Alūksnes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Inga Ozoliņa piedalījās
Latvijas bāriņtiesu vadītāju diskusijā par bērnu tiesību ievērošanu
ģimenēs un ārpusģimenes aprūpi. Sarunā piedalījās Ventspils pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāja Zaiga Rudņicka, Jēkabpils bāriņtiesas priekšsēdētājs Tālis Zalva, Balvu novada
bāriņtiesas priekšsēdētāja Rudīte Krūmiņa, Rīgas bāriņtiesas
priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs, Saulkrastu novada bāriņtiesas
priekšsēdētāja Baiba Meldere
Runājot par kopējo situāciju, vai vecāku, kuriem
atņemtas bērna aprūpestiesības, skaits pieaug? Vai kopējā situācija šajā
jomā uzlabojas vai pasliktinās?
Z. Rudņicka: Runājot par Kurzemi un tieši Ventspili,
statistika par pagājušo gadu liecina, ka no ģimenēm izņemto bērnu
skaits ir samazinājies. Pieļauju, ka pozitīvā tendence ir saistīta ar
grozījumiem Bāriņtiesu likumā, kas paredz, mums saņemot informāciju no
pašvaldības sociālā dienesta, slēgt vienošanos ar ģimeni par to, ka tiks
turpināts darbs ar speciālistiem sociālajā dienestā. Cilvēki ieklausās
mūsu teiktajā, saprot, ka tas ir kā pēdējais brīdinājums, un cenšas
uzlabot situāciju.
T. Zalva: Varētu piekrist, ka, sekojot likuma
grozījumiem, kuri stājās spēkā 2015.gada decembrī, no ģimenēm izņemto
bērnu skaits ir samazinājies. Taču es domāju, ka to nevar vērtēt viena
gada laikā. Tiek rosinātas administratīvās lietas, ka ģimenei ir
jāsadarbojas ar sociālo dienestu, bet ir arī tendence, ka pēc kādiem
uzlabojumiem sociālais dienests uzskata, ka savu darbu ir padarījis, un
mēs lietu izbeidzam, bet jau pēc kāda laika atkal ir jāierosina lieta.
Konkrēti Jēkabpilī pagājušajā gadā bija divi šādi gadījumi – jau trešo
reizi nācās rosināt lietu un tomēr bērnus izņemt. Gads ir par īsu, lai
spriestu, vai šie likuma grozījumi ir sekmējuši no ģimenēm izņemto bērnu
skaita samazinājumu vai arī šis solis – izņemt bērnus no ģimenes –
vienkārši tiek atlikts uz kādu laiku. Līdz ar to ir jautājums, vai tas
ir bērna interesēs, jo bērns ne uzreiz tiek ievietots atbilstošākos,
labākos apstākļos, tā vietā dodot vecākiem papildu stimulus sakārtot
savu dzīvi. Var sanākt kā anekdotē par suņa astes ciršanu – vai cērtam
pa gabaliņam, lai it kā nav tik sāpīgi, vai uzreiz.
R. Krūmiņa: Šie grozījumi ir vērsti, lai mēs
palīdzētu ģimenei saņemties, saprast, kādas kļūdas viņi ir pieļāvuši,
bet diemžēl mūsu pusē aptuveni 80% gadījumu mēs velkam, strādājam ar
ģimeni, bet tik un tā nākas bērnus izņemt no ģimenes. Runājot par
statistiku, jāatzīmē, ka Latgalē samazinās cilvēku skaits, tāpēc teikt,
ka viennozīmīgi mūsu darba rezultātā situācija ģimenēs ir uzlabojusies,
negribētu. Cilvēku skaita samazināšanās dēļ ir arī procentuāli mazāk
bērnu.
Kopumā situācija ir smaga. Ja pirms trim gadiem teicu, ka skatos
cerīgi, jo ļoti daudzas lietas tiek sakārtotas un ģimenes kļūst
apzinīgākas, tad šobrīd es tā nevaru teikt. Laukos situācija ir bēdīga.
Tas ir tieši vairāk laukos vai pilsētā?
R. Krūmiņa:Gan laukos, gan pilsētā ir novērojama bezcerība, slikta finansiālā situācija, alkohols utt.
Kāda situācija ir Rīgā?
A. Krasnogolovs: Rīgā situācija ir līdzīga kā pārējā
Latvijā – ir samazinājies bērnu skaits, kas ir šķirti no ģimenēm,
vecākiem. Jau ilgstoši – divus trīs gadus – pārtraukto aizgādības
tiesību skaits sarūk, taču tas ir ne tikai mūsu nopelns, bet arī sociālā
dienesta darbs, sniegto pakalpojumu apjoms. Vismaz Rīgā to izjūtam ļoti
spēcīgi, jo pakalpojumi mums ir ļoti apjomīgi, atbalsts ģimenēm ir ļoti
spēcīgs. Vajag tikai gribēt!
Kolēģi jau minēja grozījumus Bāriņtiesu likumā, bet ir ģimenes, kurām
šie grozījumi nepalīdzēs. Ar varu nevienu uz sociālo dienestu
nepiespiedīsi doties. Ja cilvēks saprot, ka viņam tas ir vajadzīgs, viņš
atradīs veidu, kā to dabūt, savukārt, ja cilvēks neko negrib, tad nekas
arī nenotiks.
Runājot par skaitļiem, liela daļa pārtraukto aizgādības tiesību
gadījumu ir saistīti ar vecāku nespēju, nevēlēšanos saprast, kas bērnam
ir vajadzīgs. Rīgā tā ir lielākā problēma.
Vai Saulkrastos ir līdzīgi?
B. Meldere: Runājot par Latviju kopumā, ne tikai
Pierīgas zonu, situācija ir kļuvusi sarežģītāka. Gadījumi ir kļuvuši
komplicētāki, līdz ar to ir nepieciešams liels komandas darbs un
sapratne, kas un kurā situācijā ir jādara. Gadu laikā izpratne ir
kļuvusi daudz lielāka, komanda ir attīstījusies, arī darba prasmes ir
attīstījušās gan mūsu kolēģiem, gan mūsu sadarbības partneriem –
sociālajiem dienestiem u.c.
