Trešās dienas rīts, ko pavadām Somijā, sākas ar izbraukumu uz nelielu villu “Elfvik”, kas atrodas Somu jūras līča krastā Lājalahti dabas rezervātā netālu no Espo pilsētas.
Trešās dienas rīts, ko pavadām Somijā, sākas ar izbraukumu uz nelielu villu “Elfvik”, kas atrodas Somu jūras līča krastā Lājalahti dabas rezervātā netālu no Espo pilsētas.
Villa atrodas mežā, tāpēc bijusi piemērota Vides informācijas un izglītības centra izveidei.
Jūgendstila ēkas, kas pēc arhitekta Maurica Gripenberga projekta būvēta 1904.gadā, īpašniece bijusi baronese Elvīra Standertskjolda. Villas īpašniekiem nebijis mantinieku, tāpēc viņi to novēlējuši pašvaldībai, lai ar tās līdzdalību tajā izveidotu iestādi, kas nodarbotos ar dabas aizsardzības jautājumiem.
Lājalahti rezervāta teritorija aizņem 200 hektārus ar niedrājiem apaugušas teritorijas, kas arī iekļauta īpaši aizsargājamo dabas teritoriju “Natura 2000” sarakstā. Tāpat kā citviet arī šajā teritorijā apmēram 30 hektāri ir izpļauti un pļavas nogana savvaļas govis. Teritorijas apskatei ierīkota dabas taka, kurā neiztrūkstoši ir arī putnu novērošanas torņi.
Savdabīgs mācību process
Vides informācijas un izglītības centra vadītāja Rita Pulkinena šo izglītojošo iestādi sauc vienkārši – par Dabas skolu, kas nodibināta 1991.gadā, bet sabiedrībai pieejama tā kļuvusi gadu vēlāk. Viņa stāsta, ka Somijā ir raksturīgi dabas aizsardzības jautājumus skatīt kompleksi, jo viens ir vērot vidi dabā, bet otrs – šos vērojumus papildināt ar teorētiskām zināšanām. Tāpēc arī villā izveidotas vairākas mācību klases, aprīkotas ar visu nepieciešamo, lai bērni dabas mācības stundās veiktu laboratorijas darbus, varētu skatīties videofilmas par dabu, ierakstā klausīties putnu balsis un tamlīdzīgi. Pēc tam skolēni dodas dabā, lai ar binokli vērotu putnus, bet ar lupas palīdzību aplūkotu mežam raksturīgo faunu. Arī mums, ejot pa dabas taku, bija iespējams vērot, cik cītīgi skolēni aplūko apsūnojuša koka stumbru un pēc tam izdara ierakstus novērojumu burtnīcā. Vairākās telpās izkārtota savdabīga pastāvīga ekspozīcija, kurā skatāmi dažādu mazo zvēru izbāzeņi, putnu ligzdu, olu un citi dzīvās dabas paraugi. R.Pulkinena stāsta, ka skolu pieprasījums pēc nodarbībām Dabas skolā esot tik liels, ka klasēm vajagot pacietīgi gaidīt rindā. Centrā bērniem nodarbības notiek vienu dienu no rīta līdz vēlai pēcpusdienai. Dabas taka līča krasta pļavās izveidota 700 metru garumā un pielāgota tā, lai pa to varētu pārvietoties ikviens. Tā tapusi ar Espo pilsētas un valsts atbalstu.
Telpas izīrē pasākumiem
Villā “Elfvik” maksimāli saglabāts tās vēsturiskais interjers, no kura dveš senatnes elpa, ko pastiprina tumša griestu un sienu koka apdare, villas īpašnieku fotogrāfijas, interesanti veidotās krāsnis un mēbeles. Vienu telpu centrs labprāt izīrē saviesīgu pasākumu rīkošanai, tādējādi gūstot papildu līdzekļus, ko izmanto tehniskā aprīkojuma iegādei.
Ik gadu villu apmeklē 30 000 cilvēku. Centra uzturēšanai un piecu tā darbinieku algošanai pašvaldība katru gadu izlieto apmēram 300 000 eiro. Lājalahti dabas rezervāts arī ieguvis īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu,tāpēc daļu līdzekļu piešķir arī Eiropas Savienības fondi.
Espo pilsētā, kas ir starp jaunākajām pilsētām Helsinku tuvumā, dzīvo vairāk nekā
200 000 iedzīvotāju. Pilsētu par dzīvesvietu labprāt izvēlas ļaudis no dažādām Somijas vietām.
