Vairāk nekā 80 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir spiesti sadzīvot ar
2. tipa cukura diabētu. Par laimi, viņiem nepieciešamie medikamenti
iekļauti valsts kompensējamo zāļu sarakstā, taču ārstiem jāievēro tā
sauktie kompensācijas nosacījumi, tamdēļ pacients ne vienmēr saņem
labāko no pieejamajiem medikamentiem.
Kad insulīna ir par daudz…
„Gudrais
maksā vairāk sākumā, nevis beigās,” saka Latvijas Endokrinologu
asociācijas vadītāja, docente Ilze Konrāde. Viņa norāda, ka medikamenti,
kas nerada tādas blaknes kā, piemēram, hipoglikēmija, maksā dārgāk,
taču tos ļauts izrakstīt pacientam tikai saskaņā ar noteiktiem
nosacījumiem. Docente uzskata, ka tas nav gluži pareizi: „Būtībā mēs
maksājam par pacienta dzīves kvalitāti. Piemēram, lietojot jaunākās
paaudzes medikamentus, cilvēks spēj tikt galā kaut vai ar lieko svaru,
kam ir ļoti liela nozīme cukura diabēta ārstēšanā, un ir vēl daudz citu
priekšrocību.”
Lai esošā situācija būtu skaidrāka, docente
atklāj, ka patiesībā glikēmijas rādītāji ir tikai aisberga virsotne, zem
kuras ir neredzamā daļa – daudz bīstamāka. Tas ir sindroms, ko mēdz
saukt par insulīna rezistenci. Ko tas īsti nozīmē?
„Katrai šūnai
ir nepieciešama glikoze, no kā iegūt enerģiju. Pateicoties šim
enerģijas ieguves procesam, mēs varam kustināt roku, kāju un tā tālāk,”
stāsta Ilze Konrāde un piebilst, ka tad, ja cilvēkam parādās liekais
svars vai par sevi liek manīt gēnu mantojums, tad organismā saražojas
daudz vairāk insulīna, taču efekta nav tik un tā, un to sauc par
insulīna rezistenci. Citiem vārdiem sakot, insulīns nespēj veikt savas
funkcijas.
„Problēma slēpjas tajā, ka lielais insulīna daudzums
samazina, piemēram, lieko tauku šķelšanos organismā. Tātad cilvēkam ir
grūtāk tikt galā ar lieko svaru. Insulīns ietekmē arī lipīdu jeb
holesterīna vielmaiņu. Veidojas mazas zema blīvuma holesterīna daļiņas,
kas ļoti labi nogulsnējas asinvadu sieniņās, izraisot daudz izteiktāku
aterosklerozi. Tas nozīmē to, ka pacientam ar insulīna rezistenci
asinsvadi ātrāk cieš no aterosklerozes un pie darba jāķeras
kardiologiem,” atklāj docente.
Jāatzīmē arī, ka insulīna
rezistence nozīmē lielāku onkoloģiskas saslimšanas risku, kā arī tā spēj
mainīt dzimumhormonu fizioloģiju. „Tātad cilvēks, kuram ir insulīna
rezistence, nav vesels,” rezumē docente, „tas ir viens no iemesliem,
kādēļ endokrinologi gribētu ārstēt savus diabēta pacientus, cīnoties ar
mehānismiem, kas radījuši cukura diabētu. Protams, normalizēt glikēmijas
rādītājus asinīs ir svarīgi, bet tikpat svarīgi ir novērst
sarežģījumus, kas saistīti ar cukura diabētu. Arī valstij sarežģījumu
ārstēšana maksā daudz dārgāk, nekā efektīvi medikamenti un pacientu
apmācība jau slimības sākumā.”
Dārgāk, bet bez blaknēm
Latvijā
pieejamo medikamentu klāsts cukura diabēta pacientu ārstēšanai ir
plašs, taču speciālists ir spiests izvēlēties lētāko no tiem.
„Viens
no vecākajiem antidiabētiskajiem medikamentiem ir metformīns, kas
samazina glikozes veidošanos aknās un uzlabo insulīna izmantošanu
muskuļos. Metformīns ir pirmā izvēle, turklāt tas ir lēts un ļoti
efektīvs,” norāda Ilze Konrāde. Tomēr viņa piebilst, ka parasti pēc
dažiem gadiem cilvēkam vairs nepietiek ar šo medikamentu vien, un
nepieciešami papildspēki: „Tad ārsts nonāk ļoti lielas izvēles priekšā.
Viens variants ir sulfonilurīnvielas medikamenti, kas darbojas uz
aizkuņģa dziedzeri, veicinot aktīvāku insulīna sekrēciju. It kā labi,
bet reizē – bīstami, jo veselam cilvēkam insulīns izdalās nedaudz un
tikai ēdienreizē tā sekrēcija aktivizējas vairākkārt. Ja lietojam šīs
grupas medikamentus un gados vecāks pacients nepaēd vai aktīvāk pastrādā
dārzā, insulīna ir par daudz, glikozes līmenis asinīs strauji krītas un
kompensācijai cilvēkam aktivizējas visi stresa mehānismi. Iedomājieties
sevi strauktu – sirdsklauves, paaugstinās asinsspiediens… Un galvenās
iespējamās komplikācijas ir insults un infarkts jeb sirds ritma
traucējumi.”
Līdzās vecākajiem medikamentiem ir arī jaunās
paaudzes medikamentu grupa, kas darbojas caur tievajās zarnās ražotu
hormonu, kura uzdevums ir racionāli izmantot apēstās uzturvielas. Tādu
hormonu šūnas zarnas ražo arī jebkuram no mums. Citiem vārdiem sakot,
tas ir tikai un vienīgi fizioloģisks mehānisms, kā rezultātā aizkuņģa
dziedzeris neražo insulīnu pārmēru daudz, bet tikai tad, kad tas
vajadzīgs. Proti – uz ēdienreizi.
„Tie ir saudzējoši
medikamenti, kuriem nav raksturīgas hipoglikēmijas. Otra ieteicamā, bet
dārga medikamentu grupa palīdz daļu glikozes izvadīt no organisma ar
urīnu un tā nepaliek asinīs. Pētījumos pierādīts, ka arī šīs grupas
medikamentu lietošana spēj samazināt mirstību no sirds un asinsvadu
slimībām,” uzsver Ilze Konrāde un norāda, ka, salīdzinot ar
sulfonilurīnvielas medikamentiem, jauno grupu medikamenti maksā četras
reizes dārgāk.
„Jā, sulfonilurīnvielas medikamenti ir lētāki, bet
tie var radīt pacientam iepriekš minētās blaknes, kas ir ļoti nopietnas
un bīstamas veselībai. Skaidrs, ka diabēts ir dārga joma, kur pareizam
uzturam, fiziskajām aktivitātēm ir ļoti liela nozīme, tāpēc būtu
mērķtiecīgi, ja valstī apmaksātu arī pacientu izglītošanu. Tagad tas
viss balstās tikai uz mediķu entuziasmu un izglītojošu bukletu
materiāliem. Tomēr no soļu shēmas bukletā dejot vēl neviens nav
iemācījies,” saka docente.