Kādā ziņā ir kļuvis sarežģītāk risināt lietas?
B. Meldere:Reālās situācijas ir komplicētākas,
piemēram, saskarsmes jautājumu, tēva un mātes strīdu par bērnu
risināšana. Neņemot vērā, ka cilvēkam varbūt nav pietiekamas izglītības,
ir arī ļoti daudz izglītotu cilvēku, kuri nepakļaujas speciālistu
lūgumam mainīt situāciju savā ģimenē. Līdz ar to rodas iesaistīto
personu un institūciju domstarpības, kuras atrisināt nav vienkārši.
Kā ir Alūksnes pusē?
I. Ozoliņa: Pēdējo piecu gadu laikā par nožēlu pie
mums proporcija ir apgriezta. Lai gan cilvēku skaits samazinās, to
bērnu, kurus ir nācies šķirt no ģimenes, kļuvis vairāk. Likumdevējs ir
devis minēto instrumentu uzdevumu veikšanai, un, protams, esam priecīgi,
ja kādā gadījumā izdodas motivēt ģimeni un likt saprast, ka tā ir
sarkanā līnija un ir jāveic izmaiņas, lai bērniem dotu iespēju augt
attiecīgajā ģimenē, taču jāatzīst, ka šādu gadījumu nav daudz. Ir
ielikts ļoti daudz gan mūsu, gan kolēģu darba, veidojot starpinstitūciju
sadarbību, bet nevarētu teikt, ka daudz šo gadījumu rezultējas ar
pozitīvu iznākumu. Pēdējo piecu gadu laikā pērn bija lielākais no
ģimenes šķirto bērnu skaits – 55.
Kas ir galvenie iemesli, kāpēc kāda ģimene nonāk jūsu redzeslokā? Alkoholisms, psihoneiroloģiskās saslimšanas?
I. Ozoliņa:Iemesli visbiežāk ir kombinēti. Reti kad
ir tikai viena problēma. Ja ir sociālās problēmas, turpat ir alkohols,
un, ja ir alkohols, tad bieži vien ir arī vardarbība. Analizējot šīs
situācijas, problēma nekad nav viena.
Z. Rudņicka:Ļoti bieži ir atkarību problēmas. Mēs
varbūt mazāk pieredzam atkarību no alkohola, bet biežāk no narkotiskajām
vielām, to tirdzniecību. Otra lieta, kāpēc ģimeņu skaits, kas nonāk
mūsu un sociālā dienesta redzeslokā, pieaug, ir tāpēc, ka ģimenes
neizprot bērna vajadzības, neprot bērnus aprūpēt. Faktiski tie ir
vecāki, kuriem ir psihiski traucējumi. Viņiem ir tiesības rūpēties par
bērnu, un bērnam ir tiesības būt ģimenē, tāpēc ir ļoti grūti atrisināt,
vai šis bērns ir šķirams no ģimenes vai ir jāmeklē iespējas nodrošināt
bērna palikšanu ģimenē, piesaistot ģimenes asistentu, atbalsta personas,
radus. Tieši šīs divas kategorijas Ventspils pusē ir novērojamas
visbiežāk.
Vai citos reģionos ir atšķirīga situācija?
T. Zalva:Nē, kā jau kolēģi minēja, visbiežāk ir
problēmu kombinācija. Bāriņtiesai galvenais ir konstatēt, vai
attiecīgajā ģimenē ir vardarbība, un mēs nerunājam tikai par fizisku
vai, nedod Dievs, seksuālu vardarbību, bet arī par emocionālu vardarbību
un pamešanu novārtā. Pēdējie divi varianti ir saistīti ar sociālām
problēmām, kognitīvām veselības problēmām. Vienu konkrētu iemeslu
nosaukt nevar.
R. Krūmiņa:Cilvēki nav nodarbināti, nav nekādas
izpratnes par ģimenes vērtībām. Viņš nav spējīgs, piedodiet, pagatavot
vakariņas, saprast, kāpēc bērns ir jānomazgā, nav sociālo prasmju, kā
arī prasmju sevi nodrošināt.
Iepriekš minējāt, ka vajag tikai gribēt. Kāda ir realitāte –
vai vecāki grib uzlabot situāciju un vēršas pie jums pēc padoma,
palīdzības?
A. Krasnogolovs:Pilnīgi noteikti, vismaz tā ir Rīgā.
Bieži vien par kādu ģimeni uzzinām tikai pēc pāris gadiem, kuros tā ir
saņēmusi sociālos pakalpojumus, – tikai tad, kad bijusi krīzes
situācija, mēs tiekam piesaistīti. Tas nozīmē, ka uzraudzība ir bijusi
ilgāku laiku, bet bērni nebija jāšķir. Protams, ir arī tādi cilvēki,
kuriem ir pilnīgi vienalga, vai viņiem atņem vai neatņem bērnu.
R. Krūmiņa:Ir ģimenes, kas nevēlas sadarboties ar
sociālo dienestu un novērst problēmas, kas bijušas par pamatu mūsu
lēmumam. Taču ir arī daudz vecāku, kas vēršas pie mums pēc palīdzības.
Cilvēki ir sapratuši, ka bāriņtiesa ir iestāde, kas var palīdzēt. Nāk
sievietes, kuras ir kļuvušas par vardarbības upuriem savās ģimenēs,
viņas jautā, kā rīkoties, kādu palīdzību varam sniegt u.tml. Bet ir arī
sievietes, kuras, sākušas nepieļaut vardarbību, pēc kāda laika atnāk uz
saka, ka “mēs taču salabām, vairs nevajadzēs jūsu palīdzību”. Tādos
gadījumos mēs skaidrojam, ka darbs ir uzsākts, tas ir jāatrisina līdz
galam. Kopumā cilvēki nāk pēc palīdzības dažādos gadījumos.
