Māras dienā. Vai laiks būs saulains vai mazliet mācies.
Māras dienā
Vai laiks būs saulains vai mazliet mācies,
Pirms lielais pumpuru plaukums sācies,
Pirms redzēsim pirmo taurenīti vai spārīti,
Iesim, draugi, un apsveiksim Mārīti.
Baudīsim svētku maltītes ēdienu,
Svinēsim vārdadienu reizē ar svētdienu.
Kamēr šī zeme saules sistēmāgriežas,
Šīs sakritības nav pārāk biežas.
Negaidīsim šai pasaulē drīzi
Bībelē solīto paradīzi,
Bet sveiksim ar pirmo sniegpulkstenīti
Mūsu Mārīti, mūsu Dzenīti.
Varbūt tas neatbilst ētikas normām,
Bet gribas tā – mīlīgākajā formā.
Tu jau to proti, tu jau to vari
Pat ziemā mums tuvināt pavasari.
Nav jau šī dzīve nemaz tik bēdīga,
Pat ja valdība reizēm šķiet bēdīga.
Nesarksim tikai kā vēži vārīti,
Ja kautrēsimies ar ziediem sveikt Mārīti.
***
Šī domāšana ir šķība
Kāds gudrais teicis, lai nemaisās politikā –
Neviens tur neklausās pilsonī plikā.
Tur valda tādi, kam dubultie zodi
Un mājas klozetos zelta podi.
Tie zeķes valkā tikai ar likru
Un reņģu vietā ēd melnos ikrus.
Tiem pierēs harismātiskas rievas,
Un katram otrajam trešā sieva,
Kas buktē bikses un pucē zobus,
Bet Latvijas kartē grib atstāt robus –
Sak, ja tā kāja šķiet smaga,
Tad visus pirkstus pat nevajaga…
Man šķiet, ka šī domāšana ir šķība –
Vien tādam, kam kājās jau baltās čības,
Nav vajadzīga tā rupjmaizes rika,
Ko nogriezt grib kukulim politika.
Bet varbūt kāds Ļeņinam prasījis arī
To sakramentālo: ko darīt?
Un marksisma klasiķi smīnēt var bārdās –
Ko visu gan nedara draudzības vārdā?!
Bet nojaust var tikai no rajonu preses,
Ka šoreiz primārais – biznesa intereses.
***
Par pelīti
Lūdzu, nesauciet mani per melīti,
Ja stāstu, ka gultā noķēru pelīti.
Kā gan tas lēnais vecais to spēja?
Protams, ka Renārs man palīdzēja.
Ak tu Renāriņ, gudro kaķīti,
Paaugsies, varēsi medīt pat zaķīti.
Bet, ja tā pelīte nesa man miegu,
Nākamnakt purniņam aptīšu diegu.
***
Vija nāk ar karotīti…
Kā tas gadījās, kā nē,
Soļojām mēs piecatnē,
Griezās dzirnu rats zem dzelmes,
Bet mēs uzkarsām no svelmes.
Un, kad kāds aiz slāpēm mira,
Palīdzēja spēka dzira,
Salātiņš un desas galiņš,
Kaut kas stiprāks nekā aliņš,
“Bittners” ne, ne “Dopelhercs”,
Prāts kā korķis gaisā sperts.
Gars bij pacilāts, bet kājas
It kā deju kursos gāja,
Soļus nepareizus spēra…
It kā maz tie pieci dzēra,
It kā visi bija formā.
Tomēr – kāda kuram norma?
Tā kā bites san pie skrejas,
Avīzē skan manas dzejas.
Ko nu iesākt? Ziediņš, zināt,
Smaržo tad, ja apslacināts.
Slavināja, slacināja,
Vēlāk kā pa murgiem gāja:
Citiem it nekas, bet man
Pastardienas zvani skan –
Tādu nelabumu jūtu!
Labāk nosprādzis es būtu.
Nekā šitā mocīties,
Tā kā sliekai locīties.
Izrauts jau viss raujamais,
Būtu rokā šaujamais
Šautu pļēgurus un sevi,
Stulbumu sev nepiedevis…
Lai es sagaidītu rītu,
Vija nāk ar karotīti:
Iedzer suliņas un viss
Nelabums būs pārgājis,
Nesprāgsi, rīt būs tev labi…
Viņiem asins vietā šņabis.
Viņiem tas kā nošķaudīties,
Nevajag ar tādiem pīties,
No šiem večiem jāatturas,
Kad gar pudelēm tie buras.
Profils tavs pavisam cits,
Prom no dropētājiem! Škic!
Luijs Prūsis
***
Par tevi
Ar pasauli vien nepietiek, lai
iepazītu tevi.
Dažreiz, liekas, esi augstās
domās par sevi,
Te tu smaidi, te tu atkal raudi –
Spēlējot ar citu jūtām, viņu labvēlību baudi.
Uzspīlēto smaidu dāvā pa labi, pa kreisi.
Savu iedomāto lepnību tagad līdzi sev nesi.
Man gribas jautāt: kas tu patiesībā esi?
