Vilkatis

Par to, ka tuvējos kapos redzēts vilkatis, runāts tika jau senos laikos.

Par to, ka tuvējos kapos redzēts vilkatis, runāts tika jau senos laikos. Ar šo nevienam īsti neredzēto nezvēru baidīja nepaklausīgus bērnus un slinkas saimnieces. Bet tolaik jau nostāsti sekoja viens otram, un liela daļa no tiem šodien bija piemirsušies. Pa kādam spoku stāstam gan vēl dzirdēja pieminam, bet tas jau arī nebija nekāds brīnums – no vilciena vēlā naktī mājupnākot, daudzi bija manījuši vecās muižas drupās šūpojamies baltas ēnas.
Bet nu, pavisam nesen, kad Mārtiņš, pustumsā braukdams no ezera, lielā pārbīlī visai bālu vaigu, gandrīz vai valodu zaudējis un knapi stostīdamies, ar velosipēdu gandrīz vai istabā ievēlās, TAS atkal izkāpa no pagātnes.
Puika bija tā pārbijies, ka atgādināja izspūrušu citplanētieti: zilās acis – nudien tik lielas kā apakštasītes – bija izpletušās pa visu seju. Savādā runāšana lika noticēt, ka patiešām – noburts!
Pāris ūdens glāzes izdzēris, ožamo spirtu paošņājis, viņš lēnām atguva cilvēcīgu izskatu. Un nu jau arī klausītāju apkārt bija salasījies ne mazums.
Mārtiņa stāstāmais gan bija visai īss: braucis gar kapiem, pie kapličas pamanījis kādu spīdīgu punktu kustamiesvisai tuvu zemei. Tad saklausījis tādus kā vaidus un stenēšanu, švīkstēšanu un rūkšanu, tad tā kā eņģu čīkstēšanu. Pārbijies līdz nemaņai, puika meties prom. Tak ziņkāre bijusi tik liela, ka pēc brīža klusām zadzies atpakaļ. Tad nu arī saskatījis melnu stāvu ar spīdīgu aci, kura tā vien šaudījusies apkārt. Bet melnais noteikti neatgādinājis ne cilvēku, ne pasaku grāmatās tēloto velnu – palaikam tam bija manāmas četras vai pat vairāk kājas. Kā liels mākonis tas reizēm pieplacis zemei, reizēm izslējies uz divām kājām.
Pēkšņi vilkatis atpletis spārnus un ielidojis kapličā. Tur tas kaut ko buldurējis savā valodā – varbūt tur tādi jau bija vairāki?līdz kādu brīdi iestājies klusums.
Kad Mārtiņš tā kā sadūšojies iet tuvāk palūkoties, no iekšienes atskanējusi dobja vaidēšana, kurā puika saklausījis savu vārdu “Māāārtiņņ… Māāārtiņņ..”
Tad nu šis ķēris riteni un cik spēka minies mājās. Kādu brīdi licies, ka nelabā spārni turpat virs galvas plivinās, ka kāds aiz sēdekļa vai pedāļa pieķer, bet viņam, par laimi, izdevies izrauties… Vecāmāte un mazie brāļi Mārtiņa stāstā klausījās mutes atplētuši, māte sāka skaidrot kaut ko par pilnmēness nakti, ēnām, sikspārņiem un iztēli, bet tēvs solījās rīt runāt ar iecirkņa inspektoru un iet uz kapiem skatīties, kas tur īsti spokojas.
Sarunas ieilga gandrīz līdz pusnaktij, un, kad nu visi beidzot taisījās doties pie miera, mājas pagalma klusumā kā tāla atbalss ieskanējās kapličas zvana skaņas… Pārmetusi krustu baznīcas virzienā, vecāmāte stingri aizbultēja mājas durvis.
* * *
Salīkusi kā vējiem locīta priede. Sirma un glāsmaina kā baltegle. Bet reizēm – sīva kā kadiķis. Tādu visi pazina kapusardzi Elziņu. Pat vecākie pagasta iedzīvotāji nespēja atcerēties kādu citu viņas priekšgājēju – virs sūnām apaugušā nama jumta stīdzošā dūmu strūkliņa piederēja Elziņai gandrīz vai astoņu desmitu gadu garumā. Sen, sen tur bija vēl kāda cita tikpat salīkusi sieva – laikam jau Elziņas māte, taču viņas vārds gan nevienam nebija aizķēries atmiņā. Izmēģinot dažādu uzvārdu skanējumu, pagasta vecie ļauži atzina, ka Elziņai piederīgs varētu būt Kadiķe, un bija tādi, kas apgalvoja – pareizi, tā arī bija. Nu, ko padarīsi, ja tuvu un tālu viņa tika mīļi dēvēta tikai un vienīgi par Elziņu.
