Apes pilsēta ir starp mazākajām Latvijā. Tajā dzīvo vien divi tūkstoši iedzīvotāju, kuri cits citu pazīst vismaz pēc izskata.
Apes pilsēta ir starp mazākajām Latvijā. Tajā dzīvo vien divi tūkstoši iedzīvotāju, kuri cits citu pazīst vismaz pēc izskata.
Vislabāk tās vēsturisko elpu var just Pasta ielā, kurā vienīgajā saglabājies akmens bruģis. Tas tolaik pilsētas galvenajā ielā veidots 20.gadsimta sākumā. Vecie apenieši atceras, ka jaunbruģētās ielas atklāšanas dienā šis posms bija iezīmēts ar aizdegtām svecītēm abās ielas pusēs.
Ejot pa bruģēto un asfaltēto ielas daļu, var secināt, ka savdabīga ir ne tikai dolomīta un koka ēku apbūve, kolorīti ir arī cilvēki, kuri tajās dzīvo. Katrs ar kaut ko savu, bet visiem kopēja ir tieksme veidot sev apkārt skaistu vidi. Tiesa, dāliju krāšņo ziedlapu vainagi, gladiolu garie šķēpi un asteru spulgās acis nav redzamas no ielas, bet, sperot soli zaļajos pagalmos, to krāsu un smaržu prieks liek apstāties. Tiekoties ar Pasta ielā dzīvojošajiem, pirmajā brīdī jūtama atturīga piesardzība, bet drīz viņi ir gatavi stāstīt, rādīt un cienāt no sirds.
Labi jūtas bērni un pieaugušie
Pensionēta skolotāja Skaidrīte Krauja atzīst, ka vietējās nozīmes pilsētbūvniecības piemineklim – bruģim – ir arī ēnas puse. Automašīnu transporta kustība pa Pasta ielu kļuvusi intensīva, tāpēc māju sienas sākušas plaisāt.
“Kad 1954.gadā sāku Apē strādāt, šķiet, bija tikai viena automašīna. Labi, ka tagad Pasta ielā ir tikai vienvirziena transporta kustība,” salīdzina S.Krauja. Viņa ievērojusi, ka bruģēto ielu neizvēlas tie braucēji, kuri saudzē savas mašīnas. Bijušajai rīdziniecei ir iepatikusies mazpilsētas klusā un nesteidzīgā dzīve. S.Krauja atgādina, ka kādu laiku tā bija Linarda Laicena iela, bet atkal atguva seno nosaukumu. Cerams, ka nosaukumu nemainīs tāpēc, ka pasta nodaļa pārcēlusies citur.
Pasta iela ir garākā, jo stiepjas no pilsētas centra līdz pat tās lauku teritorijas robežai. Tajā ir trīs izglītības iestādes: vidusskola, mūzikas skola un pirmsskolas izglītības iestāde “Vāverīte”, kā arī aptieka. “Te ir ļoti laba vieta bērnu iestādei. Blakus ir meža parks un estrāde, kā arī vidusskola. Mazie bērni iepazīst skolu, tāpēc nav grūti uzsākt mācības. Tiesa, bērnudārza ēka ir kļuvusi par šauru. Vajadzīgs paplašināt telpas, tāpēc 2008.gadā paredzēts celt piebūvi,” atzīst iestādes vadītāja Velita Miesniece.
Vidusskolai jau ir piebūve, bet mūzikas skola gada beigās pārcelsies uz citām plašākām telpām. Lai gan jaunieši, kas dzīvo Apē, atrodas tālu no galvaspilsētas, taču viņiem ir citas priekšrocības. Viņi var nesteidzīgi vērot dzimtās pilsētas skaistās ainavas ar Vaidavu un dižkokiem, ieelpot pie Raganu klintīm sakuplojušo ievu smaržu, atpūsties pie avota, veldzēties dabas atturīgajā mierā, apbrīnot un palīdzēt darbīgajiem apeniešiem.
