Vecais vīrs, ienākdams “Dzirksteles” redakcijā, šķita nedaudz apjucis.
Vecais vīrs, ienākdams “Dzirksteles” redakcijā, šķita nedaudz apjucis. Strauji paraudams aiz naga cepurei, uz kuras uzraksts “American club” vēstīja, ka tā nav nekāda parasta galvassega, viņš uzmanīgi novietoja uz grīdas nelielu iepirkumu maisiņu. No tā atskanošais stikla trauku radītais troksnis lika nojaust par nešļavas vērtīgo saturu. Sakārtojis tumšās brilles, vīrs lēnītēm noslīga krēslā, atspiezdams galvu ar plaukstu.
“Zini, šonakt pa sapņiem kāda balss man pavēlēja atnākt uz redakciju un izstāstīt savu dzīvi, citādāk nevarēšu mierīgi dzīvot. Es visu savā dzīvē paredzu sapņos, bet neko nevaru darīt, lai redzēto atvairītu. Pie visa ir vainīga mana sievasmāte – burve. Būtu es to zinājis jaunībā, nekad neņemtu viņas meitu par sievu, bet ko nu vairs. Ne sievas, ne sievasmātes vairs nav šai pasaulē, tomēr visu laiku jūtos tā, it kā būtu salaulāts ar otro. Lai tu to saprastu, sākšu ar jaunības gadiem.”
“Kā man jūs godāt?” vaicāju. “Vai tas tik svarīgi, ja gribi, sauc mani par Rūdolfu.” Vienojamies, ka īsto vīrieša vārdu paturēsim tikai mūsu abu zināšanai.
Palīdz “polušaloks”
“Mani vecāki savulaik izceļoja uz Baškīriju. Esmu tur piedzimis, uzaudzis, skolojies, iemīlējies un apņēmis sievu. Jaunībā biju kā traks uz meitām. Čikilgadādes sādža atradās septiņus kilometrus no vietas, kurā dzīvoju, bet tas bija nieks, lai ietu uz ballēm. Zaļumballē, kas notika 24.jūnijā, man iepatikās kādas meitenes balss. Biju nolēmis, ka pēc dejām pavadīšu viņu uz mājām, bet, lai to varētu darīt, vajadzēja piedalīties tā sauktajā “polušalokā” – lauzties ar citiem puišiem, kuri arī bija viņu uztīkojuši. Uzvarēju. Pēc balles vēl citkārt sešas reizes biju pie meitenes mājās, bet cik tad ilgi tā – paslepeni – staigāsi. Nolēmām rīkot kāzas. Nojautu, ka līgavas mātei īpaši neesmu pa prātam, bet sākumā arī īpaši nīsties nenīdāmies. Tika gatavots alus, kauti lopi, kā jau gatavojoties svinībām. Pēc kāzām pārcēlos dzīvot pie sievas. Biju dzirdējis, ka sievasmāte prot burties, bet tā īsti tam neticēju, tāpēc nolēmu viņai paprasīt, vai tā ir taisnība. Manu jautājumu dzirdēdama, palika tāda jocīga. Arī pārējie sādžas vīri pieteica, lai es esot uzmanīgs, ja kaut kas nepatikšot, cietīšot pats un sieva. Kad redzēju, cik aukstasinīgi viņa spēj nosist cūku, drebuļi skrēja pār kauliem. Domāju, ar ko esmu sapinies, jāšķiras, bet sievasmāte, to nojauzdama, tā arī pateica: “No manis un manas meitas tiksi vaļā tikai tad, kad es pati to gribēšu!” Tā arī neesmu ticis līdz pat šai dienai,” Rūdolfs noskurinās.
