Līdz šim lauksaimniecība nav bijusi valdības prioritāšu sarakstā.
Līdz šim lauksaimniecība nav bijusi valdības prioritāšu sarakstā.
Nav risinātas šajā nozarē sāpīgās problēmas, kas saistītas ar cilvēkresursu trūkumu, nepietiekamu konkurētspēju un sevišķi – ar neskaidru nākotni.
Kādas domas raisa pavasaris Alūksnes Lauksaimniecības konsultāciju biroja vadītājai Violai Kaparšmitei, kura ir arī zemniece?
Nu jau prāta vētra ir pierimusi, jo neziņas periods ir beidzies. Pēc tikšanās ar zemkopības ministru Mārtiņu Rozi un ministrijas valsts sekretāra vietnieku Aivaru Lapiņu ir skaidrs, ka sliktāk nebūs tiem lauksaimniekiem, kuri strādā un ražo. Tiesa, Eiropas Komisijas atbalsta programma nav paredzēta saimniecību attīstībai. Jāatzīst, ka man arī nebija domas paplašināt zemnieku saimniecību, tāpēc nav iemesla krist izmisumā. Tomēr atceros, ka 2004.gadā mums teica, ka ar katru gadu atbalsta maksājumi kļūs lielāki, tāpēc nav īsti normāli tagad mierināt, ka tie nepaliks mazāki.
Mani kā biroja vadītāju neapmierina, ka zemnieki nav ieinteresēti ražot vairāk produkcijas. Ne viens vien lauksaimnieks ir ieguldījis lielas investīcijas saimniecības attīstībā, domājot par perspektīvu. Turklāt šis atbalsta maksājumu variants būs spēkā tikai līdz 2009. vai 2010.gadam. Kā būs pēc tam, nav zināms. Vai būs hektāram piesaistītie maksājumi? Varbūt būs maksājumu tiesības, kādas ir citās Eiropas Savienības valstīs. Tas nozīmē, ka pagaidām varam dzīvot mierīgi, bet nākotni var zīlēt kafijas biezumos. Latvijai nav perspektīva skatījuma lauksaimniecībā. Tas ir bēdīgi, jo nevaram ieguldīt līdzekļus ar domu, ka tie paliks bērniem un mazbērniem. Tam nav nekādu garantiju. Turklāt platību maksājumi būs tikai līdz 2013.gadam, līdz tam vajadzētu izveidot konkurētspējīgu lauksaimniecību.
Cik pamatotas ir runas, ka zemkopības ministrs nav spējis pietiekami aizstāvēt Latvijas zemnieku intereses un būtu jāprasa viņa demisija?
Uzksatu, ka drīzāk vajadzētu likvidēt partiju “Zaļo un zemnieku savienība”. Viņi nav ne zaļi, ne zemnieki. Kad šī partija ir iestājusies un atbalstījusi zemniekus? Zemkopības ministrs ir vienīgais, kas kaut ko dara, bet pārējiem lauksaimnieki ir pilnīgi nevajadzīgi. Tagad viņi cenšas glābt Aivaru Lembergu un Ventspili. Šīs partijas deputāti krīt un ceļas par naftu, nevis uztraucas, kas notiks laukos.
Domāju, ka Eiropas valstīm Latvija varētu būt nozīmīga ar bioloģiskās produkcijas ražošanu. Turklāt jāsaprot, ka mazajām saimniecībām ar piecām govīm nebūs lielu izredžu, ja tās vairs nesaņems atbalsta maksājumus. Pirms dažām dienām atgriezos no pieredzes brauciena uz Vāciju. Iepazināmies ar zemnieku saimniecībām Drēzdenes apkārtnē. Vācu zemnieki stāstīja, ka šobrīd piena lopkopības saimniecībām klājas smagi, mazākās (līdz 100 govīm) izput. Neesot kur likt produkciju. Kāpēc lai vāciešiem būtu vēlme pirkt Latvijā ražotus piena produktus? Viņi meklē tirgu saviem ražojumiem. Turklāt ir saprotams, ka šīs valsts ministra teiktajam ir lielāks svars nekā mūsu ministra vēlmei panākt kaut ko. Tomēr nevaru atbalstīt Mārtiņa Rozes taktiku. Viņš jau 2004.gadā esot zinājis, ka cukurfabrikas vajadzēs likvidēt, tikai neesot to teicis, lai nesatrauktu. Tā nav atbalstāma rīcība, jo zemnieki nav slimi, lai viņiem nedrīkstētu to teikt. Tieši otrādi – tas bija jāzina.
