Novembra pelēcīgums un migla valsts svētku nedēļas laikā ir fons, uz kura varam apliecināt, ka arī visdrūmākajā laikā var dzimt gaisma gan no svecītēm, gan no mūsu sirdīm. Katra laba doma un darbs kļūst par apliecinājumu tam, ka spējam dot savu daļiņu, lai valsts augtu spēkā un lepnumā. Taču nevaru piekrist, ka tāpēc ir vajadzīga labo darbu nedēļa, patriotisma nedēļa un tamlīdzīgas akcijas, pēc kurām skrupulozi saskaita, cik labo darbu paveikts un cik cilvēku tos darījuši. Turklāt tie pārsvarā ir ikdienišķi darbi: palīdzība vientuļiem veciem cilvēkiem, parka sakopšana… Arī sarkanbaltsarkano lentīšu locīšana un dalīšana acīmredzami kļūst par ārišķīgu kampaņu bez emocionāla satura, aizmirstot valsts svētku būtību. Nav katrā ziņā jāpiesprauž lentīte, lai visi redz, kāds esi patriots. Aizdedz sveci savas mājas logā kopā ar saviem mīļajiem, lai varat tajā raudzīties klusējot! Pirms vairākiem gadiem teologs Juris Rubenis aicināja vismaz pusstundu paklusēt, lai saprastu, kas mums un valstij tiešām ir vajadzīgs. „Tā varētu būt pati dziļākā svinēšanas forma,” atzina J.Rubenis.
Manuprāt, ārišķīgas formas un izteiksmes meklējumi dominē arī pār lugas saturu Viestura Kairiša režisētajā izrādē „Uguns un nakts”. Neesmu vienīgā, kas uzskata, ka Raiņa Lāčplēsis, kas tautas apziņā ir folklorizējies, tiek piesmiets un vulgarizēts. Pats režisors atzīst, ka, viņaprāt, Lāčplēsis ir „no meža iznācis traktorists, pilnīgs lohs”. Bet kā tad ar Lačplēša Kara ordeni – Latvijas augstāko militāro apbalvojumu? Ar ko tas saistīsies jauno teātra skatītāju apziņā? Taču var piekrist V.Kairiša viedoklim, ka lugas izrādes varoņos iespējams saskatīt mūsdienu politiķus – mums ir sava Laimdota, Spīdola ar ugunīgiem matiem un Kangaru vispār – līdz kaklam. Tiesa, Lāčplēša vietā bija tikai „lācītis”.
Pēc diviem gadiem svinēsim Latvijas valsts simtgadi. Ir pārciesti kari un iznīcība, lai izcīnītu brīvību. Pat vislielākā posta brīžos ir atrasts spēks atkal celties un darīt visu, lai valsts atdzimtu. Arī tagad ir kritisks brīdis, kas liek domāt, ka Latvija atrodas tādu spēku varā, kuru vārdiem nevar ticēt un kuru solījumiem nav vērtības. Tas nerosina domas par svinēšanu. Tomēr, ja esam īsti patrioti, izjūtam piederību un atbildību par savu valsti, tās kultūras mantojumu un senčiem, kā arī savu līdzdalību tās uzplaukumā. Svarīga ir katra pilsoniskā pozīcija. Tāpēc uzdāvini savai valstij vienu labāku, iecietīgāku, patiesāku, mīlošāku un gudrāku cilvēku! ◆