Piebur slimību
“Trīs pirmos gadus nodzīvojām itin labi, bet tad sievasmāte, sapratusi, ka neesmu tāds cilvēks, kas viņai pa prātam, ka nepakļaujos viņas vēlmēm, sāka izmantot burvestības pret mani. Viņa ārstēja arī citus sādžas ļaudis. Man tā tautas nemitīgā staigāšana apnika, tāpēc teicu, ka māja nav slimnīca, kur katrs var nākt, kad vien grib. “Gan tu redzēsi slimnīcu!” viņa noteica. Tā arī notika. Rīkojām cūku bēres. Tikko dzīvnieks bija uzšķērsts, sievasmāte ar abām rokām sāka jaukties pa tā iekšām, īpaši apglāstīdama plaušas un skaitīdama man nesaprotamus vārdus. Pēc mēneša sieva ar plaušu vainu nonāca slimnīcā, nedaudz vēlāk turpat nokļuvu arī es. Uzzināju, ka visi sievasmātes neieredzētie viņsaulē aizgājuši ar plaušu, kuņģa un zarnu kaitēm. No slimības kaut kā izķepurojos. Tolaik biju jauns, mīlēju sievu un nekā nebijos, tomēr arvien vairāk sievasmātes dēļ sākām abi strīdēties, tāpēc izlēmām, ka nopirksim sev māju, lai sievasmāte dzīvo viena pati, bet ar to nekas nebeidzās. Viņa savas burvestības turpināja, tāpēc piekodnājām, lai pie mums viņa nenāk. Bērniem atļāvām vecomāti apciemot, aiznest ēdienu, pienu un citu pārtiku. Sādžā dzīvoja sieva, saukta par Gurķeni, arī pilna visādām gudrībām. Viņa ieteica, lai tad, kad sūtu sievasmātei pienu, tam piemetu klāt trīs šķipsnas sāls, tad viņas buršanās man nekaitēšot. Tolaik labprāt dzēru svaigas vistu olas, bet vēl šodien nesaprotu, kā tas varēja būt, ka, izdzerot olu, mutē bija lupatas gabaliņš, lai gan vistas tika ar labu barību ēdinātas. Izrādījās, ka viņa mājputnus kādu laiku cītīgi vērojusi. Sievasmātes rokās bija nonācis arī mans rokas pulkstenis, ko pēc tam nevarēju nēsāt, jo roka piepampa, bija dedzinoša sajūta un pamatīgs apsārtums, kas kāpa uz augšu. Sāku nēsāt pulksteni kabatā. Arī traktoru viņa spēja noburt. Domāju – galu dabūšu, traktors iet uz priekšu, bet nav vadāms, ne stūre, ne bremzes neklausa, bet sievasmāte stāv lauka malā, kaut ko pie sevis skaita un skatās, kas ar mani notiks.
Uz Latviju
“Baškīrijā nodzīvoju līdz 59 gadu vecumam un 1986.gadā ar sievu atbraucām uz Latviju. Pirms tam sievasmāte saslima. Piekodināju sievai, lai tad, kad viņas māte mirs, nedod mirējai roku, jo tad buršanās spēks tiks nodots meitai. Sieva dievojās, ka neesot mātei devusi roku, bet, ej nu sazini, kā tur bija. Kad sievasmāte nomira, katru nakti redzēju viņu sapņos, domāju, kas tad nu. Vēl tagad atminos ainu: sievasmātei māja zem zemes, kalns un manas sievas seja saskatāma caur kaut kādām pudelēm. Nevarēju pat iedomāties, ka nedaudz vēlāk pēc mana zīmīgā sapņa sieva sāks stipri dzert. Ieradāmies Gulbenes rajonā, apmetāmies kādā pagastā, sameklējām darbu. Cerēju, ka būsim no sievasmātes burvestībām pasargāti, bet nekā. Viņa turpināja man sapņos atkal nelikt miera. Ar sievasmāti cīnījos sapņos, ar sievu – dzīvē. Viņa varēja dzert pusmēnesi, tā paspēlējot lielāko algas daļu un tiekot pazemināta amatā. Visādi izmēģinājos viņu no tā atturēt, bet nebija manos spēkos. Nolēmu, iešu prom no sievas. Tā arī izdarīju, jo pēc viņas izdarībām sapratu, ka sievasmāte meitai tomēr nodevusi savas spējas. Kad sieva pirms trīs gadiem nomira, pat uz bērēm neaizgāju. Nespēju, jo laikam pārāk daudz biju piedzīvojis, ne visu izstāstīt, ne kādam uzrakstīt. Savulaik esmu ar utīm cīnījies, kas parādījās pēc tam, kad visapkārt manai istabai un guļvietai sieva bija izlikusi mazus akmentiņus. Tās pieveicu tikai tad, kad akmeņus no istabas izmetu. Lai pasargātu sevi no burvestībām, pat karoti sāku visur nēsāt līdzi, izrādījās, ka arī tā der par buramo ieroci. Arī dažādas velnišķības piedzīvoju. Man atveda sausu malku, bet nekādi nevarēju to aizdedzināt. Pasaucu talkā kaimiņieni – viņai malka iedegās. Atkal mēģināju pats – nekā. Iepriekš jau biju nosapņojis, ka pilna māja ar dūmiem, caur kuriem pavīd sievasmātes seja. Tad manu istabu apsēda savādas mušas. Visādi ar tām cīnījos, bet sievasmāte sapņos par mani tikai smējās. Nezināju, ko iesākt, līdz beidzot palīdzēja to izsvēpināšana. Visādas neparastas lietas ar mani notiek līdz pat šim brīdim. Tu droši vien domā, ka uz vecumu esmu jucis. Nekā nebija! Pie visa vainīga tā burve.”
