Cita pēc citas aizmirstībā dodas mazo tautu valodas. To mūžs ir atkarīgs, cik ilgi konkrētās tautas pārstāvji tur godā savu valodu.
Cita pēc citas aizmirstībā dodas mazo tautu valodas. To mūžs ir atkarīgs, cik ilgi konkrētās tautas pārstāvji tur godā savu valodu. Diemžēl arī latviešu valodai paredz 200 līdz 250 gadus, jo izrādās, ka latviešu valoda nav to valodu skaitā, ko par katru cenu vēlas saglabāt Eiropas Savienība.
“Latviešiem pašiem ir jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai saglabātu savu valodu,” pārliecināts valodu pētnieks Edgars Sīlis. Viņš ir Zojas Sīles, kas izveidojusi pirmo lībiešu ābeci, dzīvesbiedrs. To pagājušajā gadā izdevusi Anitas Mellupes bezpelņas organizācija SIA “Likteņstāsti”.
Izdod pirmo lībiešu valodas ābeci
Ābece, kas nav domāta tikai lībiešiem, bet visiem latviešiem, izraisījusi ārkārtīgi lielu auditorijas interesi tāpēc vien, ka līdz šim neviens nebija uzdrošinājies to izveidot un izdot; tāpēc, ka tā ir interesanta ne tikai lieliem, bet arī maziem lasītājiem; tāpēc, ka dod ieskatu, kā savulaik dzīvojuši lībieši, kādas ir viņu tradīcijas, kā skan viņu valoda. Tā ir liecība tautai, kas savulaik bijusi neatņemama Latvijas sastāvdaļa, kas nodota Latvijas vēsturei, šodien atkal pamazām tiek celta godā.
Cilvēkiem, sākot pētīt savas dzimtas koku, bieži vien atklājas daudz interesanta un pārsteidzoša, tāpēc iespējams, ka arī starp mums ir cilvēki, kuru senči cēlušies no lībiešiem, par kuriem Latvijā līdz šim bijis visai niecīgs priekšstats. Pamazām izzudusi arī lībiešu valoda. Tas, ka lībieši apmēram pirms divām paaudzēm pieņēmuši citu, konkrētajā gadījumā latviešu valodu, ir saprotami, jo cilvēks vienmēr izvēlas vieglāko ceļu. To, kas ļauj izskolot bērnus, mācīties augstskolā vai strādāt kolektīvā, kur visi runā latviski.
Ne visi šodienas lībieši vēlas ar lībiešu valodas mācīšanos apliecināt savu piederību tautai. Tie, kas to dara, tā arī nevar izskaidrot, kāpēc viņiem tas vajadzīgs. Tā ir nepārvarama vēlme iemācīties runāt senajā valodā, un viss.
“Valodas lielāko vērtību apzināmies tikai tad, kad tās vairs nav, bet, pašiem negaidot, mums tā ir vajadzīga. Kā smiltis caur pirkstiem aiztek lībiešu senču zars. Tas mums visiem spēkiem ir jāsargā,” laikrakstam saka E.Sīlis.
Savukārt A.Mellupe ir gandarīta, piemēram, par to, ka Zeltiņu pagasta ļaudis atjauno senkapus, pēta pagasta vēsturi.
Virešu pagastā lībiešu apmetņu vietu pētnieku uzmanību piesaistījušas mājas ar nosaukumu “Lībukalns”. Tās atrodas uzkalnā, kura pakājē plūst Gauja. Tieši tādēļ “Alūksnes Ziņas” brauca raudzīt “Lībukalnu”.
“Lībukalnā”
ar šodienas elpu
Šodien “Lībukalnā” saimnieko Marija un Zigmunds Renči, kuri pagastā ir starp pirmajiem, kas izveidojuši zemnieku saimniecību ar tādu pašu nosaukumu. Saimnieki neslēpj, ka esot mēģinājuši izzināt senās ēkas, kas savulaik bijusi klēts, vēsturi, to, kā radies tās nosaukums, kādi cilvēki savulaik mituši “Lībukalnā”.
“Vasarās uz vienu tuvējo māju brauc vairāk nekā 80 gadus veca tante, kas vienīgā šobrīd atceras, kā kādreiz izskatījusies šī apkārtne. Izrādās, ka te pirms kara bijis daudz ļoti vecu māju, kas kara laikā sabombardētas,” stāsta Marija, bet Zigmunds norāda, kur par kādreizējā kroga godību šodien liecina vienīgi pērnajā zālē paslēpušies mūra pamati. Arī uz stāvā Gaujas krasta atrodas laukakmeņu drupas – atmiņas par savulaik lepnu māju.