Tie, kas uz viņas māju pa reizei gāja vienoties par tuvinieku apbērēšanu, sarunāt par zvanīšanu, aizlienēt izkapti vai grābekli pazudušā vietā, zināja stāstus arī par Elziņas kazu Krizdolilaikam jau tādu pat ilgdzīvotāju kā pati saimniece. Lai gan, ja ar prātu padomā – tās noteikti bija vairākas kazu paaudzes, kas laiku pa laikam vienotru nomainīja, bet joprojām saglabāja savu līdzību – pelēkus sānus un melnumu pierē. Vienādas gan izskatā, gan tikumos, jo visiem bija zināms – Krizdole, īsāk dēvēta par Doli, Elziņai mājas sarga vietā. Svešu ieraudzījusi, uzreiz sauks saimnieci un nekavējoties stāsies ceļā, sargājot mājas pagalmu. Zemu nolieks galvu un bezbailīgi stieps pretim savu ragu pīķus. Bet ar Krizdoles ragiem neviens nevēlējās cīkstēties…
Jautāta par dīvainā, bet skanīgā vārda izvēli, Elziņa ogu laikā vedināja pie krūma gan ciemiņu, gan savu Doli un lika tai demonstrēt prasmīgo ērkšķogu plūkšanu – tik veiklu un uzmanīgu, lai nesavainotu muti. Jā, tā bija māksla – to atzina daudzi.
Bet, ja visas ogas no krūmiem uz to brīdi jau bija noplūktas, Elziņa Krizdoles vārda došanas stāsta dzirdēt gribētājus aicināja pienākt nākamgad ērkšķogu laikā.
Tie, kas kapus apmeklēja jau krietni sen, atcerējās, ka arī citu Elziņas kazu vārdiem bijusi visai dīvaina izvēle – kāds atcerējās Aveni, cits Stiķeni un Zemeni… Laikam jau katrai no šīm kazām bija atšķirīga gaume uz ogām.
Neskatoties uz to, ka pagalmā Dole saimniecei vienmēr turējās pie kreisā sāna, ikdienas apgaitā uz kapiem Elziņa parasti gāja viena. Tas bija tāds nopietns darbs, no kura nekas nedrīkstēja novērst uzmanību. Kārtība prasīja stingra un akurāta saimnieka aci.
Elziņai patika savs darbs – viņa ar to bija kā saaugusi. Nekādi laika apstākļi nespēja atturēt zem gadu nastas salīkušo, bet vēl itin sprauno sievieti no kapsētas apgaitas vismaz trīs reizes dienā. Tas bija kā tāds īpašs rituāls.
Plašajā dvēseļu dārzā ar vienu vajadzēja sasveicināties, ar citu – ilgāk parunāties. Starp aizgājējiem daudz bija tādu, kas labprāt runājās ar Elziņu. No tiem, kas vēl šai saulē, neviens gan atklāti neiebilda kapusardzes stāstiem par dvēseļu pulcēšanos virszemē, bet nebija jūtams, ka arī īpaši tiem ticētu.
Elziņa gan ticēja. Īpaši veļu laikā viņa juta tās pulcējamies, dzirdēja sarunas un pat klusu dziedāšanu. Reizēm pat sajuta to īpašo smaržu, kas vienam otram noteikti atgādinātu trūdošu lapu smārdu.
Bet vislabprātāk dvēseles ar viņu sarunājās vakara krēslas stundu laikā, kad kapos vairs nerosījās cilvēki – tad Elziņa bija sadzirdējusi daudzus jo daudzus stāstus. Zinādamas, ka visi noslēpumi pie kapusardzes kā aiz deviņām atslēgām noslēgti, aizgājēju dvēseles viņai uzticējās. Slīdēdamas kā tikko samanāmas ēnas, tās cēlās, panācās pretim un tiecās uzklausāmas.