I. Ozoliņa:Varu piekrist, ka mēs sajūtam cilvēku
uzticību, un tas ir patīkami. Esam arī tikušies ar bērnu vecākiem
skolās. Vecāki ir novērtējuši situāciju, ka ir nepieciešama palīdzība,
un sapratuši, ka nav jākaunas to lūgt. Mums ir bijuši vairāki gadījumi,
kad esam iesaistījušies problēmu risināšanā, izmantojot konsultatīvās
nodaļas pakalpojumus, ko piedāvā Valsts bērnu tiesību aizsardzības
inspekcija bērniem ar uzvedības traucējumiem. Vecāki šo iespēju atzinīgi
novērtē. Mēs priecājamies par iespēju palīdzēt, jo, kā jau kolēģi
uzsvēra, mūsu mērķis nav kādu sodīt. Saskarsmi ierobežojošais lēmums ir
galējais līdzeklis.
Z. Rudņicka:Gribētu atzīmēt, ka pēdējos gados pie
mums vērsušies arī daudz vīriešu par to, ka mājās ir problēmas.
Piemēram, viņu darbs ir saistīts ar jūru, bet sieviete mājās sāk grimt
alkoholismā, vai cits variants, ka bērna māte neļauj tikties ar bērnu.
Uztveram to pozitīvi, jo zinām, cik varbūt grūti vīrietim ir atklāties,
pierunāt viņu aiziet pie psihologa un risināt problēmas. Ja viņš meklē
ceļu, pirmais solis jau ir sperts.
Turpinot par pozitīvo, vai pēdējo gadu laikā palielinās to
gadījumu skaits, kad pārtrauktās vai atņemtās apgādes tiesības tiek
atjaunotas?
A. Krasnogolovs:Pārtraukto, atņemto apgādes tiesību
atjaunošana Rīgā ir stabilā līmenī. Iepriekš jau minējām iemeslus, kāpēc
šis skaitlis varētu būt stabils – tas ir cilvēku trūkums, problēmas.
Mēs noteikti saredzam, ka vairāk nekā 50% gadījumu vecākiem ir pilnīgi
vienalga, viņi neliksies ne zinis. Ir bijuši gadījumi, ka policija ir
bērnu šķīrusi no ģimenes, bet vecāks tikai 14 dienas pēc tam ir
pamodies, ka bērna nav mājās. Viņi nenāk uz sēdēm utt.
T. Zalva:Bērnu izņemšana no ģimenes ir pats
pēdējais, ko darām. Pirms tam ar ģimeni strādā arī sociālais dienests,
mēs un citi. Pēc tam bieži vien atpakaļceļa vairs nav. Ārzemēs daudzos
gadījumos, kas bijuši pie mums, bērns jau sen būtu šķirts no ģimenes.
Piemēram, Lielbritānijā vai Norvēģijā nebūtu nekādu debašu, savukārt pie
mums bērna izņemšana ir pats, pats pēdējais solis, kad viss jau ir
izmēģināts, bet vecāki nenāk pretī. Jāatzīst, ka vismaz Jēkabpilī
atjaunoto aizgādības tiesību skaits salīdzinājumā ar izņemto bērnu
skaitu ir ļoti mazs.
A. Krasnogolovs:Rīgā tie ir aptuveni 25%.
T. Zalva:Jēkabpilī tie ir labi, ja 10-20%. Tāpat ir gadījumi, ka pēc apgādes tiesību atjaunošanas tās atkal nākas atņemt.
B. Meldere:Jā, bieži ir gadījumi, kad atkārtoti
nākas bērnus izņemt no ģimenes. Starpposmos speciālisti ir ļoti daudz
strādājuši ar attiecīgajām ģimenēm, darījuši visu iespējamo, un
dokumentāli ir pierādījumi, ka bērni ir atgriežami ģimenē. Mūsu mērķis
ir atgriezt bērnus ģimenē, bet statistika liecina, ka nereti nākas
bērnus atkārtoti izņemt no ģimenes un darbu sākt no jauna.
R. Krūmiņa:Pēdējos gados saistībā ar tendenci
cilvēkiem izceļot uz citām valstīm, novērojam, ka vecāki, atstājot
bērnus šeit, nesakārto dokumentus. Savulaik bija gadījums, ka bērns bija
atstāts vecmammas uzraudzībā, un bērnam sākās pamatīgas veselības
problēmas. Bērns tika pieteikts rindā Bērnu klīniskajā universitātes
slimnīcā, bet, aizbraucot uz turieni, tika konstatēts, ka vecmammai nav
pilnvaras. Mums nācās pieņemt lēmumu un iecelt vecmammu par pagaidu
aizbildni, jo mums ir jānodrošina bērnam veselība. Šādi gadījumi ir
vairāki, ka dokumenti netiek sakārtoti, un tad, kad vecāki no ārzemēm
atgriežas, tad mēģina atgūt pazaudēto.
I. Ozoliņa:Alūksnē
savukārt ir bijuši vairāki gadījumi, ka slimnīca zvana mums un saka, ka
bērnam ir vajadzīga ārstēšana specializētā iestādē un nav vecāka,
likumiskā pārstāvja, kas var dot piekrišanu. Tad mēs varam īsā laikā
reaģēt un būt klāt ar savu lēmumu.
Z. Rudņicka:Vēl arī ir novērojams tā sauktais
vecmāmiņas sindroms. Bērns ir atstāts vecmammas uzraudzībā, un viņa
baidās bērnu laist ārā no rokām. Viņa nestāsta, ka bērnam ir problēmas
skolā, varbūt ir suicidālas tieksmes. Tad, kad bāriņtiesa sazinās ar
vecākiem, vecāks nereti pirmo reizi uzzina, ka bērnam ir problēmas, un,
protams, gatavs iesaistīties – ņemt pie sevis utt. Vecmāmiņu sindroms ir
īpašs stāsts.
Kas ir avoti, no kuriem visbiežāk saņemat informāciju? Līdzcilvēki kļūst ieinteresētāki?
T. Zalva:Izglītības iestādes, policija, mediķi, sociālais dienests, sabiedrība.
Z. Rudņicka:Ir arī anonīmie zvanītāji.
T. Zalva:Pēc skaļajiem gadījumiem, piemēram, Dobelē,
sabiedrība ir aktivizējusies, un lielākoties zvani vairs nav anonīmi.