Pieckārt lielāka par Latviju
Somija ir piecas reizes lielāka par Latviju un sadalīta piecās lēnēs (reģionos), sestā lēne ir Ālandu salas, kas atrodas valsts ziemeļu daļā. Šajās lēnēs ir 430 mazākas pašvaldības. Iedzīvotāju skaits ir 5,1 miljons, kas ir divas reizes vairāk nekā Latvijā. Lielākā apdzīvotība vērojama Helsinku apkārtnē, bet vidējā apdzīvotība ir 15 cilvēki uz vienu kvadrātkilometru. Somijā ir vairāk nekā 50 000 ezeru, kas aizņem apmēram 10 procentus valsts teritorijas. Pēc gadiem ilgas atrašanās Zviedrijas pakļautībā Somija kļuva par Krievijas sastāvdaļu, bet neatkarību ieguva 1917.gadā, iespējams, ka tāpēc Somijā ir samērā daudz līdzības ar Zviedriju.
Arī Somijas galvaspilsēta Helsinki, kas dibināta pēc Zviedrijas karaļa Gustava I pavēles 1550.gadā, man šķita jauna, plašuma izjūtu radoša pilsēta, kurā ir daudz interesantu un mūsdienīgajai arhitektūrai raksturīgu celtņu, kas lieliski harmonē ar senajām celtnēm. Ielās saklausāma somu, zviedru, angļu valoda, izņēmums nav arī krieviski runājoši ļaudis. Dažbrīd, līkumojot pa automašīnu piepildītajām ielām, šķita, ka mūsu autobuss kādu sašķaidīs, jo Helsinkos nav satiksmes ierobežojuma atsevišķās pilsētas daļās. Transportlīdzekļi cits pie cita novietoti abās ielas malās, pa vidu tiec cauri, kā gribi.
Vēsture sadzīvo ar mūsdienām
Vakarā, staigājot pa Helsinku centru, radās iespaids, ka šai pilsētai nav izteiktas vecpilsētas. Viss it kā salējies vienā veselumā. Esot šajā pilsētā, noteikti uz brīdi jāpiestāj Senāta laukumā un ar zināmu bijību jāuzlūko Doma katedrāle, kas ir lielākā Skandināvijas valstīs. Lai nokļūtu līdz tās ieejas durvīm, vispirms ir jāuzkāpj pa vairāk nekā 20 metrus augstajām kāpnēm, kas izkaltas klintī. Savulaik katedrālei izkalti tik vareni zvani, ka celtnes torņi tos nespējuši noturēt, tāpēc abās pusēs varenajām kāpnēm uzbūvēti atsevišķi zvanu torņi. Ir jāpakavējas arī somu komponista Sibēliusa parkā pie viņam veltītā pieminekļa un jāatpūšas, sēžot uz varenās Parlamenta ēkas kāpnēm. Noteikti jāpastaigājas pa esplanādi, kur īpaši vakaros valda rosība, lai gan somi pēc darba labprātāk uzturas savos mājokļos. Pilsētas centrā atrodas neliela ieliņa, ko varētu dēvēt par alus ieliņu, jo rosība te pa īstam sākas vakaros, kad apmeklētājus gaida desmitiem mazu alus krodziņu, sāk skanēt mūzika, ko dažkārt pat apslāpē alus baudītāju balsu murdoņa. Te galvenokārt uzturas daudz tūristu, kas uzskata, ka, esot Somijā, noteikti jāpagaršo alus. Ja nav vēlēšanās uzlūkot vēsturiskos objektus, var ērti iekārtoties uz kāda soliņa ielas malā un nesteidzīgi vērot garām slīdošo šīs pilsētas dzīvi, bet, kad pienācis laiks pusdienu vai vakariņu maltītei, piemēram, apmeklēt savdabīgo restorānu “Zetor”, kas tulkojumā nozīmē traktors. Tā ir vieta, kur iespējams sastapties ar seniem, galvenokārt lauksaimniecībā izmantotiem priekšmetiem, kur košos toņos nokrāsoti traktori, sējmašīnas, lāpstas un dakšas pie sienām ir šā restorāna neatņemama sastāvdaļa. Te iespējams nobaudīt arī ziemeļbrieža gaļas cepeti vai somu zemnieka vakariņas.