Ar mīlestību un prasmi
Almu Bēteri sastopu virtuvē, kur saimniece cep bekas. Viņa stāsta, ka astoņu gadu vecumā zaudējusi māti, tāpēc agri vajadzēja uzņemties rūpes par jaunākajiem brāļiem un māsām. Liekas, arī viņas meita mantojusi šo sirds siltumu, tāpēc uzņēmusies rūpes par zēnu Danielu, kuru māte atstājusi vienu.
“Māte atstāja zēnu pie manis uz trim stundām, bet pakaļ dēlam vairs neatnāca. Tagad ir aizbraukusi uz Zviedriju, tā nu jau gadu četrus gadus vecais zēns ir pie mums. Meita uzņēmusies aizbildnību par viņu. Arī tad, kad viņa strādāja Gaujienas internātskolā, mazs puisēns lūdza, lai skolotāja viņu ņem līdzi uz māju. Mēs viņu pieņēmām, noformējām aizbildniecību. Jānis beidza skolu, apguva dažādas amata meistara prasmes, strādā Rīgā. Ir jau pieaudzis, bet mūs neaizmirst, sola atbraukt palīdzēt māju remontēt,” stāsta A.Bētere.
Kaimiņos vecvectēva mājā dzīvo Imants Smarods. Viņu pazīst un ciena par prasmi no koka darināt skaistas lietas ne tikai sev, bet arī dāvināt citiem. Var minēt kaut vai pastkastīti dižvītolam. Tagad viņš ir remonta strādnieks vidusskolā, kur meistara prasme noder. “Esmu galdnieks, bet varu strādāt arī ar metālu. Patīk sēt un skatīties, kā uzzied puķes,” saka vīrietis. Viņš puķu podus ar petūnijām sakāris koka veidojumā. Arī koka stumbrā izgrebtos podos zied puķes. Tie izvietoti abpus dārza celiņam. “Man patīk kaut ko izdomāt, radīt, nevis sērijveida darbs,” atzīst I.Smarods. No govs aizgalda izveidots savdabīgs puķu sols vairākos līmeņos, bet tam blakus – atpūtas soliņš, kur atvasaras saulē pasēdēt un vērot daudzkrāsainās dālijas.
Dāvā ziedēšanas prieku
Pie Millijas Plešas apenieši bieži iegriežas, kad vajadzīgi ziedi, jo zina, ka viņas dārzā vienmēr atradīsies kaut kas skaistam pušķim. Lilijas, dālijas, asteres… “Lūdzu, ejiet un plūciet, ko varat atrast! Viss dārzs ir puķēs, bet šovasar bija tik sauss, ka nespēju laistīt. Asteres nav tik skaistas kā citus gadus,” secina M.Pleša. Viņa atzīst, ka karstais laiks labvēlīgs bijis kartupeļiem, tie izauguši lieli un skaisti. Turklāt nav kartupeļu puves. Toties kāpostu galviņas pēc lietus pārplīsa. “Pirmo reizi redzēju, ka uz kāpostiem ir laputis,” brīnās saimniece. Siltumnīcā nogatavojošies tomāti, tie lieliem ķekariem priecē kopēju.
Kaspars Eniķis dzīvo asfaltētajā ielas posmā, gandrīz pilsētas nomalē. Tiesa, pirms asfaltēšanas traucēja putekļi, jo ielu sedza smiltis. “Man te patīk, tāpēc citur dzīvot negribētu. Klausoties, kas notiek Rīgā, pat domāt par to negribu, nemaz nerunājot par citu vietu pasaulē. Apē ir mierīgi, turklāt vērojama aktīva sabiedriskā dzīve,” uzsver K.Eniķis.
Viņš dzīvo viens, bet viss ir glīti sakopts. Nekas jau cits neatliek, ja gribas turpināt mātes darbu, nevis aizlaist visu postā. Turklāt ko gan citu darīt pensionāram? Darbs dārzā vai ar bišu saimēm ir pārmaiņa pēc sēdēšanas pie datora. Turklāt tāda darbošanās sniedz prieku.