Sabiedrība ir ieinteresējusies par šo problēmu.
Z. Rudņicka:Gribētu piebilst, ka Ventspilī medicīnas iestādes un ģimenes ārsti ir ļoti sasparojušies.
I. Ozoliņa:Izglītības iestādes informē par problēmu
tikai tad, kad problēma jau ir samilzusi. Tas varētu būt saistīts ar
skolēnu skaitu skolās. Mēģina tikt galā saviem spēkiem, bet tad, kad
problēma jau ir liela, tad iesaista mūs.
T. Zalva:Visgrūtāk ir ar zīdaiņiem, jo zīdainis nav
ne skolas bērns, ne viņu sabiedrībā bieži var redzēt. Mēs varam saņemt
vien kādu informāciju par potēšanas termiņu neievērošanu vai aizdomīgām
lietām.
Z. Rudņicka:Nesen bija arī tāds gadījums – saņēmām
informāciju no slimnīcas par to, ka gadu un divus mēnešus vecs bērniņš
jau ceturto reizi šajā gadā ir nonācis slimnīcā. Tas liecina par to, ka
mājās kaut kas nav kārtībā, un ir aizdomas, bažas, ka vecākiem nav
izpratnes par bērnu audzināšanu.
T. Zalva:Savukārt es varu minēt piemēru par
informācijas trūkumu. Avīzē bija publicēta ziņa par gandrīz
rekordsasniegumu, ka sieviete dzemdējusi jau četrpadsmito bērnu. Taču
nebija nevienas piebildes, ka 13 bērni viņai ir atņemti. Arī
četrpadsmito viņa atstāja slimnīcā, tikai tēvs pirms tam vēl aizgāja uz
pašvaldību paprasīt pabalstu par bērna piedzimšanu.
A. Krasnogolovs:Par Rīgu varu teikt, ka visas
institūcijas sniedz mums informāciju. Varbūt vienīgi gribētos, lai
sadarbība ar ģimenes ārstiem būtu ciešāka. Protams, ne visi zvani, kurus
saņemam, ir pamatoti.
R. Krūmiņa:Tomēr ir ļoti labi, ka ir sabiedrības ieinteresētība. Labāk lai tā ir pārspīlēta, nekā ir vienaldzība.
Z. Rudņicka:Rīga saka, ka skolas aktīvi sniedz
informāciju, savukārt Kurzemes pusē skolas vairāk grib informāciju
neizplatīt. Par laimi, mūsu situāciju glābj tas, ka skolās sociālie
pedagogi ir sociālā dienesta darbinieki. Tāpēc bieži vien var nonākt
konfliktsituācijās, kāpēc sociālais pedagogs ir novadījis informāciju
līdz sociālajam dienestam. Taču, ja ir saņemta šāda informācija, uzreiz
ģimenei var sākt palīdzēt.
B. Meldere:Klātesošie vēl nepieminēja būtisku
informācijas sniedzēju – pašu bērnu un viņa klasesbiedrus. Mums ir bijis
šāds gadījums, ka klasesbiedri konkrētajam bērnam skaidrojuši, cik ilgi
var ciest, aicinājuši par to pastāstīt. Pats bērns apliecinājis, ka
tieši klasesbiedri aicinājuši pie kāda vērsties un pastāstīt par
problēmu. Manuprāt, tā ir ļoti laba tendence.
Zalvas kungs iepriekš pieminēja stingros soda mērus
Lielbritānijā, Norvēģijā. Vai, jūsuprāt, arī Latvijā būtu nepieciešami
stingrāki sodi?
T. Zalva:Lielbritānijā un Norvēģijā neesmu bijis,
vados pēc lasītā. Viņu sistēma ir citādāk izveidota, un izskatās, ka
bērnu intereses tiek noliktas nepārprotami augstāk par vecāku interesēm.
Pie mums iesaistās sociālais dienests, bāriņtiesa, ir ļoti jāpierāda,
ka mēs rīkojamies bērnu interesēs, un tas nepārtraukti tiek apšaubīts.
No sabiedriskajām organizācijām ir jūtama neuzticēšanās, bāriņtiesu
noniecināšana, tajā pašā laikā viņi vispār neorientējas bāriņtiesu
darbā. Tas ir tāpēc, ka sīku informāciju par mūsu darbu mēs nevaram
sniegt.
A. Krasnogolovs:Šobrīd pēc mūsu likumdošanas mēs
līdz pēdējam bērnu atstājam ģimenē. Citās valstīs to varbūt uzskatītu
par eksperimentēšanu, kā nu sanāks. Viņi darbojas pēc cita principa –
izņem bērnu no ģimenes, un ģimenei pēcāk ir jāpierāda, ka tā spēs tikt
galā ar situāciju, un tikai tad bērns tiks atgriezts.
Vēl ļoti svarīgi attiecībā uz citām valstīm – ja kāda no valsts
institūcijām ir pieņēmusi lēmumu, tad citas institūcijas nejaucas tajā
un nemāca strādāt. Diemžēl Latvijā ir kā ar hokeju – maijā Latvijā
uzrodas divi miljoni hokeja pārzinātāju un labāko spēlētāju. Šajā
gadījumā ir līdzīgi – tiklīdz ir kāda problēma, visi zina, kā labāk
vajadzēja. Parasti, tēlaini izsakoties, elektrības vadi paliek mūsu
rokās, un mēs dabūjam pa pirkstiem. Jāsaprot, ka, ja jau iestāde ir
pieņēmusi attiecīgo lēmumu, tam ir pamatojums.
R. Krūmiņa:Runājot par ārzemju pieredzi, mūsu novads
katru gadu divus trīs bērnus atgriež no Anglijas, Īrijas. Viens
gadījums bija, ka zīdaiņa māte nebija spējīga tikt galā ar bērna tēvu,
kurš bija vardarbīgs, tāpēc bērns no ģimenes izņemts, jo māte nespēja no
vardarbības pasargāt ne bērnu, ne sevi. Tālāk jau tiek rakstīts
vēstniecībai, ministrijai, mums, kurš brauks bērnam pakaļ, vai šeit var
nodrošināt bērnam drošus apstākļus.