Zīmīgie sapņi
Rūdolfs pārlūko iepirkumu maisiņu, tad pieklust un brīdi raugās laukā pa logu. “Zini, es nevienam vīrietim neiesaku nonākt sakarā ar burvi. Pat mirusi būdama, tā vajā sev netīkamus cilvēkus.” Atkal brīdis klusuma. “Bet tagad par zīmīgajiem sapņiem, ko jau pieminēju. Tiklīdz sapņos redzu sievasmāti vai sievu, zinu, ka mani piemeklēs slimība. Pirms kāda laika redzu – sieva saliekusies mazgā grīdu, pēc mazgāšanas nespēdama atliekties. Pēc kāda laika mani piemeklē locītavu kaites. Redzu sapnī, sieva sēž pie galda un ēd, pēc laika – man kuņģa problēmas. Tā – visu laiku. Pie ārsta negāju, jo zināju, kas kaitēm par iemeslu. Pie visa vainīgs sātans, tērpies mirušās sievasmātes brunčos. Bija laiks, kad domāju, ka nomiršu, bet, re, vēl esmu dzīvs. Arī visādas dīvainas skaņas esmu dzirdējis tur, kur vispār nekas neskan. Ir tāda sajūta, ka mani apsēdusi sievasmātes un sievas dvēsele. Tu domā, ka esmu vecumā sajucis, bet tā nav. Ar mani notiek lietas, kam nerodu izskaidrojumu. Pilnībā vēl neesmu ticis vaļā no burvestībām. Esmu meklējis palīdzību arī pie dziedniekiem un gaišreģiem, bet viņi nevar man palīdzēt. Sievasmātes burvestības esot stiprākas. Interesanti, ka sapņos sievasmāte runā sievas balsī un otrādi. Bieži vien satrūkstos, tās dzirdot. Ar prātu saprotu – abas mirušas, bet tās balsis – kā dzīvas. Stāstu paziņām, viņi smejas, ka es esot miegā balsis dzirdējis, bet tā nav – tas notiek tādā dīvainā brīdī, kad esmu it kā nomodā, it kā grasos iemigt.”
Rūdolfs nevar vien beigt stāstīt savus piedzīvojumus un zīmīgos sapņus, kuros redz tikai abas jau minētās sievietes. “Visvairāk man sāp sirds, ka tagad, kad viens kuļos pa dzīvi, jo bērniem pašiem savas darīšanas, joprojām sievasmāte no manis neatlaižas. Tiklīdz kāds no bērniem atbrauc ciemos, pēc neilga laika mani piemeklē slimība. Nu neesmu es jucis, neesmu! Pasaule ir pilna ar dažādām burvestībām, kas cilvēku spēj novest pie gala, ja nezināsi, kā tām stāties pretim,” pārliecināti saka Rūdolfs, tad ceļas, salūko nešļavu, sakārto amerikānisko cepuri un dodas projām. “Gribat ticat, gribat neticat,” viņš piebilst atvadu sveiciena vietā.
