Ir aizritējis gads, un mēs atkal svinēsim savas valsts jubileju.
Ir aizritējis gads, un mēs atkal svinēsim savas valsts jubileju. Šķiet, laiks skrien tik ātri, ka reizēm netiekam tam līdzi, tādēļ ir vērtīgi tomēr kādreiz – varbūt tieši šo svētku priekšvakarā – apstāties, neskriet laikam līdzi un padomāt, kāds tas ir bijis.
Man patīk, ka arvien vairāk ir pašvaldību, kur valsts svētkos godina sava pagasta cilvēkus. Šo datumu izvēlas, lai godinātu sakoptāko pašvaldības sētu konkursa uzvarētājus, lai godinātu vietējos uzņēmējus par ieguldījumu pašvaldības sakopšanā un attīstīšanā, lai godinātu sava pagasta cilvēkus. Kāds varbūt saņem apbalvojumu no pašvaldības par kāda konkrēta, bet arī nozīmīga darba veikšanu, kāds – par mūža ieguldījumu. Bet viņi visi dzīvo savā pašvaldībā un gādā par tās labklājību un attīstību. Kāds to varbūt dara klusiņām, kāds – publiskāk, bet viņi visi par to gādā. Tādēļ ir jauki, ka tiek rīkots kopīgs pasākums, svinot gan valsts svētkus, gan godinot savas pašvaldības iedzīvotājus. Jo – kas gan būtu valsts, pašvaldība bez visiem mums? Un arī ar labajiem vārdiem diemžēl neesam nemaz tik dāsni, jo ikdienas steigā tie pazūd, piemirstas un vēlāk netiek pateikti. Protams, to nevar attaisnot viens pasākums, tomēr šādi brīži ir vajadzīgi pēc iespējas vairāk.
Svinot valsts svētkus, savu tautu uzrunās gan Valsts prezidente, gan Ministru prezidents un citas amatpersonas. Viņiem par valsts attīstību, izaugsmi un sasniegumiem nereti ir citādāks skatījums nekā vienkāršajiem iedzīvotājiem. Viņi parasti atzinīgi novērtē starptautiskos sasniegumus un cenšas uzsvērt katra Latvijas pilsoņa atbildību savas valsts priekšā. Bet reizēm tomēr šķiet, ka valsts savus iedzīvotājus mīļi jo mīļi uzrunā tikai svētkos, bet ikdienā – ikdienā kaut kā tomēr pietrūkst, kaut kā diezgan svarīga… Reizēm tā ir valsts, augstu amatpersonu atbildība savu iedzīvotāju priekšā. Gandrīz katrā publiskā pasākumā tiek uzsvērts, cik daudz iedzīvotāju ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm un cik maz ir atgriezušies atpakaļ. Tas ir rats, kas iegriezts pārāk spēcīgi, un neviens to pagaidām nespēj apturēt. Tādēļ ar katru gadu mums te, uz vietas Latvijā, paliek arvien mazāk iedzīvotāju, kas valsts svētkus pavada savā dzimtajā zemē.
Daudzās pašvaldībās iedzīvotāji tiek aicināti valsts svētku dienā iedegt savu namu logos svecītes, domāt gaišas domas un sūtīt laba vēlējumus sev, sev tuvajiem un savai valstij. Daudzi logi paliks tumši arī šajos svētkos, daudzos gaismiņas tomēr iemirdzēsies. Daudzi šos svētkus izjutīs ar patriotismu, daudziem tie būs diezgan vienaldzīgi. Kāds varbūt tieši šajā dienā izlems doties prom no valsts.