Vēl arī ir atgriezti divi bērniņi, jo māte alkohola reibumā iesitusi
policistam. Sociālie dienesti uzreiz bijuši klāt, konstatējuši, ka
dzīvesvietā ir atslēgts ūdens utt. Arī šādā situācijā uzreiz tiek
rakstīts Latvijas institūcijām, vai šeit varēs par bērniem parūpēties,
vai bērnus var atgriezt Latvijā.
B. Meldere:Es domāju, ka šī ārzemju pieredze
pastiprina vecāku atbildību. Tā ir lieta, par ko diezgan maz arī šeit
Latvijā runā, vairāk tiek meklēts vainīgais. Taču nav uzsvērta ģimenes,
vecāku atbildība, tā mums iztrūkst. Gribētu teikt, ka, ja Anglijas,
Norvēģijas pieredze atbildības daļā Latvijā būtu piemērojama, pie mums
citādāk attiektos pret lietām. Daudzkārt ir ļoti smagi skatīties, kā mēs
ieguldām savu darbu, resursus, atbildību, bet rezultāta nav, un vēl
kādā gadījumā sabiedrība ar neizpratni raugās uz attiecīgo situāciju.
Ja tomēr ir jāsper galējais solis un jāizņem bērns no
ģimenes, kā sokas ar aizbildņu un audžuģimeņu atrašanu? Vai pieaug
cilvēku interese par palīdzēšanu citiem šādā veidā?
Z. Rudņicka:Es teiktu, ka interese kļūt par
audžuģimeni ir apsīkusi. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka liela
daļa cilvēku ir izbraukusi no valsts. Tie, kas ir bijuši tam gatavi, to
jau dara. Tie, kas ir bijuši audžuģimenes jau desmit gadus, ir izdeguši,
novecojuši, un daudzi atsakās no šī statusa. Gan iešana un runāšana ar
draudzi, masu mediju piesaistīšana, bukletu veidošana, cilvēku
uzrunāšana pēdējos gados Kurzemes reģionā faktiski nekādu atsaucību nav
devusi. Novadu kolēģi ir arī izmantojuši iespēju runāt ar skolotājiem no
skolām, kuras tiek likvidētas, cenšoties pierunāt kļūt par
audžuģimenēm, taču faktiski neviens skolotājs tam nav gatavs. Mēs gan
šajā ziņā saskatām arī zemūdens akmeni, jo, ja šis skolotājs kļūst par
audžuģimeni, bet skolas šajā novadā vairs nav, bērns būs jāievieto
internātskolā, līdz ar to ģimeniskā vide būs nodrošināta tikai nedēļas
nogalēs.
Ja valsts paceltu pabalstus aizbildņiem, audžuģimenēm, ja būtu
profesionālās audžuģimenes, sociālās garantijas, varbūt tad ģimenes,
kuras ir bez darba, labprāt atsauktos. Mums ir viena audžuģimene, kurā
tēvs ir pelnītājs, bet mamma nestrādā, līdz ar to viņa var parūpēties
par audžuģimenes bērniem. Taču tajā pašā laikā viņai nebūs ne slimības
pabalsta, ne pensijas utt.
R. Krūmiņa:Mūsu pusē cilvēki vairāk izvēlas bērnus
ņemt aizbildniecībā. Radinieki tuvāki un tālāki, vecmātes, arī sveši
cilvēki vēlas palīdzēt bērnam, ar kuru viņam ir bijusi kāda saskare.
Mums ir 57 aizbildņu ģimenes. Savukārt audžuģimenes ir trīs, bet viena
no tām jau gadu ir, tā teikt, atpūtā. Ja runājam par audžuģimeņu
veidošanos, cilvēki tā arī saka – kad gribēsim kādam palīdzēt, mēs
atnāksim, jo informācijas par to pietiek, bet vispirms ir jāizskolo savi
bērni. Paskatoties uz finansiālo stāvokli, cilvēks saprot, ka varbūt
varētu izskolot vēl kādu bērnu, bet vienlaikus neredz nākotni savai
ģimenei. Līdz ar to nevēlas uzņemties tādu risku, jo būs jāiegulda šī
bērna veselībā, izglītībā.
T. Zalva:Gribētu piebilst, ka sabiedrībai nav īsti
izpratnes, kas ir audžuģimene. Starptautiskajās tiesību normās, Bērnu
tiesību aizsardzības likumā ir teikts, ka bērna galvenā prioritāte ir
uzaugt ģimenē, un, ja nav iespējas uzaugt bioloģiskajā ģimenē, tā varētu
būt adopcijas ģimene vai audžuģimene. Tāpat kā aizbildnība vai
ārpusģimenes aprūpes iestāde, arī audžuģimene ir ārpusģimenes aprūpes
forma, kura lielākoties ir īslaicīga.
Jēkabpilī kritiku neiztur arguments, ka audžuģimenēm maz maksā – par
pirmo bērnu kopā ar valsts pabalstu tiek maksāti 555 eiro, taču nav tā,
ka pieteiktos tik daudz audžuģimeņu, kā gribētos. Mums šobrīd ir četras
audžuģimenes, ir vēl četras, kas ir procesā. Ja mums pasniedz, ka pēc
diviem gadiem mums būs neierobežots skaits profesionālu audžuģimeņu,
diemžēl mana pašvaldības teritorija būs izņēmums, neredzu, ka tas ir
iespējams.
Bet vai tas ir pareizākais – profesionāla audžuģimene, ka cilvēki to dara naudas dēļ?
T. Zalva:Jautājums ir par ģimeniskas vides
nodrošināšanu. Bāriņtiesa varētu jebkurā diennakts laikā bez problēmām
atrast, kur ievietot bērnu – vienalga, vai tas ir zīdainis vai 13 gadus
vecs pusaudzis, meitene vai puika. Pašlaik audžuģimenēm ir tiesības
izvēlēties bērnu pēc dzimuma, vecuma, un bāriņtiesām vienmēr rodas
sarežģījumi, ja bērni ir ar veselības problēmām. Cilvēciski ir
saprotami, ka uzrunātās audžuģimenes nav gatavas uzņemties atbildību par
HIV pozitīvu bērnu, bet arī tādi ir. Ja mums būtu profesionālas
audžuģimenes, tas būtu ļoti labi.
