Mums vēl ļoti daudz darāmā, lai, saskaņā ar Apvienoto Nāciju
Organizācijas (ANO) pamatnostādnēm, Latvijā izpildītu visus
priekšnosacījumus personu ar invaliditāti sekmīgai iesaistei
vispārējās izglītības sistēmā, uzskata Smiltenes tehnikuma
Alsviķu teritoriālās struktūrvienības karjeras konsultante un
bibliotekāre Astrīda Bētere. 3. decembrī viņa pārstāvēja
skolu Starptautiskajai personu ar invaliditāti dienai veltītajā
konferencē “Izglītības pieejamība”. Pēc konferences
Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Ziedoņa zālē notika
Gada balvas personu ar invaliditāti atbalstam pasniegšanas
ceremonija, kurā pateicības rakstu saņēma arī Alsviķu
teritoriālā struktūrvienība – par “Erasmus+” mobilitātes
projektu īstenošanu, tajos sekmīgi iekļaujot personas ar
speciālām vajadzībām.
“Konferenci LNB organizēja Latvijas Republikas Tiesībsargs
sadarbībā ar invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons,”
informē Astrīda Bētere. “Tajā piedalījās valsts iestāžu un
pašvaldību darbinieki, nevalstisko organizāciju, skolu un
bibliotēku pārstāvji, kā arī vecāki bērniem ar īpašām
vajadzībām.Kopā sanākšanas vadmotīvs – izglītības pieejamība
pamatskolas un vidusskolas posmos. Iepazināmies ar augstskolu
monitoringa rezultātiem, labās prakses piemēriem Latvijā un
ārvalstu augstākās izglītības iestādēs.
Konferencē daudz runājām par to, kā uzrunāt sabiedrību, lai
tajā vairāk pamanītu, ka mums līdzās ir cilvēki ar īpašām
vajadzībām.
Galvenā atziņa, kas izskanēja tiesību un invaliditātes
pētījumu profesores, Bohumas invaliditātes pētījumu centra
(BODYS) vadītājas, ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas
priekšsēdētāja vietnieces Terēzijas Degeneres videouzrunā –
personām ar speciālajām vajadzībām ir jānāk sabiedrībā,
nevis jānorobežojas. Terēzija Degenere pati ir cilvēks ar
invaliditāti kopš bērnības, viņai nav roku. Savā videouzrunā
viņa brīvi pāršķīra lapas ar kāju pirkstiem. Latvijas cilvēki,
kuriem ir līdzīgas problēmas, iespējams, kautrētos to darīt,”
atzīst Astrīda Bētere. “Saskaņā ar Terēzijas Degeneres
visdziļāko pārliecību – skolēniem ar invaliditāti jāmācās
vispārizglītojošās skolās, ja viņi spēj izpildīt šo mācību
iestāžu standartizētās prasības. Tāpat profesore uzskata –
audzēkņiem ar speciālām vajadzībām ir tiesības uz iekļaujošo
izglītību. Tas sasaucas arī ar ANO konvenciju par personu ar
invaliditāti tiesībām, ko iecerēts īstenot līdz 2020. gadam.
Speciālā izglītības sistēma pakāpeniski tiks pārveidota par
iekļaujošo. Taču to iespējams realizēt vienīgi tad, ja
audzēkņiem ar īpašām vajadzībām nodrošina visas iespējas
attīstīt savus talantus un potenciālu. Tas nozīmē zīmju valodu,
braila rakstu un cita veida komunikāciju. Tas ir arī viens no
pienākumiem, ko Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm uzdots
izpildīt jau tuvākajā laikā.
LR Izglītības un zinātnes ministrijas iecere, domājot par to,
kā risināt šo jautājumu, ir – no 59 speciālās izglītības
iestādēm atstāt vien dažas – audzēkņiem ar garīga rakstura
traucējumiem. Šobrīd jau tiek izstādāts pakalpojumu grozs, kurā
tiks iekļauti speciālie pedagogi, psihologi, logopēdi un atbalsta
personāls, kas vispāizglītojošajās skolās palīdzēs strādāt
ar audzēkņiem, no kuriem šobrīd daudzi mācās speciālajās
skolās. Konferencē daudz tika runāts par to, cik būtiska minēto
jautājumu risināšanā ir veiksmīga Izglītības un zinātnes,
Labklājības, kā arī – Veselības ministrijas sadarbība, lai
maksimāli atvieglotu dzīvi cilvēkiem ar speciālajām vajadzībām.