Reiz gan Elziņa bija mēģinājusi kāda aizgājēja radiniekiem atstāstīt pie kapu kopiņas saklausīto raudu stāstu, cerēdama tā iedibināt taisnīgumu virszemē, bet tie pat nedomāja kapusardzi uzklausīt, vien nosauca viņu par vecu, jukušu fantazētāju. Mierinot sevi ar domu, ka katram tādas spējas nav dotas – sarunāties ar gariem – Elziņa noslēdzās sevī. Lai sauc par fantazētāju, lai netic, lai domā, ka jukusi, bet viņa skaidri zināja – dvēseles sarunājas!
Un tie bija pavisam citi stāsti – ne tādi kā virszemē – par slimībām, naudas trūkumu, sarežģījumiem ģimenes dzīvē.
Te visvairāk tika runāts par aizmirstību, mīlestības trūkumu, par sargājošām rūpēm no viņsaules… Un Elziņai ne vienu vien nācās mierināt. Pats svarīgākais jau gan bija uzklausīt un tad mierināt – stāstot, ka šīszemes dzīvē joprojām valda steiga, kurā lielu daļu notikumu vairs nevar sakārtot secībā, jo tie nemitīgi klājas viens otram virsū… Ka, neskatoties uz to, naudas maciņš kā ir, tā arī paliek plāns… Ka arī viņsaulē svarīgi ir prast gaidīt. Un sajust – ka kāds no mīļajiem noteikti mājās iededz svecīti un parunājas, lai arī nesēž pie atdusas vietas.
Daudzreiz Elziņai ir jautāts – vai viņai neesot bail? Dzīvot tik tuvu kapiem, staigāt pa kapiem…
Jocīgie cilvēki! Kas gan kapos ko baidīties! Tāds miers, kā ir tur, nav nekur citur. Un kurš gan uzdrīkstēsies mirušam vēl ko atņemt?!
Ir jau nācies dzirdēt visādus briesmu stāstus – par ļaunprātīgu spokošanos, pārbaidīšanu, zagšanu un kapu apgānīšanu, bet vai nu tāpēc, ka Elziņu visi labi pazina un zināja, ka viņai modra acs uz katru izmaiņu pamanīšanu, vai arī tāpēc, ka viņa visai daudz laika pavada starp kapu kopiņām, vai varbūt tāpēc, ka kapi atradās visai attālu no pagasta centra, Elziņas dzīves laikā nekas pārāk traks nebija gadījies. Ja nu kāda begonija vai roze izrakta, kāda kapa apmale “aizstaigājusi” uz citu kopiņu, grābeklis vai ziedi no puķu vāzes pazuduši – tas gan, bet tas jau uz pašu slikta darītāju sirdsapziņas. No daudzajiem šeit saklausītajiem stāstiem kapusardze zināja nekļūdīgi – nekas nepaliek nesodīts…
* * *
Mazo kaķēnu kapos kāds noteikti bija vienkārši aizmirsis… Tā vismaz domāja Elziņa, kamēr pāris nedēļas nēsāja to līdzi azotē, savās kapu apgaitās ejot, un visiem satiktajiem taujāja – vai nav viņējais… Tad nācās domāt vārdu, jo, apradis ar jauno mītni un acīmredzami pieaudzis, kaķēns kļuva draiskulīgāks. Taču, lai arī kā Elziņa viņu sauca, uz puiku vārdiem tas neatsaucās. Sazīmējusi, ka auklējamā ir kaķu meitene, Elziņa nu piemēroja meiteņu vārdus, līdz kaķene pati izvēlējas sev viscilvēciskākoMarta. Tā kā gluži kaimiņienes vārdā kaķi saukt negribējās, tad nu Elziņas saimniecībā neoficiāli pierakstījās Martī.
Tas laikam bija visdīvainākais pāris, kādu kapusardzei bija nācies redzēt – te kaķis uz kazas muguras, te uz galvas starp ragiem, te, sajuzdams piena lāses smaržu, Doles pavēderē. Kur Krizdole gāja, ragus izslējusi, Martī sekoja asti kā pīķi pacēlusi. Zālei saaugot, palaikam abas gulšņāja dārza malā – Krizdole, tāpat gulēdama, slinki pastiepusi purnu, plūkdama pa kādai lapai, un Martī – šķērsām uzgūlusies kazas mugurai. Acīmredzot Krizdole kaķenes klātbūtni un untumus pacieta labprāt.