R. Krūmiņa:Ja mēs uz notikumu kopā ar policiju
izbraucam nakts stundās un bērnu izņemam, piemēram, plkst.23, tad mums
nav pat audžuģimeņu reģistra, kuras būtu gatavas pieņemt šādus bērnus.
Labi, ka mums novadā ir izveidota ārpusģimenes aprūpes iestāde, kurā mēs
bērnu uz laiku varam ievietot un tad risināt šo jautājumu tālāk. Ja ir
zīdainis, tad mēs lūdzam viņu uzņemt slimnīcas Bērnu nodaļā, jo mēs
nevaram pateikt, kāds ir viņa veselības stāvoklis, vai viņš ir ēdis, vai
nav novārdzis. Mums tiešām nav citas izejas, ja bērni tiek izņemti
naktī vai brīvdienās.
A. Krasnogolovs:Ja nav naudas, tad šo lietu nav
iespējams izdarīt. Piemēram, Rīgas pašvaldība pašlaik piemaksā ap 500
eiro audžuģimenēm, bet tas neko nemaina.
I. Ozoliņa:Būt par audžuģimeni ir liela atbildība.
Es saskatu ļoti lielu problēmu, jo trūkst izpratnes par lomu ģimeniskās
bērnu aprūpes nodrošināšanā uz laiku, kādi ir pienākumi šajā aprūpes
laikā. Ja šis process noritētu pilnvērtīgāk, tad mums arī būtu vairāk
veiksmīgo adopciju.
Otra lieta – mūsu novadā pērnā gada beigās bija 19 audžuģimenes,
šobrīd ir 18. Visās ir bērni. Katru gadu mēs kopā ar ģimenēm veicam
izvērtējumu, vērtējot šo ģimeņu funkcionalitāti. Ne visas ģimenes var
nodrošināt pilnvērtīgu aprūpi sešiem bērniem, kas ir maksimālais
uzņemamo bērnu skaits. Faktiski nevienā no šīm ģimenēm nav sešu bērnu.
Ārpusģimenes aprūpes jautājums nav nemaz tik viennozīmīgs.
T. Zalva:Mums ir jāņem vērā arī bērnu viedoklis. Ko
darīt, ja 12, 13 vai 14 gadus vecs bērns pasaka “Es negribu nekādu
audžuģimeni, es gribu dzīvot bērnunamā!”? Mēs nevaram viņu ar varu kaut
kur ievietot. Manā darbā ir šāds konkrēts gadījums.
Vai šādi gadījumi ir bieži?
T. Zalva:Bieži. Daudziem šiem bērniem ģimenes
pieredze saistās ar to, kas ir noticis viņu bioloģiskajā ģimenē, un tas
nav nekas labs. Iespējams, viņi domā – ja es būšu iestādē, tad man būs
tīra gulta, es būšu paēdis. Viņi citu modeli nemaz nav redzējuši.
Protams, ka strādā psihologi un kaut kas mainās, bet mēs tiešām redzam,
ka lielākie bērni – it īpaši, ja ir vairāki brāļi un māsas, –
kategoriski ir pret audžuģimenēm.
R. Krūmiņa:Mums ir puisis, kurš tika izņemts no
vardarbīgas aizbildnības, ko īstenoja viņa vecmāte, un pēc tam ir
pabijis divās audžuģimenēs. Abas audžuģimenes viņu ir atvedušas atpakaļ
uz bāriņtiesu. Pašlaik viņš ir institūcijā un kategoriski atsakās doties
prom. Viņš saka: manas vislabākās mājas ir šī vieta!
Kā jūs vērtējat ieceri bērnunamus aizstāt ar grupu dzīvokļiem jeb jauniešu mājām?
A. Krasnogolovs:Kaut kas tāds tiek praktizēts SOS
ciematos. Tas pietuvinās jauniešus reālajai dzīvei, lai, iznākot no
bērnu aprūpes iestādes, viņi zinātu, kā ir jāvāra ola.
Z. Rudņicka:Mums jau pašlaik pie bērnu aprūpes
iestādes ir izveidota Jauniešu māja – viņiem tiek piešķirtas finanses,
viņi paši plāno, kādus produktus pirks, kā gatavos ēdienu. Līdz ar to
viņi iegūst kaut kādas patstāvīgas dzīves prasmes.
A. Krasnogolovs:Rīgas pilsētas bērnu un jauniešu
aprūpes centrā visas struktūrvienības ir izveidotas kā dzīvokļi. Katrā
atrodas līdz sešiem bērniem un viena vai divas audzinātājas, kuras
atbild par dažāda vecuma bērniem. Tā ir ģimeniska vide, bet bez mammas
un tēta.
Cik biežas ir situācijas, kad audžuģimenes atsakās no bērna, ko jūs esat atveduši?
A. Krasnogolovs:Uzreiz ir jāprecizē, ka mēs tā
uzreiz bērnus uz audžuģimenēm nemaz nevaram vest. Mēs dodam informāciju
par bērnu – par viņa veselību, pozitīvo un negatīvo, citām pazīmēm. Tad
audžuģimenei ir 10 darba dienas, lai pateiktu, vai viņi vēlas ņemt šo
bērnu. Te jau arī ir tā problēma. Tiek paziņots – visi ir jāievieto
audžuģimenēs! Bet neviens nezin kādēļ negrib redzēt šo otru pusi. Ja es
vai policija šodien ir izņēmusi bērnu no kāda dzīvokļa, tad mēs nezinām,
kur viņu vest. Mēs nezinām neko ne par viņa veselības stāvokli, ne ko
citu. Vediet uz audžuģimeni, bet pirms tam sniedziet informāciju! Bet kā
lai mēs sniedzam informāciju, ja mēs neko par šo bērnu nezinām? Tad uz
kurieni viņu vest?
