Guntars Godiņš ir cilvēks, kurš droši var sacīt, ka dzīvē ir atradis īsto vietu, jo viņa sirds pieder dzejas un kultūras pasaulei.
Guntars Godiņš ir cilvēks, kurš droši var sacīt, ka dzīvē ir atradis īsto vietu, jo viņa sirds pieder dzejas un kultūras pasaulei.
Guntars ir kā drošs tilts starp divām Baltijas jūras pasaulēm – Latviju un Igauniju, saskatot tajās daudz kopsakarību un līdzības.
Ar ko galvenokārt nodarbojas vēstnieka palīgs kultūras jautājumos Latvijas vēstniecībā Igaunijā?
Veidoju kultūras dzīvi Igaunijā mītošajiem latviešiem un iepazīstinu igauņus ar latviešu kultūru. Pēc 2002.gada statistikas, Igaunijā dzīvo apmēram 2000 latviešu. Salīdzinājumā ar Īriju, Angliju, Ameriku, kur arī ir daudz latviešu, šī trimda ir citādāka, jo daudzi no Latvijas uz Igauniju pārcēlušies ne labas peļņas dēļ. Galvenie iemesli ir cilvēku iepazīšanās un interesants darbs. Vismaz divas trīs reizes gadā cenšamies igauņiem un tur dzīvojošajiem latviešiem sarūpēt kultūras pasākumus – koncertus, teātra izrādes un tamlīdzīgi. Piemēram, ļoti nozīmīga šogad bija Dailes teātra aktieru ciemošanās Tallinā, jo iepriekšējo reizi tas notika 1991.gadā. Uz Igauniju labprāt dodas arī rakstnieki un dzejnieki no Latvijas. Lieliska sadarbība izveidojusies starp Latvijas un Igaunijas operām. Kad notiek šādi pasākumi, uz tiem vienmēr ielūdzam arī citu valstu vēstniecību pārstāvjus. Igaunijā ir apmēram 30 dažādas vēstniecības.
Kuri kultūras pasākumi guvuši īpašu atzinību?
18.novembra svētkos bijām sarūpējuši plašu kultūras programmu. Divas stundas ilga talantīgā jaunā pianista Vestarda Šimkus solokoncerts, ko apmeklēja 800 cilvēku. Ārkārtīgi lielu interesi izraisīja un guva atzinību latviešu gleznotāja Kārļa Padega darbu izstāde. Tas nenācās viegli, lai trīsdesmito gadu modernā klasicisma mākslas pārstāvja darbus izvietotu Igaunijā. Ir bijuši gadījumi, kad vienā dienā esmu piedalījies piecās sešās dažādās izstādēs. Mums ir arī kopīgi lieli projekti, kas saistīti ar senu lībiešu valodas ierakstu saglabāšanu, kas glabājas Tartu universitātē. Ne tikai Tallinā, bet arī citās Igaunijas pilsētās ir ārkārtīgi modernas koncertzāles. Kamēr pie mums, Latvijā, strīdas par to, kas būvēs, kas pēc tam par šo darbu maksās, Igaunijā firma uzceļ koncertzāli, valsts to nopērk, pakāpeniski samaksājot tās vērtību.
Līdztekus kultūras darbam jums vēstniecībā ir arī citi pienākumi?
Darbs vēstniecībā būtībā paņem ārkārtīgi daudz laika, tāpēc tā atliek maz manai radošajai darbībai. Esmu vienīgais vēstniecībā, kas prot igauņu valodu, tāpēc tulkoju dažādus politiskus dokumentus, rakstu vēstules un tamlīdzīgi.
Noteikti zināt, kā igauņi vērtē mūsu Valsts prezidenti?
Vaira Vīķe – Freiberga prot sevi ļoti labi parādīt. Pluss ir arī tas, ka viņai nav valodas barjeras. Esmu dzirdējis igauņu izteikumus, ka viņi gribētu būt latvieši tāpēc vien, ka Latvijai ir tāda prezidente.