“Ja arī te kādreiz ir mituši lībieši, tad šodien vairs nav neviena, kas to atcerētos. Kādreizējās klēts ēka, ko cilvēki piemērojuši dzīvošanai, te bijusi vienmēr, tāpēc tās vecums mērāms simtos gadu. Savulaik tajā atradusies pat Virešu mežniecība,” stāsta Zigmunds. Viņš “Lībukalna” māju atceras kopš desmit gadu vecuma, kad te pavadījis vasaras brīvdienas pie vecvecākiem.
“Ka te kādreiz ir bijis krogs, to gan apkārtnes vecie cilvēki vēl atceras. Viņi stāstīja, ka kroga vidū bijusi iemūrēta aka,” piebilst “Lībukalna” saimnieks. Viņš nenoliedz, ka, iespējams, dzīvojot vēsturiskā vietā, arī pie mājas nosaukuma esot pierasts.
Zigmunds stāsta, ka šobrīd viņš veiksmīgi tiekot galā ar 18 hektāriem zemes kopā ar meža platību. Savulaik saimniecībā turētas govis, bet tagad arvien biežāk tiekot domāts par netradicionālo lauksaimniecību.
“Mums arī Alūksnē ir māja, bet labāk patīk dzīvot “Lībukalnā”, kur īpaši skaisti ir pavasarī un vasarā. Tad arī bērni, no kuriem divi mācās Alūksnes ģimnāzijā, ciemos atbrauc biežāk,” piebilst Marija un Zigmunds.
(izmantoti materiāli no Z.Sīles “Lībiešu ābeces” un no zinātņu akadēmijas izdevuma “lībieši”)
***
Populāri cilvēki – lībieši
Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga. Viņas vecāki ir lībieši no Doles.
Latvijas valsts himnas “Dievs, svētī Latviju!” autors Kārlis Baumanis.
Komponists Raimands Pauls, kura vecāki ir lībieši.
Pasaules apceļotājs, kādreizējais ministrs Māris Gailis.
Lībiešu dzimtai pieder Induļa Emša dzimta, kā arī diriģenta Jāņa Ērenštreita dzimta.
Aizsardzības ministra pienākumu izpildītājs Krišjānis Kariņš un citi.
***
Lībieši ir sensena Latvijas pamattautība, kas 12. un 13.gadsimtā apdzīvoja Vidzemi Daugavas un Gaujas lejtecē, Rietumvidzemi un Ziemeļvidzemi. Teritorijas austrumu robeža veidojās līnijā Burtnieku ezers – Aizkraukle. Kurzemē lībieši mita plašos apvidos Ventas lejteces labajā krastā – no Abavas grīvas līdz jūrai, Baltijas jūras piekrastē – no Ventas grīvas līdz Kolkai, Rīgas jūras līcī – no Kolkas līdz Lapmežciemam. Šajās vietās vēl arvien saglabājies latviešu valodas lībiskais dialekts. Mūsdienās lībieši dzīvo galvenokārt Rīgā, Ventspilī un Kolkas pagastā.
Lībiešu valoda – atšķirībā no latviešu valodas, kura ietilpst indoeiropiešu valodas saimē,- pieder somugru valodu Baltijas jūras somu valodām. Šajā grupā ietilpst arī igauņu, votu, somu, ižo, karēļu un vepsu valoda. Viena kopīga iezīme ir “o” skaņa.
Zinātnieki domā, ka 12. un 13.gadsimta mijā Latvijā dzīvojuši apmēram 20 000 lībiešu.
1852.gadā Ziemeļkurzemē saskaitīti 2324 lībieši, kas runājuši tikai lībiešu valodā.
1935.gadā tautas skaitīšana Latvijā atzīmējusi 944 lībiešus.
1959.gadā Latvijas PSR tautas skaitīšanā tautību lībietis atzinuši 185 cilvēki, no tiem lībiešu valodu pratuši 87.
1999.gadā par lībiešiem sevi atkal atzinuši 185 cilvēki.
Pēdējais jauno lībiešu zinātnieku atzinums: par lībiešu dzimto valodu ir kļuvusi latviešu valoda.
Lībieši pašnosaukumā “rāndalist” (jūrmalnieki), “kalāmīed” (zvejnieki), tāpat kā latvieši, ir Latvijas pamatiedzīvotāji, kuru senči, iespējams, te dzīvojuši jau pirms 5000 gadiem.
n Vārds “lībieši” minēts 12.gadsimta Kijevas Pečoru lielklostera mūka Nestora hronikā “Pagājušo laiku stāsts”.
1846.gadā Pēterburgas akadēmiķis A.Šēgrēns valodnieciski etnogrāfiskajā ekspedīcijā pirmo reizi savācis ziņas par lībiešu valodu, kultūru, skaitu, dzīvesvietām un sadzīves apstākļiem.
Pirmā grāmata lībiešu valodā – Mateja Evaņģēlijs – izdota Londonā 1863.gadā.
