Gaujienas kapsēta ir skaista, rudens zelta piebirusi. Bērzu un citu koku lapas kā dzintara asaras apklāj kopiņas un celiņus.
Gaujienas kapsēta ir skaista, rudens zelta piebirusi. Bērzu un citu koku lapas kā dzintara asaras apklāj kopiņas un celiņus. Rietošās saules staros neredz nevienu cilvēku, tāpēc neatstāj svešāda sajūta. Aiz kapsētas akmeņu mūra skatu saista priecīgi zaļa māja ar krāsainu puķu virtenēm zaļajā pagalmā. Mājas jumta korē uzvilkts zvans, kura skaņas pavada apklusušo mūžu dārzā.
Tajā astoto gadu dzīvo kapsētas pārzine Anda Bernarte ar vīru Ansi. Viņi pa logiem var redzēt krustus. “Vasaras naktīs uz kapsētas pusi ir atvērts logs. Nenāk neviens. Uz ceļa pusi to neveru, jo man ir bail no dzīvajiem,” atzīst sieviete. Jā, kādreiz ir dzirdamas neparastas skaņas, it kā kāds piesistu krūzītei vai ko meklētu sekcijā. Tad Anda aicina gariņus istabā, kur sadzīvot var visi.
Mierīgi dzīvo bijušajā kapličā
Nekad viņa nav jutusi bailes, lai gan šī māja ir bijusī kapliča. Uz tās sienas ir saglabāts uzraksts “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība”. Bernarti domā, ka, pārbūvējot dzīvošanai, ēkai nevajadzēja nojaukt zvanu torni. Viņi šeit pārcēlušies, kad nomira iepriekšējā kapu sardze, kura dzimusi un visu mūžu nodzīvojusi te – gandrīz kapsētā. “Vajadzēja kādu vietā, bet man kapsētā ļoti patīk. Nezinu, ko darītu, ja tagad nebūtu rūpju par kapiem,” saka Anda. Tā viņai esot sirdslieta.
Ja no rīta sāp galva, sieviete nemeklē tableti, bet paņem kafijas krūzīti un dodas iekšā kapsētā. “Jūs neticēsit, cik tur ir laba aura!” atzīst A.Bernarte. Par to pārliecinājusies viņas draudzene ar meitu, kas atbraukušas ciemos. Meitene teikusi, ka tik tuvu kapsētai gan nevarēšot gulēt pa nakti. Tomēr no rīta secinājusi, ka vēl nekad nav gulējusi tik veselīgā miegā.
Sākumā Bernartu bērni nebija ar mieru, ka vecāki dzīvos zem kapsētas zvana. Pagastā runāšot, ka viņi tos padzinuši. “Lai runā, ko grib!” spriež Anda. “Galvenais, ka pati zinu – tā nav.” Tiesa, jaunībā viņa domāja līdzīgi. Andai bija 27 gadi, kad mirušo māti guldīja Alūksnes kapos. Toreiz sieviete nesaprata, kā Miera ielas iemītnieki var dzīvot tik tuvu kapsētai. “Tagad secinu, ka tur neviena māja nav tik tuvu kā manējā,” salīdzina A.Bernarte.
Viņas bērni gan negrib pārnakšņot pie vecākiem. Sākumā pat no tējas un kafijas atteicās, kamēr māte pārliecināja, ka ūdens pienāk no pagasta ūdenstorņa. Abi ar vīru ieliek darbā sirdi un dvēseli. Senāk palīgā nāca skolēni, rīkoja kapu sakopšanas talkas. Tagad ir sešas kopējas, kopā ir jātiek ar visu galā. Liekas neticami, ka spēj apkopt vairāk nekā desmit hektāru platību. Visvairāk darba, protams, ir rudenī, kad jāsavāc lapas.
Kapsētā nevar melot un zagt
A.Bernarte nekad nav aizņēmusies naudu no draudzes līdzekļiem, kuri viņai nodoti kapsētas vajadzībām. Ir gadījies, ka kādam tuviniekam steidzami vajadzīga nauda, bet viņai tās nav. Varētu pēc tam atlikt no pensijas, tomēr viņa dodas meklēt palīdzību citur, un “kroņa” naudu neaiztiek.
“Man ir tāda sajūta, ka šī nauda ņēmējam var atnest nelaimi. Es to nevaru iedot! Arī maizi par tādu naudu nevar pirkt,” atzīst Anda.