Tavas acis, nejūtot mīlu, izskatās tik vēsi…
Runāju ar tevi, bet kā pret sienu.
Apnicis viss, jo tā notiek ik dienu,
Pietiek! Es vēlos tikai vienu –
Tevi mīlēt. Un par to tev sejā kliedzu,
Vai atceries naktis, kurās liesmoja jūtas?
Mēness naktstauriņam deju pēdējo lūdzas.
Pēc saldajiem putekšņiem garšoja tev lūpas…
Pār augumu noslīdēja vismaigākās rokas.
Tagad es no jauna saucu tevi,
Lai atgādinātu tev par sevi –
To, ka es tevi mīlu, tagad tu redzi,
Manā sirdī liesmu dedzi kā sveci.
Ar pasauli vien nepietiek, lai
izteiktu tev savu mīlu.
Un tas, kā dari tu mani nemirstīgi dzīvu…
Es ar tevi kopā palikt vēl gribu –
Sagaidīt saullēktus ar smaidu ik rītu.
Tie bija mūsu abu kopīgie sapņi.
Kā tu tagad skarbi pasmieties par tiem vari?
Savu sirdi nocietinot pret mani, auksti smaidi –
Saki man, vai nicinājums liek justies labi?
Man tevi vajag kā gaisu, kuru elpot.
Sirds no tava skatiena pagurst, tevi redzot,
Gribu dzirdēt vārdus, kas liktu iekliegties: beidzot!
Bet mans saprāts man jautā, vai es visu nesasteidzot.
Tagad es vēl mīlu tevi,
Bet drīz es vairs nepazemošu sevi.
Paldies tev par visu, ko man devi,
Bet tagad mani aizved tālāk dzīves ceļi.
Bet būs drīz atkal jaunas naktis,
Kurās liesmos mūsu kvēlākās jūtas.
Pēc saldajiem putekšņiem nu jau
garšos cita lūpas –
Un pār augumu noslīdēs viņa
vismaigākās rokas…
***
Ziedu skurbums un tu
Ziedu skurbums, smaids un, protams, tu!
Ko vēl vairāk lai es gribētu?
Tikai to, lai tevi laimīgu kādreiz pa īstam darītu.
Patiesu un siltu smaidu tu kā pateicību man dāvātu.
Dvēseles sāpes tu tad malā šonakt noliktu –
Lūpās manās maigāko siltumu vēl meklētu.
Tavās acīs sen gaidīto mirdzumu redzētu,
Vai atceries nakti, smiltis un jūru?
Es atdotu visu, lai atkal turpat, kur kādreiz, ar tevi vēlreiz būtu.
Tāpat kā jūra tā arī es
Tavās rokās klusībā un laimē sen plūstu,
Par spīti vējiem es pret visiem arvien stiprāka kļūstu.
Tev vajag mani?
Tad zini – es būšu!
Par prieku, veldzi un atkarību tavu es kļūšu.
Visu slikto un drūmo es no tevis projām sūtu.
Esi ar mani, tas nav daudz, ko es no tevis tagad lūdzu!
Es cīnīšos, lai cik grūti tas būtu.
Tā, lai vēlāk pateiktu: bija vērts!
Lai tagad par tavu dzīvi es uz mūžu kļūtu!
Jo, lai kā arī nebūtu, gribu, lai zini:
es biju, esmu un mūžam tevī būšu!
Gunita
***
Paldies par dāvāto prieku Sīļukalnā!
Ikviens cilvēks pasaulē Dieva brīnums īsts,
Ikviens sūtīts savu lomu tajā izpildīt.
Ikvienam sava misija, savs darbs, ko tajā veikt,
Ikvienam kāds vārds, kāda ziņa, ko tajā teikt.
Ikviens atšķirīgs dārgakmens tajā esam,
Ikviens kādā šķautnē, kādu vizuli nesam.
Ikvienam jāprot to vizošo šķautni tā likt,
Ikvienam lai gaisma klāt sirdij var tikt.
Ikviens te var paradīzi vai debesis just,
Ikviens te var bezdibenī vai elles ugunīs kust.
Ikvienam jāprot laikā redzēt, saprast un skārst,
Ikvienam saprāta robežas pagūt laikus slēgt.
Ikviens te var ar nemiera sāpi steigt,
Ikviens var otru ar labu vārdu sveikt.
Ikvienam patiesa Dieva svētība tiks,
Ikvienam, kam prāts pareizi dzīvot liks.
Ikvienā dzejnieces Apškrūmas sirdsvārdu grāmatā,
Ikviena tā veldzi dod priekā un mieru sāpē uzplēstā,
Ikvienā Ligitas radītā meldiņu valodā skanīgā,
Ikvienā Mētras vārda intonācijā garīgi sparīgā.
Ikvienam klausītājam 8.marta Sīļukalna pagastā,
Ikvienam tikšanās trijotnes sirdsmīļuma dāvātā.
Ikviens šis Kornēlijas mīļumvārds kur zied,
Ikvienam tie liek dvēselei devītās debesīs diet.
“Bokānu brūklene” Dzidra