* * *
Lai arī ilgu mūžu nodzīvojusi, tikai pēdējos gados Elziņa bija sākusi tā īsti ievērot pilnmēness naktis. Vai nu tāpēc, ka tad pašai miegs tāds nemierīgāks, vai arī tāpēc, ka Krizdole šajās naktīs dīdījās kā driģenes saēdusies – tad būkšķināja ar ragiem šķūņa durvis, tad prasījās virtuvē ielaižama, tad apgūlās pie plīts, bet jau pēc brīža trinās uz ārdurvju pusi. Tikusi pagalmā, naskā riksī viņa metās līdz vārtiņiem uz kapu ceļa pusi un, galvu piešķiebusi, ilgi klausījās klusumā.
Elziņa domāja – varbūt arī Krizdole sākusi dzirdēt dvēseles staigājam? Nez, kā tas ir ar kazām…
Līdz šim gan viņa nebija rāvusies kapusardzei līdzi vakara apgaitās, bet nu visai bieži stāvēja uz vakts, un Elziņai krietni nācās nopūlēties, lai Dolei iestāstītu palikt sargāt māju.
Šovakar nelīdzēja neviena no Elziņas viltībām – ne mānīšana ar baltmaizes gabaliņu vai cukura graudiņu, ne vārtu spraugas aizklāšana un baidīšana ar lielo plecu lakatu – kaza, spītīgi izlauzusies pa mazo vārtiņu spraugu, ar visu seģeni ašā riksī metās uz kapu pusi. Nelīdzēja ne pakaļ saukšana, ne sodu solīšana – Doles gaišā mugura jau pazuda tumsā.
Tikai tad Elziņa pamanīja, ka jau labu laiku tuvumā nav manījusi arī kaķeni. Vai tā būtu uz kapiem aizklīdusi jau pirms Doles?
Nu vairs neatlika nekas cits, kā pašai aut kājas un doties abas meklēt. Ka tik šīs nesastrādā kapos kādus posta darbus!
Uzmetusi plecos jaku, Elziņa ar slotu atslēja mājas durvis un, cik nu spēdama steidzīgi, pazuda kapsētas egļu tumsā.
Vakars jau bija tā sabiezējis, ka pilnmēness ēnas šķita pavisam spocīgas. Tik vēlu Elziņai vēl nebija nācies staigāt pa kapiem – gandrīz vai turpat pie pusnakts.
Ej nu sazini, uz kuru pusi Dole aizklidzinājusi…
Pagājusies uz vienu pusi, tad – otru, ieklausījusies nakts tumsā, bet sadzirdējusi vien kādu vientuļu pūces saucienu, Elziņa neizlēmīgi pagriezās uz kapličas pusi.
Mazu gabaliņu pagājusies, pret ēkas gaišo sienu kapusardze samanīja kustamies kādu stāvu.
Kas gan tik vēlu ko meklē kapos? Kaza tā noteikti nebija – tas, kurš tur stāvēja, rādījās paprāva cilvēka augumā.
Ierāvusies tūju dzīvžoga aizsegā, Elziņa nolēma pavērot.
Pa tik tālu gabalu gan daudz neko nevarēja sazīmēt, bet, zinot, ka turpat blakus kapličai pašlaik liepa vienos ziedos…varbūt kāds atnācis …plūkt liepziedus? Pusnaktī? Varbūt tas kāds īpašs rituāls?
Pabrīnījusies pati par tādu savādu minējumu, Elziņa sadūšojās iet tuvāk. Ja tas būtu spoks, tad jau sen būtu pagaisis. Un skaidrībā tā kā tā bija jātiek. Ar katru soli, kas veda tuvāk kapličai, “liepziedu plūcējs” rādījās pazīstamāks – uz pakaļkājām atspērusies, atspiedusies pret ēkas sienu, Krizdole šķina medainās liepas lapas…
“Ak, tu kungs!” izsaucās Elziņa, un kaza, kā saprazdama, ka nu gan labi nebūs, metās ap kapličas stūri.
Krizdoles cerēto bēgšanu iztraucēja plecu lakats, kura vienu stūri jau labu laiku turēja Doles rags, bet otru – nejauši aizķēra notekcaurules atliektā mala… No pēkšņā rāviena nobijusies, kaza tā arī apstājās, bārdu uz priekšu izslējusi.