T. Zalva:Ja atgriežamies pie jautājuma, vai bieži
audžuģimenes atsakās, tad jāsaka, ka šādi gadījumi ir. Taču katrs
gadījums ir jāvērtē atsevišķi. Vai tā ir audžuģimenes nespēja veikt
savus pienākumus vai cits iemesls. Ir arī tā, ka audžuģimenes atsakās no
viena bērna, bet atstāj citus bērnus, jo šis viens ir apdraudējis citu
bērnu intereses. Katrs gadījums ir individuāls.
B. Meldere:Kolēģi jau minēja arī sarežģītās slimības, kuras uzliek papildu pienākumus ģimenei. Tāpat ir uzvedības problēmas.
A. Krasnogolovs:Jāatceras, ka pusaudžu gadiem līdzi
nāk arī revolucionāra gars. Ir tomēr starpība, vai “Tu man nemācīsi
dzīvot!” pasaka paša vai svešs bērns. Turklāt nereti tu nemaz nezini,
kāda ir šī bērna līdzšinējā pieredze.
I. Ozoliņa:Ir arī ļoti labi piemēri. Piemēram, mūsu
praksē ir viena audžuģimene, kura patiesi ar visu sirdi izprot savu
sūtību un nakts stundās ņem pat zīdainīšus. Mēs par to esam ļoti
pateicīgi, bet tie ir cilvēki cienījamos gados, un esmu priecīga par
katru brīdi, kamēr viņi ir gatavi pildīt šo pienākumu.
Z. Rudņicka:Vienlaikus ir arī tādas ģimenes, kuras
bērnu vai bērnus adoptē, bet vienlaikus beidz funkcionēt kā audžuģimene,
jo saprot, ka vairāk šos pienākumus veikt nevarēs. Mums, piemēram, ir
pieci adopcijas gadījumi, kad audžuģimene ir pateikusi – tas ir mūsu
bērns, tas ir mūsu ģimenes loceklis. Taču līdz ar to ir samazinājies
audžuģimeņu skaits. Turklāt kā jau pilsētā pie mums audžuģimenes
pārsvarā ir gatavas pieņemt tikai vienu bērnu. Bet arī tas ir labi.
T. Zalva:Tiešām ir ļoti daudz labu audžuģimeņu. Bet
tā kā pārsvarā mēs pievēršam uzmanību negatīvajam, tad par tām runājam
mazāk. Mums, piemēram, ir viena audžuģimene, kur bērns ir ar ļoti smagām
veselības problēmām, un sieviete ir izdarījusi visu iespējamo un
neiespējamo – gan ir bijuši pie mediķiem Vācijā, gan ir veikta galvas
smadzeņu operācija Viļņā. Vienkārši – visu cieņu!
Tiesībsargs pirms dažiem gadiem bija viens no skaļākajiem
kliedzējiem pret adopciju uz ārzemēm. Kā zināms, nereti tieši ārzemnieki
uzņemas atbildību par bērniem ar ļoti smagām veselības problēmām. Kas
pēdējos gados notiek ar adopciju uz ārzemēm?
B. Meldere:Samazinās. Pēdējā statistika liecina, ka adoptēti ir 13 bērni, no tiem viens uz ārzemēm.
T. Zalva:Es bāriņtiesā strādāju jau 13 gadus, un
bums ar adopciju uz ārzemēm bija 2000. gadu sākumā. Pirms tam iestādēs
ievietoto bērnu juridiskais statuss nebija īsti sakārtots. Tad, kad šīs
lietas tika sakārtotas un vecākiem caur tiesām atņēma aprūpes tiesības,
bija ļoti liels adopciju skaits bērniem, kuri aprūpes iestādēs bija
pavadījuši tiešām ilgu laiku – līdz pat desmit gadiem.
Tagad situācija ir tāda, ka uz bērnu adopciju Latvijā ir liela rinda,
bet visi grib bērnus līdz trīs gadu vecumam. Četri pieci gadi – tas ir
maksimums. Savukārt vecāku bērnu adopcijas gadījumu ir ļoti maz. Turklāt
adopcijas gadījumā ir jāprasa viņu piekrišana, un daudzi atsaka. Līdz
ar to ārzemju adopcijai nav nemaz tik daudz ko piedāvāt, un šie skaitļi
krītas.
Par mazajiem bērniem interesējas tieši Latvijas adoptētāji?
T. Zalva:Jā. Ārzemniekiem šos bērnus nemaz
nepiedāvā. Ārzemnieki pie maza bērna adopcijas var tikt tikai tad, ja
vairāki Latvijas adoptētāji ir atteikušies un bāriņtiesa ir nolēmusi, ka
adopcija ir bērna interesēs. Tāpat tas ir iespējams, ja ir adoptēti
lielāki brāļi vai māsas, jo radiniekus adopcijā nedrīkst šķirt.
R. Krūmiņa:Mums ir gadījumi, ka uz adopciju rindā gaida pat trīs gadus. Vietējo adopciju skaits ir pieaudzis.
Kādēļ rindā ir jāgaida tik ilgi?
T. Zalva:Nav bērnu. Problēma tiešām ir tajā, ka visi
grib mazus bērnus. Savukārt, piemēram, veselības problēmas mazam
bērniņam jau neparādās uzreiz. Pat tad, ja mēs pēc pusgada konstatējam,
ka bērns ir nolaists un viņš ir jāizņem no ģimenes, vecākiem ir jādod
gads, lai labotos. Ja vecāki nelabojas, mēs sniedzam pieteikumu tiesā
par apgādības tiesību atņemšanu. Līdz tiesai optimāli var paiet trīs
mēneši. Tas nozīmē, ka bērnam jau ir divi gadi. Kamēr tiesas spriedums
stājas spēkā, bērnam jau ir 2,5 gadi. Turklāt tas ir pie nosacījuma, ja
mēs bērnu no ģimenes izņemam jau pusgada vecumā. Bet ja mēs bērnu no
ģimenes izņemam pusotra gada vai divu gadu vecumā? Kamēr tiek izietas
visas juridiskās procedūras, bērnam jau ir četri gadi. Savukārt Latvijas
adoptētāji grib bērnu līdz trīs gadu vecumam.