Nedaudz raksturojiet Latvijas vēstniecību Igaunijā!
Vēstniecība atrodas simtgadīgā ēkā, ko savulaik kā dzīvojamu māju cēlis baltvācietis. Viņš to pēc kāda laika pārdevis. 1930.gadā ēku iegādājies otrais Latvijas vēstnieks Igaunijā. Politisko notikumu dēļ Latvijai ēku atkal izdodas atgūt tikai 1990.gadā. Vēstniecības ēka atrodas uz kalna, kas tulkojumā no igauņu valodas nozīmētu Teņa kalns. Savukārt arī Igaunijas valdības nams atrodas uz kalna. Savulaik abi kalni bijuši savienoti. Tagad starp tiem ir izveidota ieleja.
Kas pamudināja apgūt igauņu un somu valodu?
Igauņu valodu, kas ir patskaņu valoda, iemācījos pašmācībā tāpēc, ka tā ir ārkārtīgi muzikāla valoda, bet arī pats savulaik nodarbojos ar mūziku. Ir pat kāda sena leģenda, kas stāsta par to, kā valodas sacentušās skanīgumā. Uzvarējusi itāļu valoda, igauņu valoda bijusi otrā.
Ļoti daudz esat atdzejojis ne tikai igauņu un somu dzejnieku darbus, bet arī folkloru.
Lai gan igauņu folklora ir tikpat sena kā latviešu, tomēr igauņu tautasdziesmas no latviešu tautasdziesmām atšķiras. Biju pārsteigts, uzzinot, ka igauņu folklorā Rīga minēta biežāk nekā Tallina vai Pērnava. Igauņiem ir pat tāds teiciens, ka “no katras pirts ved ceļš uz Rīgu”. Viņi daudz domā par pasaules radīšanu, bet folkloras mitoloģijas slānis arī ir viens igauņu būtības noteicējs. Gan somiem, gan igauņiem ir seno tautasdziesmu vārdnīca, jo laika gaitā daudziem vārdiem ir mainījusies nozīme, bet tulkotājam to zināt ir būtiski.
Kā kaimiņvalsts pārstāvji vērtē jūsu pārtulkotās latviešu tautasdziesmas?
Viņi šos tulkojumus salīdzina ar japāņu haiku. Arī latvieši ir mitoloģizēta tauta, tāpēc tautasdziesmas ir interesantas. Igaunijā ar nepacietību gaida, kad es tulkošu latviešu nerātnās dainas. Domāju, ka viņiem tās būtu interesanti lasīt. (Smejas.)
Atdzejošanu uzskatāt par radošu procesu?
Noteikti, jo praktiski no cita uzrakstīta teksta tiek radīts kaut kas jauns, tāpēc man patīk tulkot darbus, kas atšķiras ar stilu. Uzskatu, ka atdzejojumam jābūt tādam, lai autora darbs turpinātu dzīvot arī pēc tam. Ļoti respektēju dialektus, jo tautas valoda ir vienreizējs materiāls, kas ļauj spēlēties ar vārdiem. Lai gan igauņu un latviešu valoda ir līdzvērtīga, jo esam kaimiņi, tomēr mūsu mentalitāte atšķiras. Tas sajūtams arī literārajos darbos. Sarežģīti ir tulkot uz angļu valodu, jo angliski vienam vārdam ir neskaitāmas nianses, jo tā ir frazeoloģismu valoda.
Kā vērtējat anglicismu iepludināšanos valodās?
Diemžēl valodu nevar iztīrīt. Tas, ka valodā ienāk svešvārdi, ir dabīgs process. Cīnoties pret nepareizu vārdu lietošanu, varam panākt pretēju efektu. Godīgi sakot, esmu nejauks, jo grāmatas, kas ir slikti iztulkotas, niknumā sviežu pret sienu. Uzskatu, ka grāmatu izdošana ir komercializējusies. Grāmatas tiek pavirši izdotas, tāpēc tiek pieļautas arī valodas paviršības. Agrāk šādu paviršību nebija, bet valoda to dēļ zaudē ārkārtīgi daudz. Manuprāt, ar latviešu valodu šodien kaut kas nav kārtībā.
