzijas direktors Gunārs Stradiņš viņu uzaicināja strādāt par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju. A.Jauniņš iestājās Mākslas akadēmijas pedagoģijas nodaļā, ko beidza neklātienē.
Kā prasmi zīmēt, gleznot iemācīt audzēkņiem? “Grūti,” saka skolotājs. Klasē ir vairāk nekā 20 skolēni. Tas nozīmē, ka katram var tērēt apmēram minūti. “Ne visiem zīmēšana padodas. Ja kaut ko dara, tad neapmierinošu atzīmi nelieku. Protams, vienmēr gribas, lai darbs ir labāks, bet vajag arī paslavēt. Skolēni saka, ka reizēm piekasos. Tomēr piespiežoties var izdarīt labāk,” apgalvo A.Jauniņš. Sākumskolas klasēs gandrīz visi ir mazi mākslinieki. Lūzums ir 6.klasē, kad bērni saprot – nevar vairs zīmēt kā agrāk, bet ne visi spēj labāk. “Vizuālā māksla nav viegls mācību priekšmets, kā nereti uzskata. Tiesa, tas ir īpašs, jo zīmējumā katrs izpauž sevi. Tajos parādās katra bērna dvēsele, turklāt katram ir vajadzīgs sevi kaut kā izteikt,” skaidro skolotājs.
Viņš negrib piekrist vērtējumam, ka ir īpaši labsirdīgs un saprotošs skolotājs. “Strikti pasaku, ka ir jādara. Klasē anarhija nevar būt. Uzskatu, ka skolotājs ir skolotājs. Viņš ir savā dzīvē vairāk redzējis un sasniedzis, tāpēc čomiskas attiecības ar skolēniem nevar būt,” uzskata A.Jauniņš. Viņš vēl arvien respektē savus skolotājus. Atceras, kā sēdēja solā, acis nodūris, un klausījās atziņu, ka tikai mākslinieks var liet asfaltu cerībā, ka izaugs puķes. Tiesa, viņa darbi tika labi novērtēti. “Varbūt skolotājs izmantoja šoka terapiju?” pieļauj A.Jauniņš.
***
Par Andi Jauniņu
– Ģimnāziste Santa Jaunkalne:
Skolotāja Anda Jauniņa padoms man vienmēr ir noderējis. Viņš stundās ir atsaucīgs un izpalīdzīgs, korekts un prasīgs. Diemžēl 10.klasē vizuālās mākslas stundu vairs nav. Es apmeklēju rasēšanas fakultatīvu. Lai gan tās ir ārpusstundu nodarbības, skolotājs vienmēr ir sagatavojies. Viņš skolēnus rosina iesaistīties konkursos un olimpiādēs. Pagājušajā mācību gadā es ieguvu pirmo vietu gan skolas, gan rajona olimpiādē, bet diemžēl valsts vizuālās mākslas olimpiādē neguvu panākumus. Tomēr skolotājs atrada īstos vārdus, lai mani uzslavētu.
– Ģimnāziste Ilva Kļaviņa:
Domājot, kā lai raksturo šo jauko, inteliģento un pozitīvo skolotāju, atkal un atkal acu priekšā uzaust pretim nākošs un smaidošs vīrietis ar žurnālu rokās. Uz vizuālās mākslas stundām vienmēr esmu gājusi ar prieku un domu, ka atkal varēšu zīmēt, relaksēties un piepildīt sevi ar gaišām laba garastāvokļa krāsām. Un ne es viena ar šādām emocijām devos uz skolas ceturto stāvu, kur atrodas vizuālās mākslas kabinets. Sajūta viņa stundās ir tāda, it kā atrastos savā ierastajā vidē, lai gan ar vizuālo mākslu nodarbojāmies tikai 40 minūtes nedēļā. Kā viņš to ir panācis, man nav ne jausmas. Droši vien ar savu pozitīvismu, ko izstaro, ne reizi neatteikdams palīdzēt un uzsmaidot. Par ko es skolotāju apbrīnoju? Viņš ir cilvēks, kurš pat dusmojas mīlīgi. Pirmajā mirklī liekas tik nopietns, nosvērts un gudrs, bet patiesībā ir labsirdīgs cilvēks, kas man atmiņā paliek ar jaukiem, inteliģentiem jokiem. Tik omulīgs, tik čakls un strādīgs. A.Jauniņš ir visjaukākais vizuālās mākslas skolotājs. Labāku pozitīvu piemēru mūsu augošajiem puišiem grūti iedomāties.
– Skolniece Ilva Silbauma:
Skolā galvenās ir zināšanas. Bet ko darīt ar dvēseles lietām? Kā vēl labāk varētu izteikt tās izjūtas, ja ne paņemot zīmuli un uzzīmējot, reizē izdzēšot no sirds? Paldies skolotājam Andim Jauniņam, kas mūsu sapņus, ieceres un vēlmes palīdz izlikt uz papīra! Kas būtu, ja mums šī iespēja tiktu liegta? Droši vien visu paturētu sirdī uz mūžu.
No materiāliem, kas pievienoti ieteikumam gada balvai