Šīs nozares iznīcināšana rada bažas ne tikai cukurbiešu audzētājos un cukura ražotājos, jo importa cukurs neder bitēm piebarošanai un arī konservēšanai.
Vācijā ražo bioloģiski tīru cukuru, tātad tā nav bezizeja. Neesmu par to, ka cukurfabrika Latvijā nav vajadzīga. Tomēr tad būtu jāiestājas par to, lai cukurs būtu lētāks. Tiek atzīts, ka mūsu cukurs ir labākas kvalitātes. Negribu piekrist, jo zinu, cik daudz ķīmijas saņem cukurbietes. Žēl, protams, bet tagad cukurbiešu audzētājiem nāksies strādāt tāpat kā citiem zemniekiem, kuriem nebija tik lielu ienākumu.
Cukurbiešu audzētājiem iesaka pārstrukturēties. Tiek mudināti audzēt rapsi un ražot biodegvielu. Tas esot perspektīvi. Jā, šobrīd tā varētu secināt. Bet vai pēc kāda laika nenotiks tāpat kā ar cukuru?
Protams, mums ir vajadzīgas enerģijas kultūras. Tomēr visi nevarēs audzēt rapsi. Jebkurā saimniecībā ir vajadzīga augu seka, tātad ir jāaudzē arī graudi un citas kultūras, jo rapsi vienā laukā var sēt tikai divus gadus, pēc tam četrus gadus tur jābūt citai kultūrai. Ministrs skaisti teica, ka trūkst lopbarības graudu – lūk, niša zemniekiem. Žēl, ka nepateica – par lopbarības graudu kilogramu maksā piecus santīmus. Mums Vidzemē nav tādu apstākļu, lai ar minimāliem līdzekļiem izaudzētu pietiekami augstu ražu un gūtu peļņu, ja ir šāda cena. Turklāt Vācijā lielajās saimniecībās neredzēju nevienu, kas tehnikai izmantotu biodīzeli. Manuprāt, būtu muļķīgi arī atsaukties aicinājumam audzēt linus visā Latvijā. Jā, Latgalē tie būtu noderīgi. Tagad katalogos pasūtām linu kleitas vai citus izstrādājumus no Vācijas, kas patiesībā nav lina. Tas liecina, ka Latvijā tā būtu perspektīva, bet vajadzīga mērķtiecīga šīs nozares attīstība.
Labi, rapsi lai audzē tie zemnieki, kuri to jau dara. Kura nozare ir perspektīva Alūksnes rajona lauksaimniekiem? Liekas, ka daudz ir bioloģisko zemnieku saimniecību. Vai tā ir labākā izvēle?
Tas pašlaik ir tāds modes kliedziens. Nevar noliegt, ka diezgan daudzi vēlas būt bioloģiskie zemnieki tikai tāpēc, lai saņemtu lielākus platībmaksājumus. Kas patiesi “zaļi” saimnieko, tiem visa nauda aiziet ražošanā. Tiesa, mūsu rajonā ir labas iespējas ražot bioloģisko produkciju. Pieprasījums pēc tās ir milzīgs, it sevišķi Rīgā. Jā, bioloģiskajiem produktiem ir pavisam cita garša un vērtība, taču ir daudz jāstrādā, lai to saražotu. Šopavasar atkal ir runāts ar zemniekiem, tomēr neizdodas viņus pārliecināt, ka viens nav cīnītājs. Ir jāveido apvienība, kurā būtu vismaz 15 – 20 saimnieki, kas gatavi patērātājiem piedāvāt lielāku produkcijas daudzumu. Iespējams, ka apvienošanos kavē tieši lielie hektārmaksājumi. Daži apgalvo, ka viņiem nevajag apvienību, jo var savas trīs tonnas kartupeļu pārdot tāpat. Arī pēc viņu izaudzētajām piecām cūkām stāvot pircēji rindā. Bet, ja viņiem nebūtu šo Eiropas Savienības atbalsta maksājumu? Tad piecas cūkas vajadzētu pārdot mēnesī, nevis gadā.