Tumsā brīdi čamdījusies ap ēkas stūri Elziņa tā arī nesaprata – kur un kā lakats aizķēries. Tad viņa atcerējās jakas kabatā mūžam glabājošos lukturīti un saprata, ka vispirms jāparunājas ar Doli – jāiedod tai kāds cukurgraudiņš, lai kaza nomierinātos. Tad arī izdevās atsvabināt lopiņa ragu un tikai tad pavisam mierīgi izpētīt, kas īsti tik cieši tur lakata otru malu.
Elziņai līkņājot gar ēkas stūri, bija labi sadzirdams – kapličas iekšpusē kaut kas nogāzās. Nebija šaubu – tur noteikti kāds bija paslēpies…
Arī Dole saausījās un, ne mirkli nekavēdamās, ar purnu pastūmusi plašāku durvīm nez kāpēc palikušo spraugu, pazuda kapličas tumsā. Ar plašu vēzienu uzmetusi plecos beidzot atsvabināto lakatu, kapusardze sekoja kazai…
Mazā lukturīša niecīgais stars gan diez ko daudz neizgaismoja, bet, sajutusi Elziņas jeb varbūt Krizdoles tuvumu, kaut kur zem jumta kores ieņaudējās Martī…
Cita neviena nelielajā telpā nemanīja.
Elziņa atviegloti uzelpoja – tie vismaz nebija zagļi vai kādi citi ļaundari. Vien divi razbainieki, kas paši sev piebaidījuši bailes.
Nu tikai vajadzēja izdomāt, kā dabūt lejā Martī, kura, nez no kā glābdamās, bija patvērusies zvana tornī.
Kādu laiciņu saukdama kaķeni ar labu, tad jau dusmodamās, Elziņa saprata – pašai vien nāksies rausties augšup pa tumšajām un stāvajām trepēm.
Lēnītēm pievarējusi šauros pakāpienus, viņa pamanīja Martī, nu jau visai augstu ieķērušos zvana auklā… Vēlreiz izmēģinājusi kaķeni pievilināt ar mīļu balsi un runāšanos, Elziņa saprata – bez kāda sola vai bluķīša pie viņas klāt netikt.
Tā kā kapličā nebija nekā viegli uznesama pa šaurajām kāpnītēm, nācās vien doties uz mājām. Lai arī cik dusmīga šobrīd Elziņa bija uz Martī, visu nakti atstāt kaķeni šūpojamies zvana auklā tomēr nevarēja.
Pēc laiciņa atgriezusies ar virtuves ķeblīti pie rokas, vēlreiz pārvarējusi torņa trepju šaurību, Elziņa beidzot sasniedza kaķēnu. Tiesa, tas nemaz tik viegli nelaidās vaļā no zvana auklas – pāris reizes zvana mēle skāra skanīgo metālu. Cerēdama uz to, ka visi tuvāko māju iedzīvotāji ap šo laiku guļ dziļā miegā, Elziņa savāca savu saimniecību, un visas lēnām atgriezās setā.
* * *
Kad nākamajā dienā kā garāmbraucot pie kapusardzes piestāja iecirkņa inspektors un taujāja, vai kāds vakarnakt neesot kapos dauzījies un naktī šķindinājis zvanu, Elziņa izskatījās patiešām pārsteigta – kā gan tas varētu būt? Viņa gan neko neesot dzirdējusi. Un, no rīta kapus apstaigājot, arī neko neesot manījusi. Bet inspektora kungs pats varot aiziet un visu smalki izpētīt – varbūt viņš ar savu vērīgo aci tur ko pamanot. Filmās jau tā rādot – kādu izsmēķi, iztrūkušu pogu…
Atsveicinājies no Elziņas un Krizdoles, inspektors iekāpa mašīnā un aizbrauca kapličas virzienā.
Elziņa bija droša – tur nebūs neviena naga nospieduma. Šorīt agrumā viņa pati visu bija labi apskatījusi un izslaucījusi.
Kad dažas dienas vēlāk Elziņa dzirdēja klusinātas sarunas par kapos manīto vilkati, tad gan nodomāja – varbūt arī vajadzēja izstāstīt patiesību. Tagad cilvēkiem būs nemierīgs prāts, liela valodošana un bailes no kapiem.
Kaut gan – no kā tad tie nostāsti dzimst?
Lai tik runā! Varbūt Krizdole un Martī vēl kādreiz sadomās paspokoties.