Ļoti saistoša bija Vaivaru pamatskolas direktores Ineses
Kārkliņas uzstāšanās. Šajā skolā jau darbojas iekļaujošās
izglītības modelis un direktore dalījās pieredzē par to, kā
skolēni savā vidū pieņem savā un atbalsta bērnus ar
invaliditāti. Minētais modelis arī nozīmē to, ka skolas
noteikumi zināmā mērā tiek pielāgoti šo audzēkņu vajadzībām
un visi pārējie bērni seko, kā viņi var palīdzēt
skolasbiedram, kuram ir nopietnas redzes vai citas problēmas.
Ineta īvāne, IZM Izglītības departamenta direktora vietniece
vispārējās izglītības jomā, savā uzrunā “Speciālā
izglītība: problēmas un risinājumi” iepazīstināja ar
secinājumiem, kas gūti, veicot pētījumu par augstākās
izglītības pieejamību personām ar invaliditāti. Uzklausījām
vairākus labās prakses piemērus un arī stāstus, kas nebija īpaši
glaimojoši. IZM minēto problēmu risinājumu saskata trīs daļās:
individīda kompetence, izglītības vide un efektīva resursu
pārvaldība. Attiecībā uz indivīdu kompetenci tika uzsvērts, cik
būtiski iespējami ātrāk noteikt un mācību laikā nodrošināt
katra indivīda zināšanām un prasmēm atbilstošāko izglītības
saturu.”
Astrīda Bētere, ņemot vērā daudzus gadus ilgo pieredzi darbā
ar Alsviķu struktūrvienības audzēkņiem, uzskata – Latvijā
veiksmīgi reliazēt ieceri – speciālo skolu audzēkņus integrēt
vispārizglītojošajās skolās – iespējams tikai tad, ja mūsu
valstī tuvākajā laikā ievērojami uzlabotos labklājības
līmenis. “Taču – ja veselais cilvēks par savu darbu saņem
minimālo atalgojumu, no kura vēl atvelk nodokļus, lai atvieglotu
dzīvi ļaudīm ar īpašām vajadzībām, tad daudzi no viņiem,
diemžēl, nespēj raudzīties uz šiem cilvēkiem tā, kā to
pieņemts darīt labklājības valstīs. Tāpēc ļoti gribas cerēt,
ka Latvijā nostiprināsies profesionālā izglītība, būs jauni
profesionāļi, kas veidos savus uzņēmumus, dos cilvēkiem darba
vietas un maksās nodokļos. Līdz ar to arī ātrāk izveseļosies
sociālā vide. Taču, ņemot vērā šā brīža situāciju, mēs
nevaram tiešā veidā pārņem labklajības valstu pieredzi.
Alsviķu skolas specifika: vidē, kur mācās audzēkņi ar
speciālām vajadzībām,iekļaujam arī veselos skolēnus. 97 no 146
audzēkņiem ir ar īpašām vajadzībām, taču uzņemam ikvienu,
kurš vēlas apgūt kādu no mūsu piedāvātajām profesijām.
Vecākajam skolas audzēknim ir 58, jaunākajam – 16 gadi. Uzsākot
mācības, izvērtējam katra prasmes un zināšanas un atbilstoši
tām piedāvājam mācību metodiku. Katrā ziņā – vismaz
tuvākajā laikā neredzu, ka šeit kaut kas varētu radikāli
mainīties.
Konferences otrajā daļā darbs noritēja trīs tematiskajās
grupās. Dalībnieki dalījās pieredzē un iesaistījās diskusijās
par izaicinājumiem un riskiem, kas attiecas uz izglītības
pieejamību. Savstarpējas izpratnes rosināšanai un būtisko lēmumu
pieņemšanā nozīmīgi bija stāsti, kuros dalījās ģimenes,
kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām.