Kādi iemesli ir tam, ka joprojām katrs grib visu darīt pats, lai gan droši vien saprot – kopā būtu vienkāršāk un vieglāk. Pirms diviem gadiem bija iecere Alūksnē veidot “zaļās” produkcijas veikalu.
Tagad atkal esam tajā pašā sākumpunktā. Ir doma, ka zemnieku saimniecība “Skrinukalni” varētu atvērt šādu veikalu. Tai ir interese un vēlme, bet diemžēl atduras pret to, ka šīs produkcijas nav. Jā, dārzā daudzi izaudzē, bet dārzeņu glabātavām ir jāatbilst prasībām. Ja vēlas pārdot, tad tās ir jāievēro. Zemnieki baidās vai nevēlas, lai Pārtikas un veterinārais dienests kontrolētu. Viņiem ir arī jādomā, kā dārzeņus fasēt. Manuprāt, tas ir kūtrums vai pat slinkums, kas kavē. “Poliešu” un “Mauriņu” saimnieki nesūrojas, ka visu dienu ir jāsaiņo dārzeņi, pirms tos vest uz Rīgas Zaļo tirdziņu. Alūksnē nekur nevar nopirkt bioloģiskos produktus, bet to pārdošana būtu ļoti perspektīva. Tiesa, vajadzētu saprast, ka bioloģiska saimniekošana nenozīmē tikai atteikšanos lietot minerālmēslus un ķimikālijas. Ir nopietni jāstrādā, lai palielinātu labas kvalitātes produktu ražošanu.
Vai pircēji ir gatavi maksāt vairāk par augstvērtīgiem produktiem?
Nevienam nav noslēpums, ka pienu, olas, gaļu, arī dārzeņus tirgo pie mājām. Šie produkti ir dārgāki nekā veikalā, bet toties vērtīgāki. Olas pērk par 10 santīmiem gabalā, lai gan veikalā būtu jāmaksā tikai seši santīmi. Pērk arī mājās gatavotu sieru, žāvētu gaļu, austersēnes… Tas liecina, ka cilvēki ir gatavi maksāt vairāk. Veikalā par kartupeļu kilogramu jāmaksā 15 santīmi, bet bioloģiski audzētus varētu pirkt par 20 – 25 santīmiem.
Kā ir ar tūrismu? Liekas, ka šis ir otrs virziens, kas rajonā guvis attīstību?
Viegli neklājas arī tiem, kuri piedāvā pakalpojumus tūristiem. Ja viesu nami atrodas skaistās vietās pie ūdenskrātuvēm, tad tā ir priekšrocība. Tiesa, tajās pieprasījumu nosaka laika apstākļi. Saulainā vasarā daudzi vēlas atpūsties ezera krastā. Bet ko tur darīt lietainās dienās? Ar tūrismu vien izdzīvot neviena saimniecība nevar. Parasti izvēlas vēl kādu papildu virzienu: veselības pirts pakalpojumus, ierīko dabas taku, mini zooloģisko dārzu… Tad, protams, pieprasījums ir liels. Ja ievēro visas noteiktās prasības, tad nakšņošana šādā vietā nevar būt lēta. Diemžēl ne visi var maksāt 15 – 20 latus. Domāju, ka rajonā varētu būt piecas sešas tūrisma saimniecības, kas ieguldījušas lielus līdzekļus labu pakalpojumu nodrošināšanā. Tiesa, ir tādi cilvēki, kuri labprāt guļ teltī, samaksājot latu, bet vairums tomēr grib baudīt komfortu. Vācijā ir arī nelielas kovboju tipa saimniecības. Uz tām ved bērnus skatīties, kāda izskatās govs un citi mājdzīvnieki. Pieaugušajiem piedāvā mēģināt izslaukt govi. Tur tā ir eksotiska, kas saista, bet pagaidām neredzu perspektīvu tādām attīstīties Latvijā.
