Aprīļa trakuļi vēji bērnus sauc pelēkos pakalnos skriet, Strazds svilpo šķūņa korē, un Dzērves kalnā zilie vizbuļi zied.
Aprīļa trakuļi vēji bērnus sauc
pelēkos pakalnos skriet,
Strazds svilpo šķūņa korē,
un Dzērves kalnā zilie vizbuļi zied.
Tas bija bērnībā manā,
kad tēvs brālim sacīja tā:
– Mans dēls, mīli šo zemi,
kur tev bija šūpulis kārts.
Ezers aizskalo ievziedus baltus,
un piesaulē uzplaukst ceriņa zars.
Atnāk un pārskrien pērkona lietus,
kad kailām kājām pa peļķēm brist var.
Drīz mežmalā siena vāls smaržo,
kad jūnija vakars tumst vēls.
Pār Kornetiem Jāņu nakts pārskan:
– Mīli šo zemi, mans dēls.
Jau briedumā noliecas rudzuvārpas
un dārzos krāsainas asteres zied,
Romeškalns smaida, jo atkal pie viņa
saulaini bērni mācīties iet.
Drīz gaisā raud dzērvju kāsis,
pie kājām čab kļavlapu sārts,
Un baltbalta migla apņem
Šo zemi, kur šūpulis kārts.
Kad mājas un kokus, un ezerus
vizoša sarma klāj,
Baltus ziemas sveicienus Pilskalns
Munameģim māj.
Drīz vēstules, rakstītās sniegā,
Jau putenis gražīgi jauc.
– Mans dēls, mīli šo zemi,
par Veclaiceni to sauc.