A. Krasnogolovs:Daudzi pārmet, ka it īpaši mazie
bērni pēc iespējas ātrāk ir jāšķir no nelabvēlīgas ģimenes un uzreiz
jāvēršas tiesā. Taču tas nozīmē, ka mēs vecākiem nedodam vispār nekādas
iespējas. Tas ir jautājums, kur saduras adoptētāju intereses un paša
bērna intereses augt savā bioloģiskajā ģimenē. Manuprāt, iespēja ir
jādod ikvienam.
T. Zalva:Protams, ir gadījumi, ka no bērniem atsakās
jau dzemdību namā vai ievieto bērnu “BabyBox”. Tas ir citādāk, un šie
bērniņi arī visātrāk nonāk adopcijā.
Cik liela ir interese par iespējām adoptēt vairākus bērnus, kas ir brāļi un māsas?
Z. Rudņicka:Divus bērnus vēl adoptē, bet trīs
četrus… Tie jau ir ļoti reti gadījumi. Tomēr arī divu bērnu gadījumā
atkal ļoti bieži atskan – līdz četriem gadiem.
Tāpat ir gadījumi, ka adoptē vienu bērnu, izdomā, ka var un grib arī
otru, un atkal stāv rindā. Turklāt tad starp bērniem nav
asinsradniecības.
Kādi ir tipiskie Latvijas adoptētāji?
R. Krūmiņa:Visbiežāk tie ir cilvēki virs 30 gadiem, kuri ir darījuši visu iespējamo, bet ir konstatēts, ka nevar būt savu bērniņu.
T. Zalva:Viņiem ir darbs, dzīvesvieta, bet viņi jūt, ka kaut kā trūkst.
I. Ozoliņa:Turklāt viņi tiešām emocionāli šim lēmumam ir nobrieduši.
B. Meldere:Ir, protams, arī tādi pāri, kuriem ir pašiem savi bērni, un viņi vēlas kādu arī adoptēt, bet to ir salīdzinoši mazāk.
T. Zalva:Bērnu var adoptēt arī viens pats. Tas nav
aizliegts. Bāriņtiesai ir dots pusgads, lai izvērtētu potenciālos
adoptētājus, sākot no veselības stāvokļa un beidzot ar biogrāfiju. Un ir
arī tā, ka adoptētāja statusu nepiešķir.
Bāriņtiesas galvenais uzdevums ir bērnam atrast ģimeni.
Kā pašlaik ir ar bāriņtiesu darbības kapacitāti – gan finansējuma, gan cilvēkresursu ziņā?
A. Krasnogolovs:Tas ir kā kurā pašvaldībā.
T. Zalva:Ir ļoti grūti salīdzināt lielu un mazu
novadu bāriņtiesas, jo arī pašvaldībā ar 2000 iedzīvotāju ir jābūt tādam
pašam bāriņtiesas sastāvam kā lielā pilsētā, lai gan noslodze ir
pilnīgi cita. Arī pieejamie cilvēkresursi un pašvaldību atbalsta
iespējas var ļoti atšķirties.
Es arī gribētu pateikt par atlīdzības jautājumu bāriņtiesām. Tas var
būt liels vai mazs, bet to tomēr nosaka Vienotās atlīdzības likums, kuru
pieņēma 2007.gadā. Savukārt Bāriņtiesas likums pa šiem gadiem ir
palielinājies apjomā par 20%. Kaut gan pienākumi ir nākuši klāt,
atlīdzība bāriņtiesām nav pieaugusi un nav pārskatītas arī amatu
kategorijas. Asociācija par to domā, un Valsts kancelejā ir iesniegts
pamatots priekšlikums. Bāriņtiesas speciālists, kurš pieņem
vienpersoniskus lēmumus, sastāda prasības tiesai, pārstāv bērnu
intereses tiesā, prokuratūrā, policijā un probācijas dienestā, veic
ģimeņu apsekošanu, saņem tikpat, cik pašvaldības vienas pieturas
aģentūras klientu apkalpošanas speciālists, kurš pieņem dokumentus un
sit zīmodziņus, jo amatu klasifikācijā viņi ir vienā kategorijā.
R. Krūmiņa:Turklāt neviens jau nerunā par to, ka
mums ir izšauts logs, ka mūsu darbiniecei, izņemot bērnus, ir mests ar
cirvi. Tad tiešām dažkārt nāk domas, ka labāk varbūt ir iet strādāt par
apkopēju. Tas ir drošāk, izdari savu darbiņu un ej uz mājām, tevi visi,
kam vien ienāk prātā, nezākā.
B. Meldere:Kad mūsu darbību kāds nodēvē par
noziedzīgu, tad mēs vienkārši vairs nevaram, jo mēs zinām, ko šis darbs
no mums katra prasa. Mums katram ir piemēri, ka esam bijuši ļoti
bīstamās situācijās. Bet mēs ejam uz priekšu. Es vēl saprastu, ka
sabiedrība neizprot mūsu darba specifiku, bet, ja neizprot pietiekami
augstas amatpersonas, mēs jūtamies aizskarti. Šis darbs ir ļoti
nopietns, un diezin vai to vispār var apmaksāt, jo tas tiek darīts ar
sirds asinīm. Mēs esam sava darba fanātiķi. Viens ir tas, kas ir
ierakstīts dokumentos, bet neredzams paliek tas milzīgais darbs, kurš ir
veikts ar konkrēto ģimeni, bērnu, lai sasniegtu labu rezultātu. Cik
daudz bērnu ir izglābts, cik daudz ir pārdzīvots. Nemaz negribas domāt,
kas notiktu, ja bāriņtiesu nebūtu.
Tādēļ mēs arī gribam, lai uz mūsu darbu paskatās no visām pusēm. Mēs
esam gatavi mainīties, mēs esam gatavi strādāt citādāk, mēs esam gatavi
pieņemt kritiku – bet konstruktīvu un jēgpilnu.