Darba grupā iepazināmies ar vairākiem praktiskajiem
risinājumiem bibliotēku un informācijas pieejamībai. LNB Uzziņu
un informācijas centra lasītavas vadītāja Zane Zvaigzne parādīja,
kādus tehniskos līdzekļus izmanto LNB lasītavā. Galvenais
secinājums – mēs, Latvijā, esam vēl tikai ceļa sākumā, lai
skolās un bibliotēkās nodrošinātu visu to, ko paredz ANO minētā
konvencija.”
“Ir liels prieks un gandarījums par to, ka “Erasmus+”
jaunajā projektā “Profesionālā pieredze citā valstī –
vairāk iespēju nākotnē” rasta iespēja iesaistīt arī
audzēkņus ar speciālajām vajadzībām,” atzīst gan Astrīda
Bētere, gan Smiltenes tehnikuma starptautisko projektu vadītāja
Inguna Avota. Šo cilvēku iekļaušanu “Erasmus+” mobilitātē
pamanījis un novērtējis arī Izglītības valsts attīstības
aģentūra, LR Tiesībsargs un invalīdu un viņu draugu apvienība
“Apeirons”, kas jau otro gadu rīko konkursu “Gada balva
personu ar invaliditāti atbalstam”. Konkursa galvenais mērķis –
novērtēt labās prakses piemērus un sekmēt to nevalstisko
organizāciju darbību, kas pārstāv personas ar invaliditāti.
“Lielākais izaicinājums, sūtot praksē uz ārzemēm audzēkņus
ar īpašām vajadzībām, bija uztraukums par organizatoriskajiem
jautājumiem,” jaunajā pieredzē dalās Inguna Avota. “Taču
tas, ka viss gāja no rokas, kārtējo reizi apliecina, ka uz saviem
“Erasmus+” projektu sadarbības partneriem varam pilnībā
paļauties. Alsviķu struktūrvienības audzēkņus ļoti laipni
sagaidīja un uzņēma, nodrošinot viņiem visu nepieciešamo, gan
lai veiksmīgi papildinātu profesionālās zināšanas un
paplašinātu redzesloku, gan, lai iepazītu šo valstu kultūru,
tradīcijas un ievērojamākās vietas. Mēs, Latvijā, varam daudz
mācīties no citu valstu attieksmes pret cilvēkiem ar speciālām
vajadzībām. Tur šiem cilvēkiem nemanāmi nodrošina visu
nepieciešamo, lai viņi varētu darīt to pašu, ko pārējie.
Apkārtējā sabiedrība ar viņiem rēķinās, izturas ar lielu
atbildību, tajā pašā laikā nepārtraukti neliekot justies
atšķirīgiem, saskaroties ar savu nevarību.
Kad sadarbības partnerus informēju par to, ka jaunajā projektā
plānojam iesaistīt audzēkņus ar speciālām vajadzībām, visi
uzreiz bija gatavi viņus uzņemt, izrādīja milzīgu pretimnākšanu
un rūpes. Piemēram, Itālijā viņiem pat noorganizēja īpašu
ekskursiju pa šās valsts skaistākajām vietām.
Mēs, Latvijā, varam daudz mācīties no citu valstu attieksmes
pret cilvēkiem ar speciālām vajadzībām.
Kad sadarbības partnerus informēju par to, ka jaunajā projektā
plānojam iesaistīt audzēkņus ar speciālām vajadzībām, visi
uzreiz bija gatavi viņus uzņemt, izrādīja milzīgu pretimnākšanu
un rūpes. Piemēram, Itālijā viņiem pat noorganizēja īpašu
ekskursiju pa šās valsts skaistākajām vietām. Audzēknim ar
speciālām vajadzībām un personai, kas viņu pavadīja, prakses
laikā iedeva automašīnu, lai viņi varētu ērti nokļūt līdz
darba vietai.
Vairāki Alsviķu struktūrvienības audzēkņi pēc prakses
atzina: ar savām iespējām nekad nebūtu varējuši gūt tik
skaistu pieredzi. Tāpat prieks, ka pilnveidot savas profesionālās
prasmes tiks visu skolas specialitāšu audzēkņi.”
Līdz šim Alsviķu strukturvienības
audzēkņi “Erasmus+” mobilitātes projekta ietvaros guvuši
jaunu pieredzi Itālijā un Portugālē. Tuvākajā laikā viņi
dosies praksē arī uz Maltu un Lielbritāniju.