Jums ir skanīga valoda, interesanti salīdzinājumi.
Valodu nevar mākslīgi padarīt tēlainu. Tā vispirms ir jāizjūt, tajā jāiedziļinās. Man ļoti palīdz dažādu valodas stilu pārzināšana. Katrs dzejnieks mēģina valodu bagātināt un ar to strādā citādāk. Šobrīd pats dzeju rakstu minimāli, jo uzskatu, ka dzejnieks nedrīkst kļūt par ilgspēlējošu plati, nedrīkst sevi pārlieku ekspluatēt, kā arī citiem apnikt.
Minējāt, ka savulaik esat bijis saistīts ar mūziku.
Mūzikas skaņu noslēpumainības pasauli kopā ar dvīņubrāli Aigaru iepazinu jau četru gadu vecumā, kad abi pūtām fanfaras. Kad mācījāmies Viesītes vidusskolas 3.klasē skolas orķestra vadītājs mums iedeva trompetes un iesaistīja skolas pūtēju orķestrī. Piecus gadus abi ar Aigaru mācījāmies Jēkabpils mūzikas skolā. Abi esam piedalījušies arī televīzijas konkursā “Ko tu proti?”, kur izpildījām Aigara dziesmu “Neaizej” un ieguvām 2.vietu. Parasti bija tā, ka brālis rakstīja mūziku, bet es – tekstu. Vidusskolas gados daudz laika aizņēma pašu izveidotais pirmais estrādes ansamblis Viesītes pusē. Uzstājāmies dažādos sarīkojumos un koncertos. Esam rīkojuši arī kopīgus autorvakarus. Ne reizi vien arī man nācies atbildēt par brāļa kā Latvijas brīvības cīnītāja aktivitātēm, par mītiņošanu pie Brīvības pieminekļa.
Arī jums savulaik aizliedza publicēties.
Ļoti bargu cenzūru piedzīvoja mana pirmā 1985.gadā izdotā grāmata. Divus gadus man aizliedza publicēties, jo Dzejas dienu lasījumos pārāk asi un atklāti biju ironizējis par tā laika sabiedrību. Cenzūru pieredzēja arī otrā grāmata. Strādājot Latvijas Radio, sagatavoju divus raidījumus, tad man aizliedza tos veidot, jo izrādījās, ka manus raidījumos paustos izteikumus bija pārraidījusi raidstacija “Amerikas balss”. Ar to viss bija pateikts.
Šodien es jūtos brīvs savā radošajā rīcībā, jo varu pats sevi atdzejot igauņu un somu valodā. Neviens neko man nevar padarīt. Esmu izvēlējies senāk rakstītus, nekur nepublicētus un pavisam jaunus dzejoļus, lai izdotu pats savas dzejas izlasi.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Guntars Godiņš.
– Dzimis: 1958.gada 26.aprīlī Viesītē.
– Mācījies: Viesītes vidusskolā, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.
– Darbs: Latvijas Radio, žurnālā “Avots”. Kopš 1998.gada – kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Igaunijā. Ir dzejnieks un tulkotājs.
– Balvas un prēmijas: 1993.gadā O.Vācieša prēmija, 1998.gadā Igaunijas Kultūrkapitāla fonda prēmija, 2002.gadā Literatūras gada balva, 2003.gadā Dzejas dienu balva.
– Dzejoļu krājumi: “Tas nepasacītais” (1985.gads), “Ar atpakaļejošu datumu” (1989.gads), “Ēnu nesēji” (1993.gads), “Nakts saule” (2003.gads). Atdzejojis igauņu dzejnieku darbus, somu modernās dzejas izlasi, igauņu tautasdziesmu krājumu, veidojis latviešu dzejas izlasi igauņu valodā, publicējis esejas par kultūras jautājumiem un citu.