Viņa Gaujienas kapsētā nav manījusi ne puķu zagļus, ne cita veida garnadžus. Tomēr ir cieši pārliecināta, ka tieši necienīga rīcība ir cēlonis daudzām likstām. Kad tās pārsteidz, vajadzētu padomāt, vai nav darīts kaut kas tāds, ko nevajadzētu. Nereti cilvēki, kuri kapos rupji lamājas, met izsmēķus, kur pagadās, nav laimīgi tikuši līdz mājām.
“Svētā vietā ākstīties nedrīkst. Arī melot un skaļi runāt nedrīkst. Mani mazbērni ir jau lieli, bet viņi zina, kā Veve (tā mani dēvē) mācīja. Tikai ārpus kapsētas var skraidīt un klaigāt,” uzsver A.Bernarte. Tāpat nedrīkst neko nest ārā no kapiem, ja tas tur ir bijis paredzēts. Lai svece vai puķe turpat paliek, ja liktas mirušajiem.
Kapsētas pārzine ievērojusi – ja kaut ko no kapiem aiznes uz māju, kādu no tās drīz vedīs uz kapiem vai arī notiks kāda nelaime. “Tā ir taisnība,” pārliecināta sieviete. Viņa kapličā vienmēr atgādina pavadītājiem, lai paskatās, vai kaut kas netiek aizmirsts. “Saviem bērniem saku – kad es gulēšu zārkā, pusstundu pasēdiet un padomājiet, lai man viss ir ielikts līdzi, ko esat gribējuši, lai nepaliek mājās,” saka A.Bernarte.
Dzird un sajūt veļu staigāšanu
Vasaras vakarā vēl pulksten 23.00 viņa ravējusi nezāles no kapa kopiņas. “Dzirdu, ka no mugurpuses man tuvojas smagi soļi. Nospriežu, ka esmu neglīti dibenu pavērsusi pret nācēju un ceļos augšā, bet tur neviena nav. Citreiz dzirdu, ka kāds spraucas gar koku vai arī pēkšņi vālītes sasitas kopā. Jūtama it kā tikko manāma vējošana un staigāšana. Tomēr tas ir tā mierīgi un mīlīgi, tāpēc patīk sēdēt un ieklausīties,” stāsta kapu pārzine. Viņas bērni gan apgalvojot, ka tā ir tikai iztēle jeb “rādās”.
Anda skatās uz lielo bērzu netālu no mājas. Nav jūtama ne vēja pūsma, bet bērzs pakustina zara skaras, kad viņa saka: “Tu esi varens un skaists, bet kādu tu mums darbu rudenī sagādā, kad nobirst visas lapas! Tomēr lai Dievs dod tev ilgu mūžu!” Viņa to uztver kā atbildi, jo nepiekrīt, ka varētu rādīties tas, kas nenotiek. Netālu no bērza ir apglabāti Andas vīra vecāki. Šoruden tas nodzeltēja pats pirmais, tik agri kā vēl nekad. Sieviete domā, ka tā ir zīme – viņi sēro par pāragri mirušo meitu.
A.Bernartes vīra māsa mirusi jauna. Anda apsēžas pie viņas kapa un sarunājas, it kā būtu ciemos aizgājusi, stāsta par visu ko. Tad dzirdama it kā lapu šalkoņa, kuru viņa uztver kā atbildi – dzirdu. Vevei ir astoņi mazbērni. Viņa domā, ka kādreiz redzēs tos pie sava kapa un dzirdēs, kā tie secinās – vecmāmiņa pareizi runāja un mācīja. Vai redzējusi arī kādu spoku? Anda tos nesauktu par spokiem. “Cilvēka miesa ir aprakta zem zemes, bet dvēselīte lido. Turklāt diezgan ilgi, līdz atrod, kur iemājot. Es ticu reinkarnācijai jeb atdzimšanai,” atzīst A.Bernarte. Tas nozīmē, ka nāve nav beigas, bet sākums jaunai dzīvei. Uz kāda kapu pieminekļa ir uzraksts: “Gājēj, ej un apstājies! Kas tu esi, tas es biju. Kas es esmu, tas tu būsi.”
***
– Velis ir dvēsele, kas uzturas starp garīgo un materiālo pasauli, tas ir cilvēka auguma un gara starpnieks. Velis ir līdzīgs no smalkākas vielas veidotam augumam, jo cilvēka dzīves laikā tas bijis vienots ar augumu. Augumam sairstot, tas turpina eksistēt veļu valstī.
No žurnāla “Mistērija”
